Dzeralds Darels

Skirsta jubileja

VINAS KARALISKAS AUGSTIBAS PRINCESES ANNAS IEVADVARDI

Tapat ka tukstosiem citu cilveku, ari man saistiba ar Dzersijas Bri­vas dabas aizsardzibas trestu sakas, vilciena lasot ta dibinataja Dzeralda Darela gramatu. Vinam piemit spejas, kadas raksturigas tikai nedaudziem autoriem, - izraisit spontanu liksmibas eksploziju, kas parsteidz gan lasitaju, gan celabiedru, kurs neko nenojaus. Est sviestmaizi, lasot Darela gramatu, tikai izraisa vel lielaku apjukumu.

Tagad es saprotu, ka vins izmanto vienigi sev raksturigu antro­pomorfismu, lai veidotu attiecibas - un vienlaikus neizbegami cie­sas saites - starp lasitaju un citu sugu dzivniekiem. Noprotu, ka vins liek lieta savu neatkartojamo talantu, lai sasniegtu savu daudzskait- ligo auditoriju, - un so strategiju ar lieliem panakumiem vins tur­pina izmantot ari citiem merkiem.

Esmu vairakas reizes apmeklejusi Dzersijas trestu, un ikviens ap­meklejums sava zina saistas ar interesantam atminam, tomer ne­viens pec nozimes nespej lidzinaties apvienotajai jubilejai - tresta divdesmit pirmajai un zoodarza divdesmit piektajai gadadienai tuk­stos devini simti astondesmit ceturtaja gada, kad man tika uzticets atklat Starptautisko macibu centru apdraudeto sugu aizsargasanai un pavairosanai nebrives apstaklos.

Gramata jus lasisiet, ka sa macibu centra absolventi palidz popu­larizet tresta darbibu visa pasaule, veriena zina parspejot biroja pie­ticigas iespejas Normandijas salas.

Uzskatu, ka musu pienakums ir sargat dzivo pasauli, ko esam sa­nemusi mantojuma, un rupeties, lai mes so nenovertejami dargo mantojumu nododam nakamajam paaudzem. Lai to paveiktu, tomer jasaprot, kapec tas nepieciesams un kas darams. Sugu pavairosana ne­brives apstaklos jau pati par sevi nodrosina petniecibu, tapec sa centra pielagosana publiskas izglitibas vajadzibam uzskatama par vienu no visnozimigakajiem sasniegumiem.

Es loti priecajos, ka Princeses paviljons Dzersija sniegs vel vienu sadu iespeju, un tadejadi katru gadu trissimt piecdesmit tukstosi apmekletaju vares apgut tresta merkus un filosofiju. Tikpat nozi­migs ir zoodarza macibu kurss jaunattistibas valstu zoodarzu darbi­nieku izglitosanai, ka labi uzturetu dzivnieku kolekcijas var sniegt savu ieguldijumu brivas dabas saglabasana.

Ari soreiz Dzeralds Darels un vina neliela komanda, skiet, spejusi atrast veidu, ka piesaistit praktiski neaptveramas starptautiskas au­ditorijas uzmanibu.

Lieki teikt, ka viens cilveks vai pat viena organizacija to visu pa­veikt nevar. Tacu uzdrosinos apgalvot - ja ikkatrs un ikviena ar biologiju saistita organizacija daritu tikpat daudz, cik misters Darels un vina trests, lai palidzetu salapit musu panikuso ekologiju, dabas aizsardziba sobrid butu mazak caurumu.

Ikviena Dzeralda Darela gramata ir gaidisanas verta. Ari si nav iz­nemums, un es ceru - ta parliecinas daudz vairak cilveku, ka griba un labi pardomata darbosanas padara neiespejamo gluzi vai ikdie­nisku, un tad pat brinumi vairs neskiet tik nesasniedzami.

AUTORA PIEZIME

Lielaka tiesa rakstnieku zelojas par materiala trukumu. Es saja gramata zelojos, ka materiala ir par daudz - ierobezotas platibas del esmu bijis spiests atstat arpus tas lappusem daudz tada, ko labprat tajas ieklautu. Tomer taisniba vecajai parunai - "nevar saliet kvartu pinte" [1] .

Trests ir audzis un zelis, nu jau mums ir ari divas atbalsta organi­zacijas ASV un Kanada, tadel vardu "trests" tagad lietojam ka visap­tverosu terminu, jo visas tris organizacijas, kaut ari tas skir okeani un lieli attalumi, vieno tas pats darbs, tie pasi merki un centieni. Tade­jadi saja gramata, lietodams vardu "trests", es ar to domaju ne tikai Dzersiju, bet ari Ameriku un Kanadu.

PRIEKSVARDS

Nedomaju, ka daudzi cilveki sesu gadu vecuma spetu kaut cik precizi paredzet savu nakotni. Es pats saja vecuma par sa­viem planiem jau biju gana parliecinats, lai daritu tos zinamus matei, - proti, ka man piederes pasam savs zoodarzs, turklat augstsirdigi piebildu, ka sava ipasuma pieskirsu vinai kotedzu. Ja mana mate butu amerikaniete, vina drosi vien steigsus no­gadatu mani pie tuvaka psihiatra; tacu vina bija samera fleg­matiska, tapec vienkarsi sacija, ka tas, pec vinas domam, bfitu jauki, un tad to visu teicami aizmirsa. Man vajadzeja vinai at­gadinat, ka jau kops divu gadu vecuma es piepildu serkocinu karbinas un kabatas ar visdazadakiem sikiem kustoniem, kadi vien gadas cela, tadejadi virzibu no serkocinu karbinas lidz zoodarzam vareja viegli paredzet. Tomer jauki atzimet, ka savu solijumu esmu pildijis, un lidz savai naves stundai mana mate tiesam dzivoja mana zoodarza - tiesa, nevis kotedza, bet muizas eka.

Paskatisanas pa mana dzivokla logu Les Augres Manor pir­maja stava ir process ar neparedzamam sekam un var sagadat vielu pardomam jebkuram psihiatram. Skatoties pa dzivojamas istabas logiem, piemeram, aizmirstas pagatavot viesim dzina kokteili, jo skatiens ka piekalts seko Przevalska zirgu auliem pa aploku, verojot ar aizturetu elpu un censoties uzminet, kurs no muskulotajiem, rozaini brunajiem dzivniekiem sacensiba uzvares. Viesis pa to laiku var mirt no slapem un nesanemt ne­kadu izskaidrojumu saimnieka peksnajam neviesmiligajam sastingumam.

Edamistaba notiek kaut kas vel launaks. Cepetis paliek pus- sagriezts, jo pusdienotaja skatiens izmaldijies pa logu un apsta­jies pie vainagdzervju kazu dejas. Metadamas izstidzejusas kajas anatomiski visneiespejamakajos lenkos, dzerves griez piruetes ka nosmulejusies, caurkritusi baletdejotaji, palecas augstu gaisa, par milas apliecinajumu izveicigi zongle ar zagariniem un skali, tarkskosi taure.

Pieticiba liedz atstastit, kas redzams pa gulamistabas logu, kad servali vairosanas sezonas karstuma gluzi vai izraud sirdi no krutim, mila un kaisle skali spiegdami. Tomer pats launa­kais notiek, ja virtuve gadas atraut skatienu no pavarda un palukoties apkart. Acu prieksa paradas pilns buris ar cekulai­najiem pavianiem, pikmelnos un spidigos kazokos ar sarteni rozainiem dibeniem — preciza sirds forma gluzi ka uz Valen­tina dienas pastkartem, un visi nododas tadai orgijai, kadu pat visavangardiskakais romietis butu uzskatijis par parlieku klie­dzosu un gandriz pilnigi nepieklajigu. Sis izrades detalizetai verosanai var but graujosas sekas - piedegusas astonam viesos ielugtam personam domatas pusdienas. Reiz ar mani ta atga­dijas, un es parliecinajos, ka pat vislabakie draugi nav sajus­minati par varitam olam, ja pirms tam vinu kunga sula kusa­jusi pari malam izsmalcinatas piecedienu maltites gaidas.

Notiek ari kas vel launaks. Kadu ritu es izklaideju pulcinu sagrabejusu un drebeligu astondesmit gadus vecu dabas aiz­sardzibas entuziastu, kas citigi iznicinaja manus salda heresa krajumus. Jau grasijos ierosinat, ka laiks aplukot dzivniekus (kamer mani viesi vel nav zaudejusi pedejas saprata paliekas), kad paveros pa logu un sausmas ieraudziju pari pagalmam caur pavasara pukem lempiga gaita tuvojamies musu lielako, matai­nako un potenciali bistamako orangutanu Dzailzu. Vins izska­tijas pec milziga, staigajosa oranzi blonda paklaja pie kamina, un vina gazeliga gaita stastija par jurniekiem, kas daudzus ga­dus pavadijusi okeana skavas un tikpat ilgi partikusi no ruma. Es biju nonacis sprukas, un veselu stundu nacas cienat manus muzvecos pazinas ar vel lielakam salda heresa porcijam, ta ka tie apreiba. Visbeidzot sanemu labas zinas - Dzailzs esot sa­gustits un nogadats sava likumigaja mitekli, ta ka es vareju atbrivoties no nepratigi ieliksmotajiem dabas draugiem. Tomer man asinis sastinga dzislas no domas vien, kas butu noticis, ja es vinus (turklat demona dziras vara) butu izvedis pagalma taja mirkli, kad tur iegrilojas Dzailzs.

Bet kapec gan vajadzigs zoodarzs, man zelabaini tika vaica­jusi radi un draugi. Kapec ta nav cepumu fabrika, darznieciba, ferma vai kaut kas tikpat dross un cienijams?

Pirma atbilde vienmer bija - es nekad neesmu velejies but dross un cienijams, jo nevaru iedomaties kaut ko vel garlaici­gaku. Otrkart, es nudien nedomaju, ka velesanas but sava zoo­darza ipasniekam ir kaut kas tik nepratigi ekscentrisks, lai liktu tuvakajiem un milakajiem cilvekiem lukoties uz mani ka uz pilnigi gatavu ieterpties pirmaja - un varbut pedeja - trako krekla. No mana viedokla tas bija kaut kas pilnigi skaidrs. Mani arkartigi intereseja visas dzivas radibas, kas kopa ar mani apdzivoja so planetu, un es velejos mitinaties so radibu tiesa tuvuma, lai varetu tas verot, par tam un no tam macities. Ka vel vienkarsak piepildit sadu velmi, ja ne nodibinot savu zoo­darzu?

Taja sajusmas pilnaja laika es, protams, nespeju pat iedo­maties, cik daudz naudas un smaga darba jaiegulda sada pro­jekta, iekams sapnis klus par istenibu, tapat ari neko nezinaju par zoodarzu nozimigumu un to, kadiem tiem ideala gadi­juma vajadzetu but. Savtiguma es par zoodarzu uzskatiju lielu eksotisku dzivnieku kolekciju, kas savakta vienuviet manam personigajam priekam - tas ari viss. Tomer, kludams vecaks un pietuvodamies savai velmei, es stradaju zoodarzos un vacu to vajadzibam dzivniekus visa pasaule. Tad ari saku uz tiem lu­koties mazliet citadi neka senakaja, nekritiskaja skatijuma.

Man bija gandriz pilnigi jauna koncepcija par zoodarza vei­dosanas merki. Par ta pastavesanas pirmo un galveno uzde­vumu jaklust dabas aizsardzibas atbalstam - jaizveido dzivot­spejigas apdraudeto sugu pavairosanas kolonijas, ja ipatnu skaits bistami sarucis un dzivniekiem nav iespejams pasiem tikt gala ar savvalas skarbajiem apstakliem. So merki nekada zina nedrikst uzskatit (dazi dabas aizsargataji to jau darijusi) vienkarsi par dzivnieku ieslodzisanu buros. Dzivnieku kolo­nijas nebrive javeido vienigi to glabinam no izmirsanas, turklat jadara viss iespejamais, saglabajot apdraudeto sugu dabisko vidi un dzivnieku populaciju taja, lai varetu atlaist nebrive dzi­musos dzivniekus savvala, kad to izplatibas vieta bus kluvusi drosa. Tada, pec manam domam, bija zoodarza galvena pasta­vesanas jega.

Otrkart, zoodarzam japalidz veidot sugu pavairosanas kolo­nijas to mitnes zemes un jamaca so valstu iedzivotajiem pavairot dzivniekus nebrives apstaklos un no jauna atgriezt savvala.

Treskart, zoodarzam javeicina cilveku velesanas iepazit dziv­niekus gan savvala, gan nebrive un ar iegutajam zinasanam ja­mekle sekmigaki un atraki panemieni, ka palidzet dzivniekiem neizzust no pasaules.

Pedejais, tacu ne mazak svarigais zoodarza uzdevums - vei­cinat dabas aizsardzibas izglitibu gan zoodarza atrasanas zeme, gan tajas valstis, no kuram nak apdraudetas sugas, gan ari visur citur, kur sada izglitiba ipasi nepieciesama.

Es ar sausmam atklaju, cik daudz zoodarzu nav labi. Nav

labi tadel, ka tiem trukst istu merku un tie eksiste tikai ka izklaides vietas. Vienigais merkis bija centieni uz dzivnieku - zvaigznu rekina palielinat kases ienakumus. Dzivniekus slikti baroja un lielakoties tureja sliktos apstaklos; ja ari tiem dzima mazuli, tas notika reti un vairak nejausibas neka planveida pa­vairosanas rezultata. Par plaso sugu klastu tika veikti pavisam niecigi zinatniski petijumi, kaut gan par tam praktiski nekas nebija zinams, un meginajumi izglitot apmekletajus sajos zoodarzos bija, maigi izsakoties, nozelojami.

Kada cita no savam gramatam ("Noenkurotais skirsts") es rakstiju, ka savulaik Florensa Naitingeila, iepazinusi sausmigos apstaklus slimnicas, neierosinaja tas visas slegt. Zinadama, cik nozimiga ir slimnicu loma, vina ierosinaja tas uzlabot. Es ne­kada zina nemeginu sevi salidzinat ar so bistamo sievieti, tacu tada pati situacija pastaveja (un joprojam pastav) ar zoodar­ziem. Uzskatiju, ka zoodarzi ka iestades pasi vainojami pie savas sliktas reputacijas. Es ticeju, ka, pienacigi vaditi, zoodarzi varetu but nozimigi, teicamas iestades zinatniskiem petiju­miem un izglitibai un - sobrid vissvarigakais - dzivnieku pa­vairosanas centri nebrives apstaklos, kas palidzetu glabt ap­draudetas sugas.

Ta nu, vienkarsi izsakoties, es velejos vadit zoodarzu sa­skana ar sim vadlinijam, kuram, pec mana uzskata, vajadzetu sekot ikvienam zoodarzam. Es nepavisam nebiju dross, vai tas izdosies, bet brali Raiti tapat nezinaja, vai spes lidot, pirms ne­bija meginajusi pacelties gaisa. Mes ari pameginajam, un tagad - pec daudziem gadiem, ilgiem puliniem un daudzam kludam - esam pieradijusi, ka si ideja ir dzivotspejiga. Tapec ari si gramata ir nosaukta par "Skirsta jubileju", jo tikko esam nosvinejusi divdesmit piekto dzimsanas dienu. Sis ir stasts par daziem no tiem daudzajiem piedzivojumiem, kas atgadijas musu izaugsmes gados.

MUIZAS RASANAS

Divdesmit viena gada vecuma es mantoju karalisku naudu - tris tukstosus marcinu, tomer zoodarza dibinasanai ar to ne­pietika. Tadel es nolemu klut par tadu cilveku, kurs vac dziv­niekus zoodarziem. Si karjera nebija ilga, jo es atklaju, ka lielaka dala sadu sagadnieku nodarbojas vienigi ar to, ka divdesmit radijumus iestukeja vienam paredzeta buri un tad izdzivojusos pardeva par divkarsu cenu. Vel jo labak, ja izdzivoja visi. Ar sada veida tirdzniecibu es nodarboties nespeju, mani buri bija plasi un dzivnieki labi aprupeti, - un tadel ari es zaudeju visu naudu. Tomer pieredze izradijas nenovertejama. Es biju ieguvis pamatigas zinasanas par dzivnieku turesanu tropos, par vinu slimibam un ipatnibam. Biju ari sapratis, ka zoodarzi nepavi­sam neatbilst manam prieksstatam par to sutibu.

Un tad, palicis bez penija kabata, es paklavos sava vecaka brala uzstajibai un saku rakstit. Man veicas. Pirmajai gramatai bija, ka medz teikt, satriecosi panakumi, un man palaimejas, ka ari parejas gramatas bija tikpat popularas. Atkal kluvis turigs, es atgriezos pie domas par zoodarzu. Aiznemies no sava laipna un daudzcietusa izdeveja divdesmit piecus tukstosus marcinu, kila liekot savus vel neraditos meistardarbus, es nolemu pameginat

iekartot zoodarzu Anglijas dienvidu piekraste; tacu atklajas, ka cita citai sekojosas leiboristu valdibas parvertusas valsti tada Kafkas stila birokratijas zanki, lai vidusmera pilsonis tiktu no visam pusem aplikts ar aizlieguma zimem un ar vietejo pasval­dibu nebutu iespejams vienoties par visvienkarsakajiem jau­tajumiem, nemaz nerunajot par kaut ko tik traku ka zoodarzs. Tad, apbrunojies ar sava izdeveja ieteikumu vestulem, es devos uz Dzersiju - mazu, skaistu un neatkarigu salu, paris stundu pec ierasanas biju sameklejis Les Augres muizu, bet cetrdesmit astonu stundu laika jau biju sanemis atlauju rikoties. Tomer es nemetos saja afera ar slimigu entuziasmu un bez citu padoma. Versos pie itin visiem pazistamajiem cilvekiem taja loti nosaciti biologiskaja zoodarzu vide, kuri, cik man zinams, atbalstija domu par dzivnieku pavairosanu nebrive. Pirmais bija Dzeimss Fisers - ieverojams ornitologs un dedzigs zoo­logs. Vina palidziba izpaudas ta, ka vins mani nosauca par ju­kusu.

-    Jus esat jucis, milo zen, - vins teica, blenzdams uz mani no sava teraudpeleko matu erkula apaksas un atgadinadams arkartigi norupejusos Vecas Anglijas aitu suni, - pilnigi jucis. Es jus nopietni bridinu neielaisties ar Normandijas salam.

Vins izskerdigi uzcienajas ar manu dzinu.

-    Bet kapec, Dzeims? - es vaicaju.

-   Tas ir parak talu. Pasaules otra mala, - Fisers paskaidroja, noraidosi madams ar roku. - Kurs, pie joda, dosies uz kaut kadu sasoditi nomalu vietu Normandijas salu grupa, lai aplu­kotu jusu iestadijumu? Si ideja ir vajpratiga! Tik talu es ne­brauktu pat jusu dzina del. Sim argumentam vajadzetu jus par­liecinat par tada projekta mulkigumu. Jus skataties tiesi acis iznicibai. Tikpat labi jus varetu apmesties Lieldienu sala!

Tas izklausijas skarbi, tomer neparliecinosi.

Es aizbraucu apciemot Zanu Delakuru uz Kleru*, kur atra­das vina slavena putnu kolekcija. Zans bija apbrinojams putn­kopis un ornitologs, loti daudz celojis, vacis putnus, aprakstijis jaunas sugas un sarakstijis pamatigus izglitojosus sejumus par ornitologiju attalos pasaules nosturos. Abu pasaules karu gaita vaciesi vina neaptverami vertigo putnu kolekciju izpostija. Kad beidzas kars, Zans nevis meta mieru, ka rikotos lielaka dala cilveku, bet gan saka no atlikusajam druskam Klera veidot kolekciju jau treso reizi.

Mes pastaigajamies pa briniskigajam arem, apbrinodami putnus un ziditajus, un Zans man sniedza daudz vertigu pa­domu par iecereto planu; padomi no tik pieredzejusa cilveka bija loti vertigi. Driz vien nonacam pie plasa, samtaina zaliena, kur ezera krasta bija uzklats tejas galds. Mes sedejam un klau­sijamies gibonus laimigi dziedam uz salas ezera vidu un vero­jam rozainu flamingu barus ka ciklamenu pumpurus svinigi so­lojam pa zalajam plavam kopa ar fazaniem, vizosajam dzunglu vistam un paviem, kas neverigi vilka pa zemi savas dargakme­niem rotatas astes. Tad es nolemu uzzinat Francijas dizaka orni­tologa viedokli par sugu saglabsanu.

-    Sakiet, Zan, - es teicu, - jus tagad esat nodarbojies ar sugu saglabsanu jau vairak neka 60 gadu…

-    Ja, - vins piekrita. Zans bija masivs virs ar pamatigu galvu - ka Vinstonam Cercilam un ar tadu akcentu, par ko vinu ap­skaustu pats Moriss Sevalje.

-    Tatad, - es turpinaju, - kads ir jusu viedoklis? Vai doma­jat, ka ir kada ceriba?

Vins bridi domaja, atbalstijis zodu pret rokam, kas tureja pastaigu spieka rokturi.

—       Ja, - vins beidzot teica, - ceriba ir.

Mani iepriecinaja, ka tada izcila specialista viedoklis nebija pesimistisks.

—       Ja mes atgriezisimies pie kanibalisma, - Zans piebilda.

Pec tam es aizbraucu apciemot seru Piteru Skotu, kurs, ka

vienmer, bija entuziasma pilns un izpalidzigs. Piters bija gan­driz vienigais no sugu saglabataju augstakas elites, kurs ticeja pavairosanai nebrive, un si ticiba bija viens no iemesliem, lai nodibinatu savu nu jau pasaules slavu ieguvuso Meza un par- mitro zemju putnu trestu. Vinam pret maniem planiem bija arkartigi labveliga un lietiska attieksme. Vins ari sniedza man daudz vertigu padomu, izceldams sleptas problemas, ar kuram pats bija saskaries. Runadams vins aizrautigi beidza gleznot lielu gleznu, kas atteloja saullektu virs purva un zosu kasi laiza­mies lejup. Otai slidot pa audeklu un viegli tam pieskaroties, skietami neverigais triepums brinumaina karta parvertas ai­nava. Verodams es atcerejos stastu, ko man bija stastijusi drau­dzene - maksliniece, darba un saciksu zirgu gleznotaja. Vina bija devusies pie Pitera pec padoma savas pirmas izstades sa­kara, un vins to pieklajigi uznemis sava darbnica, terpies daudzkrasainos zida ritasvarkos. Runadams Piters turpinajis gleznot pilu baru laizamies lejup uz purvu saulrieta blazma. Vins tobrid devis tai kadu precizu, lielisku padomu, kad iezva­nijies telefons.

-    Sasodits, - Piters noteicis, domigi blenzdams uz audeklu. Tad vina vaigs noskaidrojies.

-     Klau, - vins teicis manai draudzenei, - jus esat maksli­niece. Vai jus neiekrasotu sos pilu knabjus dzeltenus, kamer es runasu pa telefonu?

Par laimi, Piters nepieprasija, lai ari es demonstretu maksli­nieka spejas ka atlidzibu par sniegtajiem padomiem.

Nudien nedomaju, ka mans projekts, ta sakot, gutu Maj­saimniecu instituta atbalstu*, ja nebutu to aprakstijis seram Dzulianam Hakslijam, sim biologu aprindu augstakajam eta­lonam, un sanemis vina sankciju. Sers Dzulians lidz sim vien­mer bijis laipns un izpalidzigs, tacu ideja bija tik grandioza, ka es baidijos no vina noraidosas attieksmes. So uztraukumu es butu varejis sev aiztaupit, jo vins to uztvera ar aizrautigu entu­ziasmu, kadu izradija ikvienai jaunai idejai - vienalga, sikai vai lielai. Es nomierinajos, un mes kopa iebaudijam lielisku teju, apspriezdami visdazadakas temas - no Ciles araukariju me­ziem lidz Patagonijas alas sastopamo milzu slinku adai, no narvalu barosanas ipatnibam lidz Gviana nokerto kirzaku joci­gajiem zobiem, kuru pielagosanas lava radijumiem pavisam viegli sakert, saskaidit un sakoslat vismilzigakos gliemezus. Es tiku nosutijis seram Dzulianam fotografijas, kuras viss sis pro­cess attelots, un tas vinu apbura.

-    Ja runajam par fotografesanu, Darel, - vins ierunajas, kad teja bija padzerta, - vai esat redzejis filmu, ko jaunais Atenboro Afrika uznema par to lauveni… Elsu, vai ne? Vinu uzaudzeja kada sieviete - Adamsone.

-    Ne, ser, - es teicu, - diemzel esmu palaidis garam.

Sers Dzulians pameta skatienu pulksteni.

-    Sopecpusdien to radis velreiz, - vins teica, - varesim no­skatities kopa, labi?

Ta nu lieliskakais no Anglijas dzivajiem biologiem un es ap­sedamies atzveltnes kreslos pie televizora, un Hakslijs to ie­sledza. Mes klusedami verojam, ka Dzoja Adamsone dzenas pakal Elsai, ka Elsa dzenas pakal Dzojai Adamsonei, ka Dzoja Adamsone gul virsu Elsai, ka Elsa gul virsu Dzojai Adamsonei, redzejam Elsu gulta kopa ar Dzoju Adamsoni, Dzoju Adam- soni gulta kopa ar Elsu, un tada gara bez sava gala. Beidzot filma bija gala, Hakslijs paliecas uz prieksu un izsledza televi­zoru. Vins bridi pratoja. Es kluseju.

-    Ziniet ko, Darel? - vins peksni ievaicajas.

Es gudroju, kadu gan verigu un zilbinosu komentaru par dzivnieku uzvedibu sis lieliskakais no Anglijas dzivajiem bio­logiem grasas man sniegt.

-    Ja, ser? - es, elpu aizturejis, gaidiju atbildi.

-    Tas bija vienigais lesbiskas milas attelojums starp cilveku un lauveni, kadu jebkad biju redzejis, - vins pilna nopietniba teica.

Es nospriedu, ka pec sa komentara jebkurs sarunas turpina­jums butu lemts atslabumam, tapec devos prom.

1959. gada 14. marta Dzersijas zoodarzs kluva par realitati. Ta pirmie iemitnieki bija visdazadakie radijumi, kurus biju atvedis no Rietumafrikas un nobedzinajis savas masas darza Bornmuta (saja visveseligakaja no piejuras kurortiem) lidz bri­dim, kad viniem naksies klut par jauna zoodarza pamatkapi­talu. Dzivniekus aizgadaja uz Dzersiju, un manas masas kai­mini visi ka viens atvieglojuma noputas.

Protams, vairakus menesus pirms dzivnieku ierasanas Les Augres muiza risinajas drudzaina rosiba. Apkart skraidija galdnieki un murnieki, kladami cementu, darinadami kratinus no itin visa, kas gadijas pa rokai. Kratini uz kajam, ka mes tos devejam, tika darinati no neaptesta koka, kezu galiem un drasu sieta. Iepakojuma redelu kastes tika prasmigi parveidotas par sleptuvem, un mums nodereja katrs vieteja izgaztuve dabu­jamais dzelzs caurules gals vai skarda gabals. Mes parveidojam itin visu, ko cilveki bija aizmetusi ka nederigu, par dzivnieku patverumu. Kratini bija neveikli un negliti, toties noderigi un novietojami itin visur.

Musu apmesanas vieta, protams, bija idilliska. Briniskiga muizas eka ar granita arkam, vecaka nocietinata muiza Dzersija, bezrupigi zvilneja jaukas ielejas mala. Ieleja caloja saura upite, kas visbeidzot iepluda maza, koku ieskauta ezera. Mui­zai apkart pletas mazi laucini, katru no tiem sargaja koku un krumu dzivzogi, seni ozoli un kastanas. Taja laika, kad skais­tais princis Carlijs saskana ar legendu vel tikai grasijas sanemt troni un ieradas saja maurina muizas prieksa iedzert teju, lie­laka dala brinisko koku drosi vien vel bija pavisam tievi stieb­rini. Bija skaidri redzams, ka ar milestibu, uzmanibu, cirpsanu un destisanu so ipasumu varetu parverst par zalu parku, kura vidu muizas eka gozetos ka dargakmens ietvara.

Pirmas grutibas radas pavisam driz. Aiznemties divdesmit piecus tukstosus marcinu bija loti jauki, tomer so naudu vaja­dzeja atdot. Tatad nacas pec iespejas atrak doties nakamaja ek­spedicija, lai iegutu materialu vel vienai gramatai. Arkartigi ne­gribigi es iecelu par parvaldnieku savu draugu, kuram, ka skita, vareja uzticeties. Ta bija kluda. Atgriezies es atklaju, ka manis rakstitas instrukcijas un plani tikusi ignoreti, bet mana nauda palaista pa vejam. Musu kugis (musu Noasa skirsts, ja ta izklau­sas labak) bija arkartigi trausls, un nu prieksa saka regoties ban­krota atbaidosie sekli un zemudens klintis. Ta vien izskatijas, ka mans nodoms par patverumu dzivniekiem, lai tos pasargatu no izmirsanas, pats nolemts bojaejai, pirms vel pagus uzsakt darbibu. Atlaidu parvaldnieku no darba un keros klat pats.

Nakamie paris gadi bija, maigi izsakoties, satraucosi. Katru ritu es modos ar bazam, ka si bus ta diena, kad kredits man tiks atteikts un sapni izkupes ka dumi. Zoodarza darbinieki bija lieliski. Par savu darbu vini sanema nieka grasus, tomer apzi­najas stavokla nopietnibu un neviens mani nepameta. Tas bija liels morals atbalsts un deva man drosmi (piepalidzot nomie­rinosiem lidzekliem) mesties cina, lai iekardinatu bankas parvaldniekus izsniegt man pagarinajumu, bet auglu un dar­zenu tirgotajus - pieticigi gaidit samaksu. Pamazam mes lenam sakam peldet, nevis grimt.

Tajos agrinajos gados atgadijas daudz divainu notikumu, un pat mana mate tika iesaistita epizode, kada iespejama tikai tad, ja dels ir gana nepratigs un dzivo zoodarza. Musu abas pusaugu simpanzes Carlijs un Lulu pec ilgiem meklejumiem atklaja, ka jaatrod tikai nenostiprinats stieples gals un tad stieplu rezgi var izardit tikpat viegli (un gandriz tikpat atri) ka vecu sviteri. Kadu pecpusdienu, kad tuvuma neviena nebija, abi nemas ardit sava bura rezgi. Mana mate ar tejas tasi roka tikko bija iekartojusies pie televizora, kad izdzirda valdonigus klauvejienus pie ardurvim. Vina apjukusi devas atvert un ie­raudzija Carliju un Lulu. No abu pertiku izturesanas bija skaidri saprotams, ka tie ieradusies viesos, priecajas, ka mate ir majas, un ir pilnigi parliecinati, ka vina tos uznems ar tiesi tadu pasu sajusmu. Mana mate bija 4 pedas 8 collas [2] gara, sim­panzes sniedzas vinai lidz viduklim. Budama sieviete, kas kri­tiskas situacijas nekad nezaude galvu, mate neapmulsa, bet ieaicinaja abus pertikus ieksa ka godajamakos viesus, nosedi­naja uz divana un pasniedza lielu kasti ar sokolades konfektem un karbu ar biskvitiem. Kamer simpanzes mielojas ar siem nedzirdetajiem labumiem, mate asi piezvanija un zinoja par beglu atrasanas vietu. Vinai nebija ienacis prata, ka pertiki butu varejusi to nopietni savainot - mate gluzi vai apjuka, kad es baru vinu par pertiku ielaisanu dzivokli.

- Bet, milais, - vina zelabaini teica, - vini atnaca uz teju, - un tad domigi piemetinaja, - turklat uzvedas krietni vien labak par daziem cilvekiem, kuri ierodas pie tevis.

Reiz tajas senajas dienas mums piedereja milzigs, loti skaists tiklotais pitons, varda Pitagors. Vins bija pilnas divpadsmit pe­das gars un tik resns ka regbija speletaja ciska - tatad speks, ar kuru jarekinas. Vins mitinajas musu toreizeja Rapulu maja, buris bija slikti konstruets un atri vien kluva dzivniekam par mazu. Pasteigsos noradit, ka nebiju so buri darinajis pats, tas bija mana prombutne saimniekojusa parvaldnieka roku darbs. Priekspusi veidoja divas lielas stikla plaksnes, kuras vareja paslidinat vienu otrai garam, tadejadi buri, kura mitinajas tads potenciali bistams radijums ka Pitagors, bija arkartigi gruti iz­tirit, ja vien rapuli vispirms neizvilka ara. Tas bija tris viru darbs - diviem vajadzeja savaldit Pitagoru, kas energiski pre­tojas, un iemicit vinu milziga velas groza, tresajam bija jatira buris. Kaut ari parasti pitons uzvedas pavisam rami, vinam loti nepatika, ka vinu nem rokas, tapec visiem darbiniekiem bija stingri aizliegts meginat tikt gala ar so uzdevumu vienatne. Dzons Hartlijs - glits, tikko skolu beidzis puisis, kura augums atsauca atmina zirafi, bija pie mums nostradajis gadu un darba izradijis tadu aizrautibu, ka mes vinam uzticejam rapulu uz­raudzisanu. Kadu vakaru Dzona entuziasms izspeleja ar puisi launu joku. Mijkresli, kad zoodarzs jau bija slegts, es gaju ga­ram rapulu majai un saklausiju no ieksienes skanam slapetus paliga saucienus. Tuvak palukojot, atklajas, ka Dzons izdarijis nepiedodamu kludu. Vins bija meginajis viens pats iztirit Pita­gora buri. Milziga cuska bija apvijusies ap vinu un saznaugusi to ka trako krekla, ta ka Dzons nespeja pakusteties. Dzona galva, par laimi, bija briva, bet Pitagors snaca ka milzu tej­kanna.

Nebija istais laiks metaties ar savstarpejiem apvainojumiem. Es satveru rapula asti un saku vinu tit nost no Dzona. Pro­blemu radija tas, ka pitons, tikko notits no Dzona, nekavejoties saka vities man apkart. Driz vien mes bijam nesaraujami satiti ka Siamas dvini un abi sakam saukt pec palidzibas. Darba laiks bija beidzies, un es bazijos, ka visi darbinieki jau aizgajusi majas. Doma, ka bus japavada te visu nakti, lidz kads mus at­radis, nebija pievilciga. Par laimi, kads no ziditaju kopejiem sadzirdeja musu kakofoniskas klaigas, un ar vina palidzibu Pitagors tika no jauna iesprostots sava majokli. Ka jau var iedo­maties, es pret Dzonu izturejos arkartigi rezerveti. Atrasanas kopa ar kadu pitona skavas tomer bija iedibinajusi garigas saites, un tagad Dzons ir mans personigais asistents.

Lielakoties mes sadus gadijumus neuzskatijam par trauce­josiem un neuzskatam ari tagad, jo tie ir musu dzives un darba neatnemama sastavdala. Vienigi, izradot kolekciju draugiem un pazinam, mes atskarsam, ka no vidusmera cilveka viedokla musu dzivesveids skiet loti divains; un tomer, kaut ari mus uzskata par augstakaja mera ekscentriskiem, redzetais atstaj uz viniem iespaidu. Tobrid vini redz musu mirdzosas rapulu ie­rindas, cuskas, kas kustas neapstridami graciozak par Bali de­jotajam, brunurupucus, kas lumpaco apkart ka milzigi, atdzi­vojusies valrieksti. Mes izradam viniem briniskigo, sokolades bruno gorillu grupu, kas nurd ka laci un kuru vadonis Dzambo izskatas pec kazoka terpta sumo cikstona, tomer ir daudz pie­vilcigaks, turklat maigs ka kakens. Talak seko musu pinkainie budisti - orangutani ar austrumnieciski slipam acim un kazo­kiem, kas izskatas ka bezgaldaudzas nesukatas blondas, oranzas un sarkanas zirgastes. Vini apbrino musu putnu koso gobelenu - dzerves, tik slaidas un elegantas ka skepi, fazanus daudzkrasaina liesmojosa zida spalvojuma, flamingus, kas leni parvietojas pa zalienu ka veja norautas rozu ziedlapinas. Vini iemilas musu tamarinos un kalitriksos - vismazakajos perti- kisos ar bruniem, oranziem vai melniem kazokiem vai tira zelta vizulojusu adu, sikos, trauslos dzivniecinos, kas kustas no zara uz zaru asi ka dzivsudrabs, ir smalki ka putni un ari civina un svilpo ka putni. Raibie lemuri, kas izskatas ka karnevalam saposusies, meza gar ezermalu auro kori ta, ka zeme dreb zem kajam. Vel ir babirusa ar milzigiem, likiem ilkniem, pilnigi no­teikti visskaistakais no neglitajiem dzivniekiem pasaule, kura gandriz kailo kermeni klaj daudzas ieloces, krokas, skirbas un plaisas, darot to lidzigu Meness virsmas reljefam. Gepardi, taisni izslejusies, tup garaja zale ka gleznas ierameti, ar melnam asaru pedam seja. Stasta, ka pec radisanas gepardi kluvusi augstpratigi un slikti izturejusies pret citiem dzivniekiem. Dievs vinus sarajis, un tie raudajusi melnas asaras, kas, atgadi­not par Dieva dusmam, uz muzu notraipijusas gepardu sejas.

Musu draugi visus vinus redz - dzivniekus, kurus pazist, dzivniekus, par kuru eksistenci viniem nav bijis ne jausmas, un vini jauta, ka un kapec mes to visu esam uzsakusi. Mes atbil­dam, ka musu kolekcija ir vairak par tukstoti dzivnieku, ka de­vindesmit procentiem no redzetajiem radijumiem draud iz­mirsana un ka tie ieradusies no visam pasaules malam. Drau­dus siem dzivniekiem lielakoties izraisa cilveku darbiba, un dzivnieku nozelojamais stavoklis parada, ko mes nodaram planetai. Musu sutiba ir dot patverumu siem radijumiem, un tas ir iemesls, kapec es velejos pats savu zoodarzu.

Pat so nemierpilno sakumu gadu laika es nolemu, ka mums jacensas istenot planu, lai parverstu zoodarzu par to, kadel tas tika radits: par zinatnisku, labdarigu trestu. Tomer pirms tresta dibinasanas un zoodarza nonaksanas ta pasparne bija jatiek gala ar zoodarza paradu. Kaut ari kases ienemumi no apmek­letajiem nemitigi pieauga, nelaimigie divdesmit pieci tukstosi marcinu patstavigi regojas pamale ka melns makonis. Bija pilnigi skaidrs, ka neviens neuzticesies trestam ar tik milzigu paradu. Nebija citas izejas, ka vien paradu samaksat, turklat atri: manas gramatas pirka labi, tapec es personigi uznemos parada atmaksu, lai Dzersijas Brivas dabas aizsardzibas trests varetu tikt radits bez parada sloga.

Lielaja diena 1963. gada mes sapulcejamies Sentheljeras ka­raliskas tiesas iespaidigas ekas tumsajas dziles, lai noklausitos lemumu par musu firmas juridisko registresanu. Advokati ka melni kraukli videja tumsa, vinu baltas parukas atgadinaja senu cepurites meza paena; vini pusbalsi terzeja advokatu divainaja valoda, kas izklausijas nesaprotama ka Cosera [3] anglu valoda un rakstita forma izskatijas tikpat noslepumaina ka Naves juras tistokli, reizumis ari tikpat arhaiska. Visbeidzot mes, acis mirkskinadami, izniram atpakal pavasara saule un devamies uz tuvako viesu namu, lai nosvinetu faktu, ka Dzersijas Brivas da­bas aizsardzibas trests no sapna kluvis par istenibu.

Ja velejamies, lai trests darbotos sekmigi, vajadzeja paveikt vairakus arkartigi svarigus uzdevumus. Mums bija nepiecie­sami biedri - jebkuras organizacijas dzivibas sula -, un to iegu­sana bija lens process. Musu gadijuma sis process, par laimi, izradijas atraks, jo kops savas rakstniecibas sakuma es biju sa­glabajis ikvienu sanemto pateicibas vestuli. Tagad mes sazina­jamies ar siem jaukajiem cilvekiem, un es loti priecajos atzimet, ka daudzi no viniem piekrita klut par tresta dibinatajiem. (Kops ta laika biedru skaits turpinaja augt, un sis gramatas rakstisanas bridi tas sasniedzis jau divdesmit tukstosus biedru visa pasaule.)

Viens no pirmajiem uzdevumiem, trestam sakot darboties, bija drums. Liels skaits dzivnieku musu kolekcija savvalas ap­staklos nebija apdraudeti - tos es biju savacis, kad vel stradaju citu zoodarzu uzdevuma, vai ari tie mums bija nodoti "man­tojuma". Tie aiznema vertigo vietu, un to turesana bija darga, bet gan platibu, gan naudu vareja izmantot labak. Tapec bija loti svarigi iznemt sos parastos dzivniekus no kolekcijas un atrast tiem citus majoklus. Skirsanas no dzivniekiem, no ku­riem daudzus biju pats uzaudzejis un uzskatiju par ilggadejiem draugiem, bija nepatikams, tomer nepieciesams pienakums, ja velejos, lai trests veiktu tos uzdevumus, kuru del ticis nodibi­nats. Papildu grutibas radija tas, ka bija loti maz labu zoo­darzu, kuriem es veletos atdot savus dzivniekus. Britu salas tos ar lielam grutibam vareja saskaitit uz vienas rokas pirkstiem, turklat pirkstu nekada zina nepietruktu.

Ta nu mes ar Dzeremiju Malinsonu taja rita devamies ap­gaita pa zoodarza teritoriju un apnemamies but nezeligi, izve­loties dzivniekus, no kuriem jatiek vala. Dzeremijs ir musu zoodarza direktors - vins "uz laiku" pievienojas musu kolek­tivam tikai dazas nedelas pec zoodarza dibinasanas, bet nu sis "uz laiku" ir ieildzis jau 30 gadu. Budams apveltits ar Velingto- nas hercoga degunu, gundegu dzelteniem matiem un gaiszilam acim, Dzeremijs bija piekeries musu dzivniekiem tik sirsnigi, it ka pats personigi butu katram no tiem davajis dzivibu. Vina paradums saukt savus sieviesu un viriesu kartas pazinas par "lieliskiem eksemplariem" kalpoja par pieradijumu, ka darbs tiecas ielauzties ari vina privataja dzive.

Vispirms mes apstajamies pie tapiru aploka. Sie Dienvid­amerikas dzivnieki ir auguma apmeram tik lieli ka Setlendas poniji un mazliet atgadina aizvesturiska zirga un maza zilona bez snuka krustojumu. Vinus sauca par Klaudiju un Klodeti, bet vinu mazuli - par Neronu. Vini naca pari aplokam mums preti, sveicinadami ar smalkiem falseta spiedzieniem. Si skana izklausijas smiekligi neatbilstosa tuklajiem, sokolades bruna­jiem radijumiem. Kasidams Klaudijam aiz auss, es atcerejos, ka atradu vinu - labsirdigu, bet nomaktu tupam dzivnieku tirgo­taja skatloga Buenosairesa. Ar manam spanu valodas zinasa­nam sada situacija nepietika, tadel es tirgosanas nolukos nodrosinajos ar Bebitas Fereiras - gandriz visskaistakas man zi­namas sievietes - palidzibu. Vina iepeldeja netiraja veikala un paris sekunzu laika ar savu sarmu un zivju tirgotajas cienigo apsviedibu bija tiktal apburusi veikala ipasnieku, ka es ieguvu Klaudiju par puscenu.

Pec tam Bebita uzvilka garos, baltos cimdus, kurus tirgosanas sakuma bija novilkusi, lai varetu labak zestikulet, un karaliska gaita izgaja no veikala. Es pazemigi sekoju, vezdams Klaudiju saite. Vina aptureja taksometru, bet soferis, atklajis Bebitas no­domu iesedinat masina Klaudiju, sastinga sausmas.

-     Senjora, bichos taksometra nav atlauts parvadat, - vins aizradija.

Bicho Dienvidamerika ir noderigs vards, ar ko apzime jeb­kuru savvalas dzivnieku.

Bebita uzmeta vinam skatienu, ar kadu, domajams, kara­liene Viktorija versas pie savas tautas, kad nejutas laba oma.

-    Tas nav bicho, - vina teica, - tas ir tapirs.

-     Tas ir gan bicho, - taksometra soferis tiepigi apgalvoja, - mezonigs un nikns bicho.

-    Tas nav ne mezonigs, ne nikns, nedz ari bicho, - Bebita pa­zinoja. - Tomer, ja nevelaties nopelnit trisdesmit peso par vina vesanu, mes noteikti atradisim citu taksometru, kas to velesies.

-     Bet policija… - soferis iebilda, kamer alkatiba vina cinijas ar pasaizliegumu.

-     Policiju atstajiet mana zina, - Bebita apsolija, un tadejadi Klaudijs bija glabts.

Nu vins jau divas reizes bija kluvis par tevu un izverties par skaistako tapiru, kadu biju jebkad redzejis. Kamer kasiju vinam aiz auss, Klaudijs skali noputas un novelas garslaukus ka lodes kerts. Tas bija signals, lai pakasu vinam vederu. Ka­mer es to dariju, Nerons, kurs patstavigi mekleja ko edamu, meginaja apest vienu teva ausi, ta ka Klaudijs, nikni sprausla­dams, pietrukas kajas. Dzeremijs stastija, ka vinam bijusas grutibas atrast piemerotu zoodarzu Klaudijam un vina gi­menei. Kaut ari es izskatijos situacijai atbilstosi nomakts, klu­siba biju pavisam priecigs.

Pec tam mes apstajamies pie pekaru aploka. Taja mita lai­miga mate Huanita - Dienvidamerikas cuka ar savu mazulu pulcinu. Es vinu pavisam mazu biju dabujis Argentinas zie­melu province Huhuja, un tobrid, kad man vajadzeja savu dzivnieku kolekciju ar vilcienu nogadat Buenosairesa, Hua- nitai piemetas plausu karsonis. Dzivnieki mitinajas Dabas mu­zeja teritorija, bet es pats parguleju drauga dzivokli. Dabiski, ari Huanitai vajadzeja pavadit nakti dzivokli, lai es varetu vinu pienacigi aprupet. Vinas stavoklis bija nozelojams, un es biju parliecinats, ka cucinu zaudesu. Starp Dabas muzeju un mana drauga dzivokli atradas Buenosairesas sarkano lukturu kvar­tals un iela ar nosaukumu Venti Cinco de Marzo. Apdarijusi ikdienas darbus muzeja un apkopusi Huanitu, mes tur me­dzam iegriezties kafejnica, ko sauca par Ollija Muzikas baru, lai stiprinatos ar daziem kausiem vina. Ollija meitenes driz vien uzzinaja, ar ko es un mans draugs Deivids nodarbojamies, ka ari par Huanitas bedigo likteni. Katru vakaru vinas vislielakaja maiguma iztaujaja par slimnieces stavokli un sacentas, nes­damas Huanitai mazas davaninas (kuras drosi vien bija pirktas par "netiro naudu", ka cilveki butu teikusi), - sokolades kon­feksu kasti, dazas viges vai avokado, vai ari mazas, varitas kuku­ruzas valites. Vinas milzigi priecajas par zinu, ka Huanitai kluvis labak un vina izdzivos. Viena no meitenem izpluda asaras, un vinu nacas uzmundrinat ar pamatigu brendija devu, savukart pats Ollijs visiem bara ieleja par velti. Varu teikt tikai vienu - vai nu sis Ollija damas bija perkamas vai ne, tomer, nonacis slimnica, es noteikti veletos, lai tiesi vinas par mani rupetos ar savu neviltoto milestibu un lidzjutibu. Jutos iepriecinats, uz­zinot, ka Dzeremijam nebija izdevies atrast jaunas majas ari musu pekaru barinam.

Pec tam mes nonacam pie palmu civetu tevina Potsila. Sie dzivnieki izskatas pec maziem, rusganbruniem kakiem ar ga­ram, gredzenotam astem, vinu kazokus grezno izpludusi tum­saki plankumi, bet ipatnejas, dzintardzeltenas acis ar vertika­lam zilitem pieskir civetam tadu ka rapula izskatu. Potsilu es tiku iemantojis Rietumafrika, kad tas bija tikko dzimis un vel akls. Tiklidz vinam atveras acis un izauga piena zobi, es sa­pratu, ka audzinu istu briesmoni. Potsils dzivoja, lai estu, un klupa virsu itin visam, kas gadijas tuvuma, - vienalga, dzivam vai nedzivam. Macibu gramatas minetais apzimejums "vis­edajs" sim radijumam piemita vispilnigakaja mera. Nebija neka tada, kam Potsils nekluptu virsu ar sajusmas spiedzieniem, pat ja sis kumoss bija kaut kas tik atbaidoss, ka ikvienas citas sugas parstavji to butu noraidijusi ka needamu. Vina karstaka velesa­nas dzive bija apest cilveku, turklat so merki zverins nepavisam neuzskatija par nesasniedzamu. Tadejadi civeta bura tirisana bija bistams darbs, jo Potsils, kaut ari izskatijas letargisks, kunga sulu ietekme speja kusteties atrak par zibeni. Vienu no savam visiespaidigakajam retam es guvu no Potsila, tapec par skirsa­nos no vina man dalitu jutu nebija. Kadu ritu es gaju garam vina majoklim un ieraudziju jaunu zoodarza darbinieku tiram Potsila buri. Potsils izskatijas rams ka kakis, tapec neko nezino­sais jauneklis bija vienkarsi pacelis dzivnieku aiz cupra un piespiedis sev pie krutim, lai ar otru roku varetu iztirit buri. Sada veida naivums reizem palidz, jo dzivnieks no ta pilnigi ap­juk. Mulkiga karta es nolemu palidzet.

-     Paklau, es paturesu to dzivnieku, - es teicu, - vins mani pazist.

Pieliecies uz prieksu, es sagrabu Potsilu aiz cupra. Pec tam taisijos sakert vina asti. Sada veida izdodas pasargaties gan no zvera zokliem, gan nagiem. Tacu, iekams paguvu to izdarit, man aiz muguras iepriecinata balss teica: - Jus noteikti esat misters Darels! - Si balss noversa manu uzmanibu un deva Potsilam iespeju. Karadamies mana roka ka virves gala, vins izveicigi sagriezas likuma un iecirta savus sirpjveidigos nagus manas rokas locitava. Nagiem tulit pat sekoja ari vesels kom­plekts zobu, par kadiem civetu apskaustu pat zobenzobu tigera mazulis. Cilveks laikam gan vienmer jutas parsteigts par to, cik daudz vinam ir asinu, jo parasti ar tam neskiezas vairak, ka nepieciesams. Tiklidz Potsila ilkni ieurbas mana roka ka no­kaitetas ziletes sviesta, es, ka likas, zaudeju vismaz tris pintes savas dzivibas sulas sekunde. Man kaut ka izdevas apspiest nepratigo sapju kliedzienu un parverst to labrita. Pagriezies es ieraudziju divas vecas kundzites ar lauminu cepuritem galva un platos smaidos savilktam sejam.

-     Piedodiet, ka iztraucejam jusu rotalas ar kustonisiem, - teica viena no lauminam, - bet mums noteikti vajadzeja jums pateikt, cik loti priecajamies par jusu zoodarza apmeklejumu.

-    Paldies, - es kerkstosa balsi atteicu.

-    Visi dzivnieki izskatas tik laimigi un paedusi, - vina tur­pinaja.

-     Mes censamies tiem dot vislabako, - es paskaidroju, ka­mer Potsils, sajusma nurdedams, turpinaja esties pa manu roku no locitavas talak uz prieksu. Asinis pluda razenak neka jebkurai Drakulas filmas varonei, tomer es pamanijos turet dzivnieku ta, ka lauminas to neredzeja.

-     Vai jus ar visiem dzivniekiem katru dienu spelejaties? - otra laumina dedziga interese apjautajas.

-    Ne, ne, ar visiem ne, - es teicu.

-    Tikai ar saviem miluliem - tadiem, ka sis? - mineja vecaka no lauminam.

-    Ja, - es apstiprinaju un vienlaikus pratoju, cik daudz asinu cilveks zaude, pirms pagibst.

-    Cik mili - dzivniekiem tas laikam loti patik. Un dzivnieki noteikti loti mil jus, - jaunaka turpinaja.

-     Ja, protams, - es teicu, kamer Potsila zobi mala druskas manus pirkstu kaulinus, - vini… eee… loti piekeras.

-    Nu ko, mes jus nekavesim, zinam, cik aiznemts jus esat, - teica vecaka laumina. - Mes loti jauki pavadijam laiku. Liels paldies.

Kad vinas beidzot gaja prom, es dzirdeju vienu sakam: - Uzreiz redzams, cik loti vins mil dzivniekus, vai ne, Edit? - Ja kundzites zinatu, ko es tobrid jutu pret Potsilu, vinas neap­saubami butu izsaukusas RSPCA*.

Es teicu Dzeremijam:

-     Mes pilnigi noteikti varam iztikt bez Potsila, tomer do­maju, ka mums jabut godigiem un japastasta par vina cilvek­edaja tieksmem.

* RSPCA (Royal Society for the Prevention of Cruelty to Animals) - dzivnieku aizsardzibas organizacija Lielbritanija.

-    Vini loti velas iegut Potsilu, - Dzeremijs aizradija.

-    Vai tu siem pastastiji, ka vins ir rijigs briesmonis un pat ar trakumsergu slims Bengalijas tigeris salidzinajuma ar vinu ir gluzi vai kakens?

-    Ne, - Dzeremijs atzina, pieklajibas pec nosarkdams, - tacu es teicu, ka vins ir lielisks eksemplars.

-    Pateicoties taviem eifemismiem un izvairibai, mes driz vien spesim tikt vala no visiem bistamakajiem radijumiem, - es iz­teicu ceribu.

Nocietinajusi sirdis, pamazam turpinajam atlases procesu, tacu tas bija loti gruts uzdevums, jo vera janem ne tikai manas un Dzeremija jutas, bet ari ikviena ar zoodarzu saistita cilveka emocijas. Bija gana gruti pienemt lemumu skirties no dziv­nieka, bet jo postosak nacas velak atklat, ka sim radijumam pa­rejo darbinieku vidu bijis savs fanu klubs. Sekretares uznema rikojumus ar ciesi sakniebtam lupam un piesarkusam acim, snaukajas mutautinos un raidija uz manu pusi aukstus, naid- pilnus skatienus, it ka es butu hunnu vadona Atilas reinkar- nacija. Skarbi stradnieki, par kuriem agrak biju domajis, ka tiem trukst jebkada sentimenta, riebuma blenza uz mani ar aizturetu asaru apmiglotam acim. Visiem lidzdalibniekiem tas bija arkartigi smagu pardzivojumu pilns laiks, tomer mums izdevas to parlaist bez masveida atlugumu straumes.

Vel viens jauna tresta uzdevums bija sakt sistematizet kar­toteku. Mes jau ieprieks visu pierakstijam par dzivniekiem musu aprupe, tomer to darijam diezgan primitivi. Mums bija nepieciesams kaut kas krietni aptverosaks, jo es uzskatiju, ka liela eksotisku radijumu kolekcija bez pienacigas, detalizetas uzskaites ir tas pats, kas biblioteka bez kataloga. Uzskaites sis­tema nozimeja kartites, kuras fiksets, no kurienes dzivnieki ieradusies, vinu vecums, dzimums un parejie dati, kadi parasti tiek atspoguloti pase. Papildus vel vajadzeja ieviest kartites ar ikdienas noverojumiem. isa laika mes bijam uzkrajusi milzigu daudzumu informacijas par dzivnieku uzvedibu, esanas para­dumiem, slimibam un arstesanu. Liela dala sis informacijas nekad agrak nebija pierakstita, tadejadi mes pamazam veido­jam unikalu, arkartigi vertigu arhivu. Ticiet vai ne, bet toreiz, sesdesmito gadu sakuma, mes bijam apsteigusi laiku, vismaz Apvienotaja Karaliste.

Kaut kad taja laika es Londonas zoodarza piedalijos konfe­rence ar nosaukumu "Zoodarzu loma un nozime". Vislabako referatu, pec manam domam, nolasija Kerolaina Dzarvisa, kas tagad ir Krenbrukas grafiene. Vina kodoligi un skaidri izklas­tija, kadiem jabut zoodarziem un kas tiem jadara, lai uzlabotu savu kvalitati. Mani ipasi iepriecinaja tas, ka lielu dalu no vinas ieteikta (kaut ari zoodarzi ieteikumiem nesekoja) mes bijam ieviesusi jau pirms vairakiem gadiem, un viena no svaigakajam idejam, protams, bija kartoteka. Ta bija izvietota cetros milzi­gos koka skapjos (tadu greznibu ka metala skapji mes nevare­jam atlauties). Sie skapji bija loti vertiga davana no kada tresta biedra, un vertiga kolekcija glabajas Dzeremija kabineta.

Kadu nakti mani pamodinaja skrejosu solu troksnis grante­taja pagalma majas prieksa. Skrejosi soli trijos no rita nozime tada vai citada veida nepatiksanas, un zoodarza tam ir neiedo­majami daudz iespeju. Es izlecu no gultas un noskreju lidz pustrepem, pirms vel biju pilniba pamodies. Liela istaba zem mana dzivokla, kura tolaik atradas kabineti (tagad pienemama telpa), bija pilna dumu. Es skreju pa gaiteni, kas veda uz Dze­remija kabinetu, un dumi un karstums kluva aizvien neciesa­maki. Apbrinojami, cik mulkigi cilveks spej iztureties krizes situacija. Mana vieniga doma bija tada, ka Dzeremija kabineta atrodas kolobusa mazulis, ko mes barojam no pudelites (tolaik mums vel nebija dziednicas), un vertiga kartoteka - abus vaja­dzeja glabt. Atravu kabineta durvis, un man virsu gazas uguns siena, kosa ka tigeris, viena mirkli nosvilinot lielu dalu manu matu, uzacu un bardas. Es atstreipuloju atpakal un pamanijos aizcirst durvis. Bija pilnigi skaidrs, ka kolobusa mazulis un, ka likas, ari visa musu kartoteka saja elle bus iznicinati. Mes vare­jam vienigi gaidit, lidz ierodas ugunsdzeseju brigade - ka pa­rasti, izveicigi un asi ka zusi. isa laika vini bija noplacinajusi Liela Londonas ugunsgreka [4] cienigas liesmas lidz pieticigi du­mojosa Gaja Foksa [5] sarta izmeriem un bistamibas pakapei. Visbeidzot man atlava ieiet sivi smirdosajas, nomelnejusajas kabineta drupas, kur oda ka oglraktuves un pa gridu pludoja ellaina udens urdzinas.

Protams, nabaga mazais kolobuss bija pagalam, un nepie­vilcigas ainas pasa vidu staveja musu cetri kartotekas skapji - paroglojosies un melni ka koka stumbri pec meza ugunsgreka. Es uzmanigi atvilku viena drupana kokoglu pilara atvilktni. Man par parsteigumu, saturs bija gandriz nebojats, kaut ari kartisu malas bija apsvilusas un mazliet samirkusas.

-    Ak, ja, - teica razens ugunsdzesejs ar melni nokupejusu seju, kurs turpat staveja ar pilosu sluteni rokas, - jums pavei­cas, ka papiri bija sajos skapjos, citadi jus tos zaudetu.

-     Ka ta? - es apjucis vaicaju.

- Redziet, tas ir koks, - ugunsdzesejs paskaidroja, - biezs koks. Paietu labs laicins, lai izdegtu. Ja kartoteka atrastos tajos musdienigajos skapjos, metals butu nokaitis sarkans un visi papiri sadegtu pelnos. Koks tos izglaba, jo deg leni.

Ta musu aizvesturiskie kartoteku skapji izglaba vertigos pierakstus. Reizem neatmaksajas skriet pakal modei.

Tagad mes strauji augam un sakam pilnveidoties, tomer, ka skiet, joprojam visai zoodarzu bralibai sagadajam zinamu par­steigumu. Mes neieverojam noteikumus. Ko mes centamies panakt? Bija smiekligi iedomaties, ka visa konservativa dabas aizsargataju sabiedriba nopietni uznems ideju par pavairosanu nebrive. Tolaik, protams, si doma zinama mera atbilda patie­sibai, tacu atblazma bija manama gan zoodarzu, gan dabas aizsargataju aprindas, un tas tomer bija divas dazadas pasaules un blazmojums nebija spozaks par jantarpinu gaismu. Sena paruna saka - kad cilveki zinama mera neizprot kadu ideju, jaliek tiem saprast, ko grasaties teikt, tad tas japasaka un pecak japaskaidro, ko esat pateikusi. Paturedami prata sis vertigas in­strukcijas, mes nolemam noorganizet un ar Faunas un Floras Aizsardzibas biedribas palidzibu sava pasparne sarikot pirmo Pasaules konferenci par apdraudeto sugu dzivnieku pavairo­sanu nebrives apstaklos. Konferencei bija lieli panakumi, tacu, paveroties pagatne, sobrid ta liekas ka tads savarstijums. To ari vareja gaidit, jo pavairosana nebrive vel atgadinaja lupatu segu, kurss kvadratini gan bija sagriezti, bet kopa nebija sasuti. Tomer domaju, ka konference deva ierosmi pareiza virziena. Briniskigi, ka si konference - pirmoreiz notikusi Dzersija 1972. gada - kluva par regularu pasakumu, kas informacijas vaksanas un iz­platisanas nolukos notiek dazados zoodarzos un organizacijas dazadas pasaules malas.

Tiesi pirmas konferences laika mums divreiz neticami pa­veicas. Mums piedereja un problemas sagadaja divas pusaugu gorillas - N'pongo un Nendija. Pirmkart, ta ka vinam nebija te­vina, abas pamazam vertas loti viriskigas, un tas radija bazas, ja velejamies no vinam iegut pecnacejus. Otrkart, vinas strauji auga un kluva parak lielas savam majoklim. Un tad abas proble­mas brinumaina karta atrisinajas. Dzersijas iedzivotajs Braiens Parks, kas velak kluva par tresta valdes locekli un pec tam par priekssedetaju, bija redzejis mani vieteja televizija vaimanajam par lidzeklu trukumu fonda attistibai (tolaik es to dariju nepar­traukti) un piedavaja devigu ziedojumu desmit tukstosu mar­cinu apmera. Mes so negaidito zelta lietu izmantojam, lai uzbu­vetu teicamu, jaunu majokli savam gorillu meitenem; tas gan bija lieliski, tomer nepalidzeja atrisinat vinu seksualas proble­mas, kas sarezgijas aizvien vairak. Tad mums paliga naca Bazeles zoodarza direktors Ernsts Langs, kurs, ta sakot, kluva par zoolo­gisko laulibu konsultantu. Ernsts bija pirmais cilveks, kas pa­nacis gorillu vairosanos nebrive, un ari to, ka mate mazuli baro pati, nevis nakas to noskirt no mates un barot maksligi, ka tas jo biezi darits zoodarzos, kuri bijusi gana veiksmigi, lai panaktu so briniskigo primatu vairosanos. Vins mus bija apciemojis Dzer­sija, augstu novertejis musu darbu un tagad piezvanija un teica, ka dosot mums Dzambo - pirmo nebrive dzimuso gorillu, ko bija barojusi pasa mate un kas pats bija pieradijis auglibas spejas, ta palidzot atrisinat musu jaunavigo gorillu delikato problemu. Iegut jaunu gorillu tevinu, kas jau pieradijis teva spejas, bija kaut kas tik ekskluzivs ka iegut Fortnoksa* atslegas piedevam Ame­rican Express kreditkartei.

Nu musu liela problema bija atrisinata - vismaz ta likas. Vajadzeja izplanot vel tikai vienu: pec iespejas plasak izrekla­met musu jauno gorillu mitni un Dzambo ierasanos. Kam lai uzticam tas atklasanu? Tolaik bija vairakas loti slavenas dabas aizsardzibas autoritates, kuras, ka likas, atklaja pilnigi visus pa­sakumus. Tacu es velejos ielugt kadu no dabas aizsargataju vides talak stavosu personibu, lai paraditu, ka pasaules brivas dabas liktenis rup ne tikai biologiem vai dabas petniekiem vien. Tomer publicitates nolukos tam vajadzeja but cilvekam ar vardu. Pec ilgas domasanas es ar zinamam bazam izvelejos Deividu Naivenu - lielisku aktieri, kuru jau sen biju apbri­nojis. Vai cilveks ar tik starptautiski atzitu reputaciju uzskatitu ierasanos Dzersija un gorillu mitnes atklasanu par pulu vertu pasakumu - tas bija apsaubams jautajums. Es piezvaniju un ludzu padomu savam agentam, un vins mani saveda kopa ar Naivena delu, kurs stradaja Londona. Es piesardzigi vaicaju, vai vina tevs labveligi uztvertu ideju par vedejteva lomu gorillu kazas.

- Man nav ne mazakas jausmas, - Naivena dels uzjautrinats atbildeja, - bet vinam patik darit visadas trakas, neparastas lietas. Kapec gan neuzrakstit vinam vestuli un nepavaicat?

Es ta ari izdariju un driz vien sanemu sadu telegrammu: "Jutisos laimigs ievest gorillas laulibas dzive, ja vien nenaksies ne uz mirkli palikt ar jauno pari divata. Deivids Naivens."

Sagaidiju Deividu un vina dailo sievu lidosta; kaut ari au­roja vetra un gaza lietus, Deivids bija lieliska oma. Vakarinojot vins demonstreja savu izdaudzinato smalko aspratibu un dzirkstoso sarmu, turklat darija to dabiski, nepavisam netelo­dams. Vins man pastastija daudzus uzjautrinosus, atklatibai nepiemerotus stastinus par Erolu Flinu, pret kuru tam bija ne­parprotami gluzi vai dievinosas jutas.

-    Un tomer, - Deivids nopietni teica, - lai ko cilveki teiktu par Flinu, viena jautajuma uz vinu pilnigi drosi var palauties. Krizes gadijuma vins noteikti otru iegazis.

Nakamaja rita pirms pulksten desmitiem, kad tiek atslegti varti, es izvadaju Naivenus pa teritoriju un iepazistinaju ar dzivniekiem, kuri tos abus pilnigi apbura. Visbeidzot mes no­nacam pie orangutaniem, un es vinus iepazistinaju ar Bali - visburvigako pertikieni, kas tobrid mates ceribas bija razeni piebriedusi, daila un labveliga. Vina guleja salmos un rami ka Buda veroja mus ar skaistajam, mazajam, tumsajam mandel- veida acim. Ar oranzo vilnu klatais augstu izslejies veders un piena pilnas, piebriedusas krutis neparprotami noradija, ka vina ir "Mis Orangutane" - skaistumkonkursa potenciala uz­varetaja.

-    Luk, - es teicu Deividam, - vai nedomajat, ka vina izska­tas pec orangutanu pasaules Lolobridzidas ?

Taja mirkli no Bali "ziemelpola" atskaneja skali, ledijai ne­piedienigi troksni.

-    Ne tikai izskatas, - Deivids atzina, - bet ari oz.

Pec ilgam, teicamam pusdienam, kuru laika bagatigi pluda sampanietis, Deivids kluva nemierigs.

-    Paklau, draugs, - vins ieminejas, - vai te ir kada vieta, kur es varetu pargerbties?

Es blenzu uz vina nevainojamo uzvalku - drebniekmakslas augstako sasniegumu.

-     Ko gan citu jus grasaties uzvilkt? - es apstulbis vaicaju.

Deivids bargi savilka pieri.

-   Jus domajat, ka es grasos piedalities svarigaja pasakuma ar so mugura? - vins noprasija, nicigi noradidams uz savu nevai­nojamo ieterpu.

-    Kas tam vainas? - es vaicaju.

-    Nav gana labs, - Deivids pazinoja. - Man lidzi ir uzvalks, ko es speciali pasutiju uz sava dela kazam un grasos to vilkt mugura. Galu gala, ja tas ir gana labs manam delam, bus gana labs gorillam, vai ta nav?

Es piekritu un pavadiju vinu uz savu gulamistabu, talredzigi sagadajis vel pudeli sampaniesa, kas varetu palidzet pargerbsa­nas gaita. Desmit minutes velak es ielukojos istaba, lai redzetu, ka Deividam veicas, un ieraudziju vinu staigajam pa gulamis­tabu vienas apaksbikses un arkartigi uztraukta izskata malko­jam sampanieti.

-     Kas noticis? - es vaicaju.

-    Es uztraucos, - Naivens atzinas.

-    Par ko?

-    Baidos, ka esmu aizmirsis savu tekstu, - teica viens no sla­venakajiem Holivudas aktieriem.

-      Savu tekstu? Kadu tekstu? Jums vienigi japasludina so vietu par atklatu un jaizsaka ceribu, ka gorillas te jutisies laimi­gas, - es mierinaju, ieliedams Deividam vel glazi sampaniesa.

-    Jus nesaprotat, - vins zelabaini teica, - es biju sagatavojis runu, bet tagad tik traki uztraucos, ka esmu to aizmirsis.

-    Cik filmas jus esat filmejies? - es apvaicajos.

-     Es nezinu… laikam kadas piecdesmit. Kad§ tam sakars ar runu?

-     Ar piecdesmit filmu pieredzi jus tacu nesajauksiet tekstu vienkarsa gorillu mitnes atklasana? - es aizradiju.

-    Bet tas ir kaut kas pilnigi cits, - Deivids iebilda, - ja filme­jot gadas klume, to var nofilmet velreiz. Bet gorillu maju nevar atklat divreiz, vai ne? Tas izskatitos neprofesionali.

Ar vel lielakas sampaniesa devas palidzibu es iedabuju Dei­vidu uzvalka - arkartigi eleganta, duju peleka fraka un tadas bikses, kadas devinpadsmita gadsimta sakuma valkaja aristo­kratiskie karsu spelmani Misisipi tvaikonos. Uzteicis, ka vins lieliski izskatas (ta ari bija), un parliecinajis, ka runa atgriezi­sies atmina, es aizstumu ieverojamo Deividu Naivenu uz jauno gorillu kompleksu, un vins, protams, teica savu runu ar sarmu un humoru, nesajaukdams nevienu vardu. Tomer ve­lak, kad pasakums bija gala un es biju vinu aizvadijis atpakal uz muizas eku un ielejis dzerienu, es pamaniju, ka Deividam tric rokas. Un tas, es pratoju, ir cilveks, kurs pelniti sanemis "Oskaru" par savu aktierspeli un kluvis slavens ar spejam jeb­kura situacija barstit sarmu un dzivesprieku.

Tagad, septindesmito gadu sakuma, mums ir teicami pana­kumi retu dzivnieku pavairosana, un musu apgadiba esoso sugu saraksts ieverojami audzis. Galvenokart tas ir manu ko­lekcionesanas ekspediciju rezultats, bet esmu dzivniekus ari pircis no citiem zoodarziem vai pat no vairumtirgotajiem. To­laik tirgosanas ar retiem dzivniekiem nebija aizliegta ka sobrid, un biezi vien pirksana bija veiksmigakais veids, ka tikt pie dzivniekiem pavairosanas koloniju veidosanai. Es uzskatiju, ka ertas majas Dzersija, kur dzivniekiem nodrosinati dzives un vairosanas apstakli, noteikti ir labaka izvele neka niksana tir­gotaju veikalos vai nenozimigas, mazas kolekcijas. (Sobrid, protams, mes un lielaka dala ieverojamu zoodarzu mainamies ar retiem dzivniekiem vai aizdodam tos cits citam, neiesaistot sajos darijumos naudu.) Mes joprojam sirgam ar hronisko kaiti - naudas badu, tomer attistijamies, un musu reputacija kluva aizvien labaka, ta ka cilveki arpus zoodarzu sabiedribas saka saprast musu motivus un ne tikai uzteica musu panaku­mus, bet ari devigi atbalstija musu darbu finansiali.

Toreiz es biju grasijies doties uz savu mazo naminu Fran­cijas dienvidos, lai kertos pie iztikas naudas pelnisanas, raksti­dams gramatu, kad uzzinaju, ka salu ar savu apciemojumu gatavojas pagodinat princese Anna. Parejie uzstaja, lai es sa­zvanu varasvirus, kas organize sadus pasakumus, un it ka ne­vainigi apjautajos, vai princesi ir paredzets vest uz muizas eku, lai satiktos ar dzivniekiem. Es teicu, ka vienkarsi noskaidroju situaciju, jo grasos doties uz Franciju, tacu, protams, parcelsu savu celojumu, ja Vinas Karaliska augstiba veletos mus pago­dinat ar savu klatbutni. Varasviri bija soketi. Radit princesei zoodarzu? Nekad! Vinas vizites plans esot parlieku noslogots. Turklat viniem padoma esot daudz interesantakas izklaides ie­spejas, ko princesei piedavat, piemeram, jauna notekudenu sistema (laikam ta to sauca). Mazliet noskaities, ka mus uz­skata par neinteresantaku vietu neka notekudenu sistema, es par to pastastiju valdei; valde pazinoja, ka tas esot smiekligi. Man jazvanot velreiz. Es ta izdariju un izteicu ceribu, ka esmu pareizi saprasts: es grasos doties uz Franciju un palikt tur, lidz busu pabeidzis gramatu. Atbilde bija noraidosa. Notekudeni princesei interesejot vairak neka izzudoso dzivnieku sugu glabsana. Ta nu es aizbraucu uz Franciju.

Biju tiesi ticis lidz otrajai nodalai, kad man drudzaina steiga piezvanija no Dzersijas. Princese izteikusi velesanos apskatit zoodarzu. Vai es, ludzu, varetu ierasties? Ne, es atteicu, neva­retu vis. Esmu aizbraucis uz Franciju un tur ari taisos palikt, lai rakstot nopelnitu sev maizes kumosu. Protams, es pilnigi no­teikti biju gatavs atgriezties zoodarza, tacu varasviru neizda­riba mani bija aizvainojusi, un es nolemu likt viniem mazliet pasvist. Sekoja vel citi telefona zvani. Kukulosana, santaza, glaimi un liski neatstaja uz mani nekadu iespaidu. Visbeidzot, kad ta vien likas, ka visi vizites sagatavosana iesaistitie grasas masveidigi doties nave, es zelsirdigi piekritu atgriezties. Dien- vidfrancijas talumos es dzirdeju no Dzersijas atskanam atvieg­lojuma noputu.

Nekad agrak man nebija gadijies piedalities sada vizite. Mans vienigais kontakts ar karalisku personu bija gluzi perife­risks - kadreiz jauniba es viena puli ar simt tukstosiem citu cil­veku biju par godu kadai no tam vicinajis mazu papira karo­dzinu. Man nebija ne jausmas, cik sarezgiti ir sadi pasakumi, cik sparigi drosibnieki izpeta katru kaktinu un sturiti (es vaicaju, vai vini velas parmeklet ari gorillas, bet vini atteicas), cik rupigi tiek hronometrets ikkatrs solis. Lai paraditu prin­cesei septinus simtus zoodarza dzivnieku, kas izvietoti vairak neka divdesmit akru liela teritorija, un paskaidrotu par tresta uzdevumiem, man bija atveletas divdesmit piecas minutes. Es nospriedu, ka manam sirdsmieram nekadu labumu nedos ap- jautasanas, cik daudz laika atvelets notekudeniem.

Neparprotami, ka sai vizitei lemts noritet mundra riksi, ne­vis civilizeta pastaigu soli, tapec bija loti butiski izveleties tos dzivniekus, kuri princesi varetu visvairak intereset, un - vel svarigak - sapulcet tos vienkopus. Gaidama tiksanas ar kara­lisku personu, ka es atklaju, atstaj uz cilveku savadu iespaidu. Ko lai es vinai saku? Peksni visi musu sasniegumi un centieni skita tiesi tik interesanti ka vikara spredikis. Viss sis pasakums likas viena liela kluda. Velejos, kaut atrastos Francija, tacu nekur aizbegt nevareju. Kamer gaidiju piebraucam masinu, es jutos ta, it ka grasitos pirmo reizi muza kapt uz skatuves, rokas likas ka dzirnavu sparni, kajas ka ar limi pilditas Temzas liel­laivas un galva tik tuksa ka pec lobotomijas operacijas. Taja mirkli, kad princese izkapa no masinas un es noliecos par vinas roku, viss mans satraukums izzuda. Es pavadiju pa zoodarzu skaistu, elegantu, arkartigi inteligentu sievieti, kas bija ieintereseta un uzdeva negaiditus jautajumus. Es velejos, kaut pavadoni pazustu, jo vini nervozi slukaja un civinaja mums aiz muguras, un vel jo dedzigak ilgojos, kaut nozustu preses parstavji, kas mums prieksa pieliekusies klikskinaja aparatus ka prata jukusu circenu bars. Domaju, ka si situacija bija mana posta celonis, jo lika man izdarit vistrakako no iespejamam klumem.

Mes tuvojamies buru rindai, no kuriem viena tolaik mitina­jas krasns mandrilu tevins, varda Friskijs. Vins bija pilna plau­kuma - sadu apzimejumu var piemerot vienigi mandrilam. Friskija deguna pacelums, deguna gals un lupas bija kosi sar­kanas ka tikko nokrasotas ar lupu krasu, katra deguna puse vi­deja kosa, rudzupuku zila svitra. Sadi rotata seja rudi zalas vilnas un baltas bardas ieloka kopuma atgadinaja mezonigu juju masku, kadas sastopamas senajas ciltis, kuru kulinarijas maka ietilpa kaiminu pieklajiga parversana cepesos. Friskijs no priekspuses, nurdedams un radidams zobus, izskatijas gana ie­spaidigs, tomer pecpuse, ko vins strauji paversa pret skatitaju, gandriz vispar nepaklavas aprakstam. Klata smalkiem zalga­niem un baltiem matiniem, ta radija iespaidu, ka Friskijs butu apsedies uz svaigi krasota, parlieku patriotiska poda vaka. Di­bena armala un dzimumorgani bija rudzupuku zili, bet vidus - indigi kosa saulrieta sarkana krasa. Biju ieverojis, ka visas sie­vietes, kuram ieprieks tiku izradijis zoodarzu, Friskija dibena celums iespaidoja vairak neka priekspuse, un attiecigi izstrada­jis mulkigu paradumu, kuru idiotiska karta liku lieta ari soreiz. Kad mes pienacam burim klat, Friskijs nonurdejas un ap­sviedas pret mums ar savu saulrieta dibengalu.

- Briniskigs dzivnieks, kundze, - es teicu princesei. - Vai nebutu daili, ja jusu pecpuse butu tikpat kosa?

Saklausiju, ka svitai aizmugure aizcertas elpa un izlauzas paris izmisigu pikstienu, kadus varetu izdvest mirstosas lauku peles. Es dzila izmisuma sapratu, ko esmu izrunajies aplam. Princese rupigi nopetija Friskija anatomiju.

- Ne, - vina parliecinati atteica, - nedomaju vis.

Mes gajam talak.

Kad princese bija aizgajusi, es izdzeru vairakus pravus meri­nus, lai nomierinatos, un aptveru, ka esmu (joprojam lietojot piemeru no dzivnieku pasaules) no zida sominas uztaisijis cukas ausi. Biju nodomajis lugt princesi klut par musu patro­nesi, bet kadas man tagad bija izredzes? Kura princese, bu­dama pie pilna prata, nopietni apsvertu sadu priekslikumu, ja organizacijas vaditajs apvaicajies, vai vinai netiktos savas gluzi piemerotas kermena dalas vieta redzet mandrila pecpusi? At­vainosanas nelidzetu, kas darits - padarits.

Pec vairakam nedelam, parejo uzmundrinats, es uzrakstiju princesei vestuli un ludzu klut par zoodarza patronesi. Man par neticibu un prieku vina piekrita. Neesmu parliecinats, kada tiesi saja lieta bijusi Friskija loma, bet es vinam ka pateicibas davanu pasniedzu karbinu Smarties, kuru kliedzosas krasas tik loti atgadinaja vinu pasu.

UBAGA TARBA

Man vienmer licies, ka vienkarsak par vienkarsu ir savakt naudu tadiem pasakumiem, kuru iespaids uz planetas ir ap­saubams. Lielaka dala dabas aizsardzibas organizaciju dzenas pec finansejuma ka izsalcis suns pec kaula, un vinu celais merkis ir izglabt kaut ko no bojaejas. Bet atliek vien veleties naudu atomzemudenes, jauka nervu gazes podina vai paris atombumbu iegadei, kad nauda brinumaina karta pati krit klepi.

Ka jau visas altruistiskas organizacijas, ari mes sirgam ar fi­nansu mazasinibu, un viens no maniem galvenajiem uzdevu­miem bija ar japanu dejotajpeles fanatisko energiju saudities apkart, censoties piesaistit lidzeklus. Esmu nodarbojies ar so nepatikamo uzdevumu (man tas nepatik un ari nepadodas, jo diemzel neesmu apveltits ar izspiedeja talantu), bet man palai­mejies iegut bagatibu pilnigi negaiditas vietas un no apbrino­jamiem cilvekiem.

Esmu piedabujis pilnigu svesinieku - tresta locekli no Ka­nadas - ziedot simt tukstosus marcinu musu jaunajai rapulu mitnei, gluzi vienkarsi apsolot tada gadijuma uzcelt labako ra­pulu mitni pasaule (jo vins par esoso tikko bija zelojies).

No kada skolnieka esmu sanemis vestuli, kurai pievienots pasta parvedums piecdesmit pensu vertiba. Vins atvainojas, ka ziedojums tik mazs (ta bija vina nedelas kabatas nauda), tomer izteica ceribu, ka tas palidzes.

Esmu sanemis vestuli no vecas pensionares, kas sutija man divas marcinas un teica, ka veletos nosutit vairak, bet esot gruti atlicinat no pensijas. Tacu vina cerot, ka sis mazais ieguldijums palidzesot musu darba.

Mums ir piezvanijis kads advokats no Kalifornijas un vai­cajis, vai esot sazvanijis Dzeralda Darela "Noenkuroto Skirstu"? Mes toreiz teicam, ka atsaucamies ari uz sadu vardu. Pec tam vins pazinoja, ka misis Nubela nomirusi un novelejusi mums testamenta simt tukstosus dolaru. Es so kundzi nekad netiku sastapis, vina nebija ari tresta locekle, tatad varejam tikai seci­nat, ka vina lasijusi kadu no manam gramatam par Dzersija veikto darbu.

ipasi spilgti man atmina palikusi kada seviski gruta ziema. Toreiz biju tikko atlaidis parvaldnieku un pats parnemis zoo­darza vadibu. Tuvojas Ziemassvetki, tomer sis fakts sagadaja niecigu prieku. Lielakajai dalai cilveku tas laikam gan bija liksms laiks, tikai ne man. Toreiz turistu praktiski nebija, laiks nelags - pat visenergiskakie Dzersijas iedzivotaji neuzdrosina­tos doties ara slapjdranki un veja, lai pastaigatos pa zoodarzu. Sada laika dzivnieku apetite pieaug, rekini par partiku sasniedz nebijusus apmerus un nakas lietot trisreiz vairak elektribas neka parasti, lai turetu dzivniekus siltuma. Sada laika dzivnieki klust nomakti, jo nav cilveku, uz ko skatities un apbrinot. Es veroju savus uzticigos darbiniekus, kas aukstuma nozilejusiem deguniem tris pedu dzilaja sniega drebedami pulejas darit savu darbu, un pratoju, vai spesu tiem nedelas beigas samaksat algu. Ta bija, ka Sekspirs tik apskaidroti izteicies, manu rupju ziema; es uzvilku meteli un devos uz pilsetu aprunaties ar ban­kas parvaldnieku.

Man bija speciga, kaut, iespejams, paranoiska parlieciba, ka pavadu bankas parvaldnieka kabineta vairak laika neka zoo­darza. Man palaimejas, ka musu bankas parvaldnieks, preteji ci­tiem savas sugas parstavjiem ar krama sirdim, bija burvigs, jauks un saprotoss cilveks. Ja banku parvaldnieki pec naves noklust debesis (pastav baznicas stridi par so jautajumu un ari par no­doklu iekasetaju galamerki), musu bankas parvaldnieks noteikti sedes uz roza makonisa, apgadats ar pilniba izmaksatu arfu un sparniem, jo taja drumaja diena vins izglaba man dzivibu. Mes veicam parasto apsveicinasanas proceduru ar to vetraino, neisto draudzigumu, kads allaz sastopams zobarstu uzgaidamajas tel­pas, bankas parvaldnieku kabinetos un navinieku kameras. Tad mes apsedamies un izskatijam rekinus. Tie bija tie pasi skaitli, ko tikam izpetijusi pirms desmit dienam, tacu bankas parvaldnieks labi telota parsteiguma secinaja, ka tie nav mainijusies.

-      Hm… ja, - vins murminaja, vilkdams ar pirkstu surpu turpu pa skaitlu stabiniem, it ka mekletu vel ari kadu kludu. - Ja, ta izskatas, ka jums nedaudz pietrukst naudas.

Es kluseju. Nebija neka, ko teikt.

-     Ka izskatas, - parvaldnieks turpinaja, verdamies griestos, -jums nepieciesami lidzekli, lai izturetu so… eee… patiesi gruto

ziemas dalu.

-     Divi tukstosi marcinu, - es teicu.

Vins saviebas.

-     Jus laikam gan nevarat… no jebkadiem avotiem… ja, sa­protu… nu ja, divi tukstosi marcinu, ja, liela summa, un… jusu kredita parterins musu banka sobrid ir… paskatisimies… desmit tukstosi marcinu, ja, un nav nekadu iespeju, ka jus…? Hm… sa­protu.

Parvaldnieks bridi pardomaja. Tad vins pievilka tuvak mazu bloknotu un uzrakstija kadu vardu, adresi un telefona numuru. Noravis lapinu, vins to it ka nejausi pastuma pari galdam uz manu pusi. Tad piecelas kajas un saka staigat surpu turpu pa kabinetu.

-       Saja sala, protams, dzivo daudz cilveku, kuri varetu… eee… jums palidzet, ja zinatu par jusu bedigo situaciju, - par­valdnieks teica. - Es ka bankas parvaldnieks, protams, esmu devis klusesanas solijumu, gluzi ka to dara arsti. Man nekada zina nav atlauts izpaust kada klienta vardu, adresi un telefona numuru, ne ari izplatit informaciju, ka tiem ir ieverojami li­dzekli. Zel gan, ka ta.

Vins apklusa un dzili noputas par smago nastu, kadu tam neapsaubami uzkravis sis noslepuma glabasanas zverests. Tad izslejas un kluva priecigaks.

-    Atnaciet pie manis atkal pec paris dienam, kad busiet ticis skaidriba par savam grutibam, - vins teica un, starojosi smai­didams, paspieda man roku.

Es atgriezos zoodarza. Galigi neprotu lugt cilvekiem naudu, pat ja tie ir man parada, bet sis papira gabalins mani nostatija tadas problemas prieksa, kuras atrisinasanai vel macibu gramatas nav sarakstitas un kurai es biju pilnigi nesagatavots. Ko cilveks parasti medz teikt, kad auksta, nemiliga nakti pie­zvana pilnigi svesam cilvekam un prasa divus tukstosus mar­cinu? "Sveicinati, mans vards ir Darels, un man ir problema!" Tada gadijuma mans sarunas biedrs iedomatos, ka viena no manam gorillam tobrid dzemde un es vinu uzskatu par izcilu veterinaro kirurgu. "Esmu no zoodarza, un man ir kads prieks­likums, kas jus pilnigi noteikti intereses…" - sis teiciens izklau­sijas tik pilns majienu un sleptu domu, ka es to noraidiju taja pasa mirkli. "Vai jus veletos iemaksat divus tukstosus marcinu mana kredita parterina dzesanai?" Tas izklausijas mazliet rupji un ar mafijas piegarsu. Visbeidzot, plaukstam svistot un balsij aizkritot, es apstajos pie versijas, ko pats uzskatiju par intrige­josu, tomer neparprotamu.

-     Eee, mans vards ir Darels, - es teicu gausajai, cienigajai balsij, kas man atsaucas. - Es… eee… zvanu no zoodarza. Man iedeva jusu vardu, jo esmu nonacis grutibas, un man loti no­deretu jusu padoms.

-      Ja, protams, - teica X kungs. - Kad jus velaties mani satikt?

-    Vai tagad jums butu erti? - es vaicaju, jo sapratu, ka dzelzs jakal, kamer karsta, kaut ari biju parliecinats, ka gala ciks vien iznaks.

-    Protams, - vins teica. - Vai atradisiet celu? Gaidisu jus pec pusstundas.

Cels pie X kunga pa svilinoso veju, specigajam lietus gazem un zibens sautram atgadinaja kadas Holivudas dramas ekspo­ziciju. Truka tikai Borisa Karlova, kas atvertu durvis. Ta vieta mani ielaida pats X kungs. Vins bija gara auguma virs ar lielu, ramu seju, gudram acim un izskatijas nebeidzami sarmants un labveligs ka liels, uzticams, pavecs, vasarraibumains medibu suns. Vins izteica lidzjutibu, ka esmu izmircis, panema manu meteli un pamaja ar roku uz dzivojamas istabas pusi, kur kosas krasas mirgoja televizors, bet nemaniju neko no noslepu­maina, fantaziju raisosa Dikensa laikmeta Ziemassvetku ka­mina.

-     Ludzu, naciet ieksa, - X kungs aicinaja. - Mans tevs te skatas televizoru. - Vina tevs izskatijas gadus astondesmit pie­cus vecs, tomer vareja ari but jaunaks. Vins noteikti izskatijas uz pusi jaunaks, ka man likas, tatad mans noverojums vareja nebut pareizs.

-    Vai mes varetu parunat privati? - es vaicaju.

-    Kapec ne, - X kungs piekrita, - iesim mana gulamistaba.

-    Paldies, - es teicu.

Mani ievadija loti maza gulamistaba, kura atradas milzum liela divgulama gulta. Nekad vel nebiju iedomajies, cik gruti ir apspriest pilnigi jebkada veida darijumu, atrodoties maza ista­bina, kur vieniga sedvieta ir divgulama gulta. Mes abi ar dze­rieniem rokas apsedamies uz gultas malas ka skists paritis me­dusmenesa pirmaja nakti.

-    Nu, - X kungs atsaka, - ka varu palidzet?

Es vinam pastastiju.

Vins noklausijas, mani ne reizi nepartraucis.

-    Protams, es jums palidzesu, - namatevs teica, celdamies ie­liet man vel dzerienu, turklat gultas pamatigo atsperu kustibas sabidija mus vel tuvak - it ka mes sedetu uz tramplina. - Cik jus velaties?

Juzdamies ka izspurusi un gauzam nepievilciga kurtizane, kas tikusi pie viegla laupijuma, es kercosa balsi nosaucu summu. Paradijas ceku gramatina, varas apzina uzmanigi nogludinata, lapina pedantiski ierakstiti magiskas summas cipari - un tad es atkal biju brivs ara mezonigaja ziemas nakti, un ceks sildija manu kabatu. Sis cilveks bija izturejies taktiski un apburosi un ne mirkli nebija licis man nojaust (pat tramplinveida gulta), ka patiesiba neko nav man parada. Lai sados apstaklos izdaritu kaut ko tadu, vajadzigs arkartigi izsmalcinats takts. Par patei­cibu es biju apnemies nosaukt vina varda pirmo musu orangu­tanu mazuli. Tris menesus velak mana X kunga vards peksni paradijas laikrakstu pirmajas lappuses. Runaja, ka vins izkrapis godigajiem Dzersijas iedzivotajiem pamatigu naudinu, tapec bus spiests pavadit zinamu laiku kada no Vinas Majestates vis­neveseligakajiem cietumiem. Velejos, kaut butu ar so cilveku iepazinies krietni agrak. Ne tikai vina sarma, bet ari jauka lau­pisanas stila del. Es butu varejis daudz ko no vina iemacities.

Manas Robina Huda karjeras (jo es nemu naudu no baga­tajiem un devu to dabas aizsardzibai) laika es daudz celoju un daudz ko piedzivoju - vieni piedzivojumi bija uzjautrinosi, citi ne parak, tomer nekad nebiju iedomajies naudas meklejumos iesaistit divas arkartigi atskirigas zemes, un tomer tas abas katra sava ipatneja karta nesaraujami iesaistijas musu Dzersija veikta darba vesture. Viena bija pasaule specigaka un bagataka - Amerikas Savienotas Valstis, bet otra - nabadziga, attala sala Indijas okeana. Tiesi si pedeja vispirms piesaistija manu uzma­nibu.

Ta atradas pie Afrikas dienvidaustrumu krasta - milzigs ze­mes gabals, tukstos judzes gars un platakaja vieta kadas trissimt judzes plats, pec izskata atgadinot slikti pagatavotu omleti. So vietu dailskanigi sauc par Madagaskaru, un ta ir ceturta lielaka sala pasaule. Biologiska zina Madagaskara laikam gan ir viens no aizraujosakajiem zemes gabaliem uz sis planetas. Tas tadel, ka tajas sensenajas dienas, kad kontinenti, iemantodami pasrei­zejo formu, tika kalti, dragati un stumditi pa zemes nokaiteto, putrai lidzigo virsmu surpu turpu ka papira kugisi pa diki, Ma­dagaskara atravas no mates kermena - Afrikas - un ka gigan­tisks skirsts ar augu un dzivnieku kravu slideja talak prom uz leju un pa labi, lidz nokluva pareizaja vieta. Tadejadi visi augi un dzivnieki turpinaja attistities izoleti un veidojas pilnigi atskirigi no saviem radiniekiem kontinenta.

Gandriz neviens no sis neparastas salas dzivniekiem nav sa­stopams nekur citur pasaule, turklat tie tur ir apbrinojama daudzveidiba. Saja bagataja, aizraujosaja sala dzivo lemuri - no milzigajiem, melni baltajiem strupastes indriem cetrgadiga berna lieluma lidz mazajiem pelu lemuriem, kas nav lielaki par serkocinu karbinu; mitrenes golfa bumbinas lieluma; visdaza­dakie ezveidlgie tenreki, no kuriem dazi spej viena metiena laist pasaule neskaitami daudz mazulu; brunurupuci gan kaj- solina, gan apakstases lieluma. Sala aug tik milzigas un sarez­gitas orhidejas, ka tas spej apputeksnet vienigi musas ar arkar­tigi garu smeceri, un pieticigi, roza ziedini, kas palidz arstet leikemiju, ka ari milzum daudz citu biologisku brinumu.

Diemzel Madagaskara ir diezgan tipisks piemers tam, ka mes pasi iznicinam savu pasauli. Reiz si sala bija biezi apaugusi ar meziem, taja bija liels skaits dazadu augu un dzivnieku, bet nu ta virzas uz panikumu. To parmerigi noganijusi zebu ga­nampulki (sos dzivniekus tur ka sava stavokla apliecinajumu, nevis baribas avotu) un noplicinajusas izskerdigas, iznicigas lauksaimniecibas metodes, kas paredz izcirsanu un dedzina­sanu; abas sis metodes piekopj cilveki, kuru skaits nemitigi pieaug, un rezultata desmitkart samazinajusies Madagaskaras mezi, ta ka devindesmit procentu no tiem vairs neeksiste. Tas nozime ne tikai neskaitamu koku un augu izzusanu, bet ari no tiem atkarigo dzivnieku iznicibu. Erozija maina, izzave un iz­vago zemi gluzi ka vecums, kas padara cilveka seju sausu un grumbainu. Lidojot sodien pari Madagaskarai, var redzet so milzigo salu noasinojam, jo bez meza atstato augsni izskalo upes un aiznes uz juru. Platas laterita straumes atgadina asinis, kas plust no pargrieztam venam un ierit Indijas okeana zilajos udenos.

Lieki teikt, ka Madagaskaras liktenis dabas aizsargatajiem ir arkartigi nozimigs, jo, saglabajoties pasreizejam dabiskas vides iznicinasanas tempam, simtiem unikalu dzivibas formu (dau­dzam no tam var but milziga nozime cilveku dzive) izzudis tu­vako divdesmit lidz piecdesmit gadu laika, varbut pat atrak.

Bet ir gruti darit dabas sargu domas citiem zinamas, jo lasit- prasmes limenis Madagaskaras iedzivotaju vidu ir zems un nabadzibas limenis augsts. Sausminosi apzinaties, ka franci, ka­mer bija pie varas sala, atveleja lielas platibas rezervatiem, toties nedarija neko vai gandriz neko, lai sie rezervati tiktu pienacigi vaditi un organizeti; vel vairak, vini nedarija neko, lai liktu vietejiem iedzivotajiem apzinaties apbrinojamo un svarigo mantojumu - savu zemi. Vel pavisam nesen vienigais pane­miens, ka vienkarsais cilveks uz ielas vareja uzzinat par savas zemes neparasto faunu, bija aplukot serkocinu karbinas, kuras greznoja kosi krasaini un izpludusi dazu lemuru sugu atteli. Bija pilnigi skaidrs - kamer dabas aizsardziba Madagaskara nav ievirzita pareizajas sliedes, ir arkartigi svarigi nodibinat pavai­rosanas grupas itin visiem Madagaskaras dzivniekiem.

Mes vienmer bijam uzskatijusi, ka ir sapratigi stradat ar su­gam, kas radniecigas apdraudetajam, sada veida apgustot laba­kos panemienus dzivnieku kopsana un pavairosana, tadejadi bridi, kad izdotos iemantot apdraudetas sugas eksemplarus, mums jau butu nepieciesama pieredze. Ta, piemeram, melno lacu turesana sniegtu pieredzi, kas varetu loti noderet, ja mes veletos izveidot daudz retak sastopamo brillu lacu koloniju. Tapec toreiz, kad izlemam nopietni nodoties Madagaskaras faunas vaksanai un vairosanas koloniju veidosanai, mes vis­pirms izvelejamies tris ipasi neapdraudetu sugu dzivniekus, kurus vareja viegli iegut. Tie bija pundura eztenreks, adatainais eztenreks un katas lemurs - viens no visskaistakajiem le- muriem pasaule. Tenreki ir ipatneji, primitivi mazi radijumi, kas kustas ka sikas adatainas uzvelkamas rotallietas, rokas pa­nemti, sagrumbo elastigo pieres adu pari degunam isti neap­mierinata grimase un viena metiena laiz pasaule milzum daudz mazulu (lielakos metienus, kadi zinami ziditaju vidu, lidz pat trisdesmit vienam mazulim). Tenreki paradas tikai nakti, lai barotos ar kukainiem, jelam olam un galu. Tie ir ne­sabiedriski radijumi un pat visdzivakaja iztele nevar tikt no­saukti nicinamaja varda par "majas lutekliem".

Kaut ari sakuma gadijas piedzivot neveiksmes, mums driz vien izdevas nodibinat plaukstosas kolonijas. Attieciba uz adatainajiem eztenrekiem pat parlieku plaukstosas, jo dazu gadu laika ieguvam vairak neka piecus simtus mazulu. Viens no musu pundura eztenreku teviniem, kurs ieradas pie mums jau pilnigi pieaudzis, parspeja visus zinamos sis sugas ilgmuzibas rekordus - nomirstot vinam noteikti bija vismaz cetrpadsmit ar pusi gadu, kas tik trauslam un smalkam radijumam ir pil­nigi neiedomajams vecums.

Mums veicas ari ar katas lemuriem. Siem glitajiem dziv­niekiem ir melni balts un pelnu peleks kazoks ar rozainu vizmu, gara, eleganta, melnbalti svitrota aste un dzeltenas acis. Vini izskatas gluzi ka izkapusi no Obrija Berdslija* divaina zime­juma. Tie parvietojas loti cela gaita un astes tur lepni izslietas ka karogus. Katas lemuri ir isteni saules pieludzeji, un, tikko uz­spid visniecigakais saules starins, tie sasezas ta gaisma, atspiez kepas pret celiem vai izstiepj tas, sacel galvas un ekstaze aizver­tam acim uzsuc dzivinoso siltumu. Savam pirmajam katas le- muru parim mes, ilgi galvas nelauzidami, devam vardus Pollija un Piters (turklat ta vinu nokristijam, pirms bijam sanemusi dzivniekus), un izradijas pilnigi skaidrs, ka saja gimene bikses kajas ir Pollijai. Vina ka ista ragana nemitigi izkomandeja na­baga Piteru, gruda nost no ertakajiem zariem, padzina no sau­lainakajiem sturisiem, spieda atdot vinai gardakos kumosus.

Tomer izskatijas, ka sada apiesanas Piteram nak tikai par labu, tapec mes neiejaucamies. Pollija, protams, bija ista prima- donna - cela gaita soloja pa buri, gozejas saule, augsti izslejusi kepas, lai ari padusem tiktu labums no ultravioletajiem sta­riem, vai eleganti dancoja, cenzdamas nokert taurinus, kuri bija gana mulkigi, lai ielidotu cauri stieplu rezgim. Ja Pollijai gadijas but labveliga noskanojuma, vina mums uzdziedaja - sis prieks­nesums bija tikpat satraucoss, cik nemuzikals.

-    Nu, Pollij, skaistulit, padziedi jel mums par prieku, - mes liskejam un pieglaimojamies.

Pollija tad izstaipijas, saposas un domigi blenza taluma ar dzeltenajam acim, it ka apsverdama, vai si publika ir vinas ta­lanta cieniga. Mes vel mazliet paglaimojam, un vina peksni uz­saka dziesmu, ciesi satverusi zaru, ka dziedoni saker savu vederu. Vina atmeta galvu, plati atvera muti un nodevas dziesmai ar kvelu aizrautibu ka ista lemuru pasaules Marija Kallasa.

-    Ouu, - Pollija dziedaja, - arou, arou, arou, arouu.

Te vina ietureja pauzi aplausu gaidas un tad uzsaka nakamo pantu.

-    Arou, ou, ou, arou, - vina gaudoja, - arou, arou.

Dziesmas skalums un griezigums pilniba atsvera mazliet

monotonas varsmas.

Mes ta ari neuzzinajam, kad Piters beidzot sanema drosmi Polliju pavest, tacu acimredzot vinam bija palaimejies sievai tuvoties viena no tas retajiem vajuma briziem, jo vina mums visiem sagadaja parsteigumu, laizdama pasaule jauku viriesu kartas mazuli. Tas bija burvigs mazulis ar milzigam, saprati­gam acim un mazu sejinu, smailam lauminas ausim un gariem locekliem, kuru del lemurens izskatijas gauzam novardzis - tads ka lemurveidigs Olivers Tvists. Sakuma sis apburosais mazulis vizinajas, izstieptam rokam un kajam stingri piekeries

Pollijas vederam, iegremdejis mazos locekllsus mates vilna. Mazliet paaudzies, mazais lemurins kluva drosmigaks un parce­las vizinaties uz Pollijas muguras ka sicins, melanholisks zokejs, kas jaj uz milziga rumaka. Izpetijis pasauli, mazulis kluva pasap­zinigaks, un melanholisko izteiksmi vina seja nomainija drais­kuliba. Vins uzdrosinajas pamest Pollijas muguru un izpetit savas mitnes dazados nosturus, tacu asi atgriezas drosiba mates skavas, ja juta uzglunam iedomatas briesmas. Lemurens izsmal­cinati dejoja un virpuloja, saulojas lidz ar vecakiem un atlavas izmantot vinu astes par supolem. Vins pat iemacijas dziedat kopa ar Polliju - spalgais, triseligais pavadijums ne mazakaja mera neuzlaboja ne melodijas dailskanibu, ne vardu daudzvei­dibu.

Kad katas lemuri bija iedzivojusies, mums palaimejas ie­mantot bruno lemuru barinu no Komoru salas lidzas Madagaskarai. Tie bija lieli, vaji dzivnieki ar blavam acim un aitas vilnai lidzigu kazoku melna un dazadu nokrasu sokolades un kanela bruna krasa. Vini loti labi iedzivojas, un parsteidzosi isa laika vienai no matitem piedzima mazulis. Toreiz mes guvam rugtu pieredzi par zinamam psihologiskam problemam, ar kadam nakas saskarties bruno lemuru teviniem, kad tie izbauda teva priekus. Mazulis bija tikko piedzimis, kad tevins to atnema matei un nogalinaja. Sada slepkaviga attieksme pret pasa bernu bija liels soks, un mums nacas izstradat aplinkus panemienus, ka turpmak noverst lemuru tevinu launos no­lukus. Mes katra buri iebuvejam bernistabu - tadu ka buri buri. Tikko bija skaidrs, ka tuvojas dzemdibas, mes ieslodzi- jam matiti saja telpa. Tada veida vina bija atdalita no tevina, tomer tevins vareja sievu redzet, saost un cauri smalkajam stieplu rezgim ari vinai pieskarties. Kas vel nozimigak, vins va­reja verot mazuli piedzimstam un aprast ar domu, ka kluvis par tevu. Kad mazais lemurins bija iedzivojies, matite atkal tika izlaista pie tevina, un tas uztvera mazula klatbutni ka kaut ko passaprotamu.

Kadu ritu mes ar Dzeremiju stavejam pie bruno lemuru bura un ka apburti verojam jauna parisa nonemsanos ar vienu no saviem mazuliem.

-     Nemot vera vinu vairosanas atrumu, mums driz naksies apsvert jaunu majoklu nepieciesamibu, - Dzeremijs ieminejas.

-    Ja, - es teicu, - un tas bus stipri dargi.

-    Zinu, - Dzeremijs piekrita un tad domigi piepilda, - butu lieliski tikt pie vesela klajiena jaunu buru siem lemuriem, vai ne?

-    Ja, butu gan, - es piekritu.

Mazulis bezbailigi no mates astes aizsupojas pie teva, par ko sanema sapigu kodienu un aizdancoja no soda drosa attaluma.

-    Apsveru domu doties uz Ameriku, - es teicu.

-    Uz Ameriku? - Dzeremijs parvaicaja. -Tu nekad neesi tur bijis, vai ne?

-    Ne, bet es apsveru ideju doties turp un nodibinat kaut ko lidzigu tresta filialei.

-    Naudas iegusanas nolukos?

-    Protams, - es atteicu, - galu gala ta vien liekas, ka pilnigi visi brauc uz Ameriku pec naudas. Neredzu nekada iemesla, kapec lai es butu iznemums.

-     Nu, ja, tas laikam bus interesants celojums, - Dzeremijs domigi mineja.

Neviens no mums vel nezinaja, cik loti interesants sis celo­jums izvertisies.

Es nolemu neizveleties lidosanu, jo uzskatiju, ka lidojums pari pasaulei nesniedz nekadu prieksstatu par attalumu un daudz kas paslid garam. Tapec devos pari okeanam uz Nu­jorku ar Queen Elisabeth II, un Amerika lielakoties celoju ar auto vai vilcienu. Lieki teikt, ka visi sastaptie amerikani mani uzskatija par jukusu, bet tolaik es pazinu tikai dazus amerika­nus, tadel mana apnemsanas verot Ameriku no zemes bija ne­satricinama. Es biju vienojies par lekciju lasisanu tik savstar­peji attalas vietas ka Sanfrancisko, Cikaga un Nujorka, tadejadi celojums bija sagaidams ilgs un gruts. Nolemu, ka man bus vajadzigs kads cilveks, kas darbotos ka mans sargsuns un pie­skatitajs - atgadinatajs, ka tos tagad deve; kads, kurs sekotu, lai viesnicas ir aizrunatas istabas, vilcienu biletes nopirktas, un ta talak, lai mana zina paliktu tikai rupes par iespejami daudzu jaunu biedru piesaistisanu trestam no lekciju apmekletaju un viesmiligo saimnieku vidus. Sim nolukam es izvelejos senu draugu Piteru Valleru, kurs vairakus gadus bija saistits ar Ka­raliskas Koventgardena operas kompaniju un nesen palidzejis savam draugam Stivam Ekartam nodibinat Londona ameri­kanu skolu. Piters bija gars, tievs un glits - pec izskata ne vecaks par cetrdesmit gadiem, kaut gan isteniba daudz vecaks. Vinam piemita milzigs sarms, un sievietes (ipasi padzivojusas) vinu dievinaja. Es uzskatiju, ka vins varetu but ideals cilveks, kas spetu mani pasargat no valdonigajam, vecigajam amerikanu matronam ar zilinatiem matiem, par kuram biju dzirdejis tik sausminosus stastus; bazijos, ka mana cela varetu gadities bries­mas, kadas ir gluzi svesas cilvekam, kas pieradis vienigi pie sarezgijumiem, kerot dzunglos mezonigus zverus. Piters izradi­jas apbuross, milams celabiedrs, kas citigi rupejas par manu labklajibu, kaut ari gadijas brizi, kad vina Dzivsam [6] raksturigie pakalpojumi nesniedza gaidito atbalstu.

Papildus ipasi sim celojumam pasutitajiem elegantajiem uzvalkiem es biju iesainojis bagaza vairakus simtus tresta gada parskatu (tas bija apjomigs dokuments) un vairakus tukstosus brosuru ar informaciju par tresta darbu. Tipografiskas aizker­sanas del si krava tika piegadata pasa pedeja mirkli, turklat ie­sainota nevis stingras kartona kastes, bet gan nemakuligi savis­titos un ar auklu mudzekli parsietos papira sainos. Parsaino- sanai neatlika laika, tapec mes ar Piteru ieradamies uz QE2 klaja ka tikko aplaupijusi ciganu apmetni un atstiepusi lidzi pasu neizskatigako laupijumu. Izmekleti pieklajigais un aristo­kratiskais vecakais stjuarts (kas izskatijas ka viens no Vinas Majestates sutniem) lukojas, lai musu ciganu saini tiktu drosi noglabati kuga dziles, un tad ieradija mums kajites.

Man par laimi, kopa ar mums celoja Pitera seni draugi - Margo un Godfrijs Rokfelleri un vinu divi berni. Margo pa­skaidroja, ka vini esot nabadzigi Rokfelleri; vina bija arkartigi skaista sieviete ar dailu, priekslaicigi nosirmojusu matu ie­skautu seju un zilam acim, kas bija caururbjosas ka vanagam. Vinai piemita nebedniga humora izjuta un liels komikes ta­lants, jo vina speja saviebt seju un runat spalga falseta ka dazas no slavenakajam Holivudas marionetem. Godfrijs izskatijas ka vinas pilnigs kontrasts - masivs, muskulots virs ar platu, apalu, labveligu seju, nezudosu smaidu un humorpilnam, miegai­nam acim. Berni bija burvigs zens un meitene - Parkers un Ka- rolina, kurus es neiedomajami kaitinaju, devedams par "maza­jiem rokiem".

Celojuma sakums riteja gludi, un Godfrijs, kuram, ka izra­dijas, kabine bija noslepti neierobezoti skotu viskija krajumi, uzstaja, ka pirms maltitem mums tur jasapulcejas uz daziem dzerieniem. Un tad laiks sabojajas. Nakamaja rita gan God­frijs, gan Piters nespeja piecelties no kojam. Tomer man nebija daudz laika vaimanat kopa ar sirdzejiem, jo pasam bija savas rupes. Brokastu laika pie manis pienaca elegantais, aristokra­tiskais vecakais stjuarts un pazinoja nepatikamo vesti, ka mani ciganu saini nakts vetras laika nelaimiga karta izjukusi un visa bagazas noliktava parpludinata ar tresta informativo litera­turu. Vecakais stjuarts apjautajas, vai es grasoties kaut ko darit saja sakara. Doma par simtiem gada parskatu un, Dievs vien zina, cik tukstosu brosuru parsainosanu bija sausminosa, tacu man paliga naca Margo. Vina pasauca "mazos rokus", mes visi cetri devamies uz bagazas telpu, brunojusies ar laipna vecaka stjuarta sagadato ietinamo papiru un auklu, un parlaidam skatienu postazai. Teikt, ka telpa bija parpludinata ar tresta in­formaciju, nozimetu novertet situaciju parlieku maigi. Mes drumi keramies pie darba. Darbojoties pagaja visa diena, tacu beidzot pedejais sainis bija ietits un apsiets.

-     Nu ko, paldies Dievam, - Margo noteica, aplukodama savas notrieptas rokas. - Tas tik bija darbs.

-   Toties kas par lielisku stastu, ar ko citus pacienat! - es aiz­radiju.

-    Kas par stastu? - Margo aizdomigi noprasija.

-    Stasts par to, ka es skersoju Atlantijas okeanu ar QE2 viena saura telpa ar trim Rokfelleriem, kuri saino manu bagazu.

-    Es jus iesudzesu, - Margo bridinaja. - Un neviens jums tik un ta netices. Neviens nedomas, ka Rokfelleri ir tadi mulki.

Pedeja nakti mes sapulcejamies Godfrija kajite, lai iztuksotu vairakas pudeles sampaniesa, ko vins bija sagadajis, un nosvi­netu musu ierasanos Nujorka. Si lieliska dzeriena iespaida Pi­ters gremdejas atminas par jaunibas dienam Vines baletskola.

-    Disciplina, mani milie, - vins teica, sanemis rokas un ver­damies augsup, - disciplina, jus to nevarat iedomaties. Tik stingra, tomer ir ta verta.

-    Ko tu ar to gribi teikt? - Godfrijs vaicaja, izstiepies garslau­kus uz kajites gridas ka krasta izskalots valis. - Nekadu dzerstinu?

-     Nekada alkohola, - Piters sausmas stastija. - Stundam, stundam un velreiz stundam pie stiena, kamer ta vien skiet, ka noluzis kajas. Nogurdinosi lidz pedejam.

-    Un tu to visu dariji bez neviena dzeriena? - Godfrijs neti­cigi parvaicaja.

-    Ne malka, ne piliena, mila sirds.

-     Ziedosanas, - Godfrijs skandeja, pieversies man, - abso­luta ziedosanas. Nesaprotu, ka var dejot bez neviena dzeriena.

-     Ko vel jums vajadzeja darit? - Margo vaicaja.

-     Nu, - Piters teica, pamatigi noplacinajis limeni jau piek­tajai sampaniesa glazei, - mums lika dejot tada maza koka kaste, neatceros tas nosaukumu, lai butu skaidrs, ka mums ir tikai maza vietina dejosanai un, ja iziet arpus tas, tad jakrit gar zemi.

-     Lika dejot kaste? - Godfrijs parvaicaja. - Kada kaste?

-    Nu, tada plakana, lidzigi ka tas, - Piters skaidroja, noradi­dams uz mazu, apalu galdinu, kas bija dala no kajites apmebe- lejuma.

-     Bet tas tacu nav lielaks par sombrero, - Godfrijs iesaucas, - uz ta nevar padejot!

-    Meksikani dejo uz savam cepurem, - Margo aizradija, do­migi piepildidama musu glazes.

-     Bet Piters nav meksikanis, - Godfrijs deva preti, - vins ir irs.

-     Iri dejo koka tupeles, - es teicu, lai visu vel vairak samu­dzinatu.

-    Nu, irs vai ne, es tik un ta neticu, ka vins var padejot uz ta galda, — Godfrijs ar parliecibu pazinoja un iedzera pamatigu malku sampaniesa.

Mums vajadzeja paredzet, ka tuvojas nepatiksanas. Kugis joprojam neveikli supojas no viena sana uz otru, bet mes so efektu piedevejam dzivinosajam sampanietim, nevis laika ap­stakliem.

-     Protams, es varu uz ta dejot, - Piters apgalvoja, jo vina speju noniecinasana bija krietno viru sadusmojusi. - Es jums paradisu, ka mes to darijam.

Vins izstuma galdu kajites vidu un domigi to aplukoja.

-    Man mugura parak daudz drebju, - vins teica un loti cie­nigi izgerbas, lidz palika apaksbikses.

-     Tagad saprotu, kapec baletdejotaja vardam ir slikta pie­skana, - Godfrijs komenteja, - tie vienmer steidzas sevi eksponet.

-    Es neesmu eksponets, - Piters nikni atcirta, - vai ne, Margo?

-    Vel ne, - Margo filosofiski atzina.

Piters uzrausas uz galda un pacela rokas virs galvas, salicis pirkstus gracioza poza. Vins pacelas uz pirkstgaliem un skel­migi uz mums paskatijas.

-     Uzdziediet kaut ko, - vins ierosinaja.

Labi pardomajis, Godfrijs rava vala mazpazistamu "Riekst- koza svitas" versiju. Piters ekstaze aizvera acis un nemas virpu­lot, vairakas reizes izpildija grand plies un pacelas pirkstgalos, sagatavojies vel vienam virpulim, kad pa kugi ieblieza pama­tigs devitais vilnis. Musu Nizinskis ar kercienu novelas no galda, rokas un kajas metadams. Ar Piteru notika tiesi tas pats, kas ar putnenu, kurs uz ligzdas malas vingrinajies lidosana, tad zaudejis lidzsvaru un novelies svesadaja, biedejosaja pasaule. Gluzi balu seju vins guleja uz gridas, satveris augsstilbu.

-     Au! Au! Au! - vins spiedza, saja bridi loti atgadinadams lemuru. - Au! Mana kaja! Esmu salauzis kaju!

Tas vien mums vel vajadzigs, es nospriedu. No rita jaierodas Nujorka - un mans sekretars lauzis kaju.

Mes sadruzmejamies ap savu krituso varoni, ar varu lejam sampanieti vina balajas lupas un mierinajam, ka sada stavokli cilvekam nepavisam nav nepieciesamibas pec pedeja svaidi­juma un, kas vel svarigak, - kaja nepavisam nav lauzta. Piters bija pamatigi sastiepis augsstilba muskulus, tacu luzuma ne­bija. Tomer mezgijums bija tik nelags, ka vinam vajadzetu lik­ties slimnica, lai caurskatitu vainu ar rentgenu un sanemtu pa­lidzibu. Ta nu, kad piestajam Nujorkas osta, manu balo Dzivsu aizrava atras palidzibas masina un man nacas vienam staties preti Nujorkas briesmam.

Par laimi, manas pirmas tiksanas bija paredzetas tepat "Lie­laja Abola" vai ari citas viegli sasniedzamas vietas, ta ka es va­reju pats tikt gala; Piters tostarp nikuloja slimnica un audzeja tik astronomiskus rekinus, ka speju vien priecaties par musu apdrosinajumu. Skiet, ka medicina Amerika ir varen ienesigs rekets, un atliek tikai brinities, ka mafija to vel nav parnemusi.

Kamer es uzturejos Nujorka, kada jauna sieviete, kas dar­bojas in loco parentis[7], kamer Piters bija ricibas nespejigs, bez mitas stastija man par kadu Dr. Tomasu Lavdzoju un par to, cik tas esot lielisks cilveks. Vinas acis tas bija ista Dieva davana, un bija pilnigi skaidrs, ka meica pamatigi vina iekerusies. Vina stastija, ka censoties sarunat man tiksanos, bet Lavdzojs esot tik loti pieprasits, ka vinu nokert esot tikpat gruti ka mald- uguni. Tad kadu ritu mes bijam pie Macy's veikala pec iepirk­sanas, kad jauna sieviete sajusma griezigi iespiedzas.

- Skatieties, - vina kliedza, - luk, tas ir Toms Lavdzojs!

Es ieinteresets paskatijos uz so izvairigo paraugcilveku. Ie­raudziju pa ielu uz musu pusi dejojosa soli tuvojamies trauslu, jaunu cilveku ar izspurusiem tumsiem matiem, tumsam acim, kuras dzirkstija humors, un milu smaidu pievilciga seja. Pilnigi speju saprast, kas lika manas pavadones sirdij sisties straujak. Vins man tulit iepatikas, un izskatijas, ka ari es vinam patiku. Kad nu bijam nejausi nokerusi savu vienradzi, mes vinu ievil- kam tuveja viesmaja un nemamies piepildit ar alu; es pa to laiku izklastiju, ko grasos paveikt Amerika. Lavdzojs kluse­dams klausijas un deva man dazus teicamus padomus. Manas jutas pret vinu kluva vel jo siltakas, kad atklaju, ka vins ir viens no tiem reti sastopamajiem zinatniekiem, kas uztver savu darbu nopietni, tomer spej pasmieties gan par sevi, gan par citiem. Patiesiba tiesi Toma fantastiska humora izjuta mus tik ciesi sasaistija. Darbojoties dabas aizsardzibas joma, cilvekam atliek vienigi raudat, ja vins nav spejigs smieties, un kopa ar asaram nak izmisums. Toms apsolija mani apciemot, kad mans celo­jums bus gala, lai mes varetu apspriest, ka sekmigak nodibinat tresta filiali Amerika.

Driz vien ari Piters izkluva no slimnicas, un mes devamies sava maratona pa ASV.

Amerika bija fantastiska, un sa pirma celojuma laika gadijas daudzi svarigi notikumi. Nujorka mes ieradamies pasa kar­stuma vilna epicentra - tik karstu un mitru gaisu es arpus Rie­tumafrikas nebiju piedzivojis. Brunais smogs zivim lidzigos gubu makonu valos guleja starp debesskrapjiem, ta ka to smailes saules gaisma vizeja ka milzigi cukurgraudi, toties vidusdala zuda smoga drumajos valos. Skats bija pilnigi neti­cams un izskatijas gluzi ka Reja Bredberija aprakstita Marsa pilseta. Es dzili iemileju Nujorku, kaut parasti man lielpilsetas nepatik. Velak mes braucam uz Cikagu - saja pilseta, kas mani atstaja vienaldzigu, man bija paredzets lasit lekciju kadiem diviem tukstosiem cilveku, un te nu Piters, veledamies kom­penset savu baleta klumi, nemas man apkart ka peretaja vista.

Tacu, parlieku aizravies ar sikumiem, vins izlaida no acim kopainu. Ta nu mes ieradamies auditorija, kas bija pilna ar inteligentiem klausitajiem, un vienlaikus atklajam, ka filma par trestu palikusi viesnica. Es vispar esmu nervozs lektors, un sis fakts man nekadi nepalidzeja. Tacu launakais Cikaga vel bija prieksa. Draugi bija laipna karta sarikojusi kokteilu vakaru tiem no manas publikas, kuri varetu izradities dasnakie zie­dotaji. Es staveju pie divana, kura sedeja slaids, sirma izskata virs, kad man peksni tuvojas diezgan atbaidosa dama ar kosi ziliem matiem, kara cirvim lidzigu seju un tadu balsi, kas sa­skeltu klintis jebkuras akmenlauztuves.

-     Mister Djurol, - vina spalgi viteroja, - mani sauc Avens- parka, un sis te ir mans virs. - Vina ar ipasnieces zestu noradija uz trauslo virinu man lidzas. Mes palocijamies viens pret otru. - Mister Djurol, - sieviete turpinaja, - mes ar viru nobraucam divsimt piecdesmit judzu, lai sovakar noklausitos jusu uzstasanos.

-    jutos pagodinats…, - es iesaku.

-      Divsimt piecdesmit judzu, - vina runaja talak, nenem­dama vera manu iejauksanos, - divsimt piecdesmit judzu, un mans virs ir slims.

-    Tiesam? - es parvaicaju, lidzjutigi paverdamies uz Avens- parka kungu, - man loti zel.

-     Ja, - sieviete turpinaja runat sava sausaligi satricinosaja balsi, - vinam ir visaptveross vezis.

Bija loti gruti iedomaties, ka komentet sadu pazinojumu. "Ceru, ka driz busiet vesels" nepavisam neizklausijas pieme­roti. Kamer es lauziju galvu, laimiga karta paradijas Piters un izglaba mani, aizraudams prom. Zinama mera vins tadejadi izpirka savu vainu par filmas aizmirsanu.

No Cikagas uz Sanfrancisko mes devamies ar vilcienu. Ku­peju mums ieradija mazs, muzvecs melnadains vagona pava­donis ar sniegbaltiem matiem - vins izskatijas ka tikko izkapis no "Vejiem lidzi". Man par sajusmu, pavadonis attiecigi ari runaja.

-    Ite ira jusejs majoklis, ser, - vins teica, - un jus draugam ira ite blakam. Es tulitas atnesis jus bagazu, kungi.

Es zinaju, ka starpsiena starp mazajam glitajam kupejam ir iznemama, tapec paludzu musu pavadoni sienu iznemt, kad tas atgriezas ar somam.

-    Tulitas, ser, - vins teica, pagrieza rokturus, un driz vien musu riciba bija plasa kupeja ar divam gultam, divam izliet­nem, divam kumodem, diviem atzveltnes kresliem un diviem lieliem logiem, pa kuriem apbrinot garamslidoso Ameriku. Mums Cikaga bija smaga diena, tapec uzskatiju, ka esam pel­nijusi kaut ko labu.

-    Un tagad, - es teicu, - mes ar draugu veletos pudeli Korbel sampaniesa.

-    Tulitas, ser, tulitas, es jumsim atnesis, - pavadonis atsaucas.

Bridi, kad vilciens slideja prom no stacijas un tuvojas

laukiem, vecais virs atgriezas, nesdams ledusspainiti jauki vesu pudeli sa teicama amerikanu sampaniesa.

-    Vai atvert?

-     Ja, ludzu, un nolieciet vesuma vel vienu pudeli - katram gadijumam.

-    Ja, seeerr, - pavadonis teica, cinidamies ar korki.

Kad biju nogarsojis sampanieti un atzinis to par labu, vecais virs ieleja mums vinu, rupigi ievistija pudeli sniegbalta salvete un ielika to atpakal spainiti.

-    Vai tas viss, ser? - vins vaicaja.

-    Ja, paldies, - es teicu.

Pie durvim pavadonis apstajas. - Atvainosanos, ka ta saku, seer, - vins teica, savilcis seju plata baltzobu smaida, - bet tas patiesi ir prieks, apkalpot dzentlmenus, kas zin, ka celot, ja, seer.

Kamer mes sedejam un malkojam vinu, es uzskaitiju Pi- teram prieksrocibas, kadas saskatu celosana ar vilcienu.

-    Tas nudien ir viens no labakajiem celosanas veidiem, - es klastiju. - Kurs gan velas tikt iespundets sardinu bundza div­desmit piecus tukstosus pedu virs zemes kopa ar baru cilveku, kuri pilnigi noteikti kritis panika, ja kas atgadisies? Vilciena viss ir pilnigi citadi. Nenakas ienurcities embrija poza, var staigat apkart. Celojums norit civilizeta atruma, var gauzam erti verot pasauli slidam garam un baudit servisu. Vel jo vai­rak, esam uz zemes un skaidri zinam, ka neviens pilots te ne­daris zinamu uzjautrinoso faktu, ka laba borta motors aiz­dedzies un ka nav iemesla panikai. Celojums vilciena, milais Piter, varbut ir lens, toties dross.

Tikko biju izteicis sos vardus, sajutam tadu grudienu, it ka vilciens butu ietriecies kiegelu siena. Musu glazes laidas pa galdu stepa deja, izslakstidamas saturu, bet loga glezna para­dijas lieli koka un metala gabali. Vilciens drebedams ar grie­zigu troksni apstajas.

-    Vai tas, tavuprat, kaut kam uzskrejis virsu? - Piters ner­vozi apvaicajas.

-    Mulkibas, - es stingri atteicu, - vilcieni nekam neuzskrien virsu.

-    Bet te ir Amerika, - Piters aizradija.

-    Taisniba, - es piekritu. - Iesim paskatities.

Mes piebiedrojamies citiem pasazieriem un devamies uz prieksu, kur musu lepna lokomotive serigi staveja, ietinusies tvaika salle. Izradijas, ka gigantiska kravas masina ar tikpat gi­gantisku piekabi bija uzdrosinajusies sacensties atruma ar musu vilcienu un savusies pari parbrauktuvei. Neizskatijas, ka sadai slepkavnieciskai bravurai bijis kads iemesls. Pati masina bija tikusi pari, bet vilciens ar visu sparu bija ietriecies piekabe. Par sadursmes speku liecinaja fakts, ka biezais terauda aizsarg- stienis lokomotives prieksgala bija liekts ka spageti. Stavoklis bija tik nopietns, ka mums nacas tris stundas gaidit, kamer ieradas cita lokomotive. Ta bija pedeja reize, kad es stastiju Pi- teram par celosanas ar vilcienu jaukumiem. Manuprat, vins bija tik laimigs, ka atbrivojies no vilciena briesmam, ka, iera­dusies Sanfrancisko, mes nobraucam labu gabalu no stacijas, pirms es atklaju, ka vins aizmirsis visu manu garderobi viena no musu kupejas kumodem.

Visbeidzot, kad biju iemilejis Sanfrancisko un izjutis rie­bumu pret Losandzelosu - tai dots visnepiemerotakais vards, kads vien iedomajams -, es gatavojos savam pedejam prieks­nesumam neiedomajami ekskluziva un darga lauku kluba, kura nav iespejams iestaties, pirms neesi ticis pie sava pirma miljona. Si likas piemerota vieta, kurp doties ar ubaga tarbu. Tur bija pilns ar amerikanu nouveau riche [8] ; sievietem bija violeti mati, plesejputnu kakli un sicinas, nodevigas retinas, kas palikusas pec pedejas sejas adas savilksanas operacijas un ko nespeja slept ne istais, ne maksligais iedegums. Vinas bija apkarusas ar darglietam ka Ziemassvetku eglites un staigajot skindeja ka muzikas kastites. Nodomaju - ja vien spetu aizvi­linat kadu no vinam krumos un nolobit visus gredzentinus, ar to laikam gan pietiktu tresta uzturesanai vairakus gadus. To­mer mani dzentlmena instinkti bija parak specigi, lai es kertos pie tik viegla un atra panemiena, ka iegut lidzeklus dzivnieku aizsardzibai.

Visiem sim sievietem piederosajiem viriesiem, ka likas, bija sesi vai astoni stouni [9] lieka svara, resnas balsis, kuram tembru piedevusi pastaviga rikles skalosana ar viskiju, un uzputigas, purpursarkanas sejas ka milzu zidainiem, kas cies no autinu raditajiem izsitumiem. Vini braukaja apkart elektriskas golfa masinites ar puskotiem jumtiem, lai nerisketu zaudet svaru. Itin visur Amerika es biju saticies ar apburosiem, civilizetiem un arkartigi devigiem un laipniem cilvekiem, tapec tada sausmu kolekcija bija, maigi izsakoties, nepatikama. Grasijos ar savu lugumu pie siem citplanetiesiem versties pec vakarinam. Vakarinas sekoja pec tik pamatigas un nebeidzamas dzersanas divu stundu garuma, kadai lidzigu reti kad biju piedzivojis. Paludzu skotu viskiju, un man roka iespieda kaut ko lidzigu nelielai puku vazei ar puspinti dzeriena, cetriem gabaliem ledus - katrs no tiem spetu nogremdet "Titaniku" - un tejka­roti sodas udens, kura gluzi nejausi bija iemaldijusies tris vai cetri burbulisi.

Lidz vakarinu sakumam mana potenciala publika bija jau krietnas buras. Vakarinu laika, protams, pie katra ediena tika pasniegti piemeroti vini, un visbeidzot tam sekoja brendijs zupas terines izmera kausos. Man lidzas sedosa sieviete (vinu vilka pie zemes gluzi pieklajiga Krona darglietu imitacija), acimredzot rupedamas par veselibu, partika tikai no dzerie­niem, ar edamo tikai rotalajas. Tas paris frazes, ar kuram vina versas pie manis, tika izteiktas, ka likas, viena no krasnakajiem un nesaprotamakajiem Viduseiropas dialektiem. Es maju ar galvu, smaidiju un atbildeju ar "ja", "tiesam?", "ak ta?" un tam­lidzigiem inteligentiem komentariem. Tad pienaca mans lielais bridis. Cilveks, kas bija noorganizejis so smago parbaudijumu, piecelas kajas un, drosmigi puledamies parkliegt pecvakarinu sarunu murdonu, teica isu, pilnigi nesadzirdamu iepazistina­sanas runu un tad diezgan griligi apsedas. Tas bija noradijums man. Es piecelos. Visi partrauca sarunas un platam acim blenza uz mani.

Es versos ar savu sirdi plososo luguma runu pasaules dziv­nieku laba pie bara visnepievilcigako ziditaju, ar kadiem man jebkad bijusi darisana. Kamer turpinaju runu, dzirdedams sev abas puses sakamies svelpjosas sarunas, es saklausiju lidzas di­vainu troksni. Palukojies apkart, nepavisam nejutos parsteigts, kad ieraudziju, ka ar Krona darglietam apkarusies dama (kuru acimredzot bija atslabinajis mans tikamais anglu akcents) ir aizmigusi un darglietu svars iespiedis vinas nejutigo galvu skivi, kas nelaimiga karta joprojam bija pilns ar treknu zemenu sufle. Vinas seja atdusejas rozainaja lava, kas bija apnemusi vinas nasis. Sievietei gardzosi elpojot, zemenu sufle jautri burbuloja, un izklausijas, it ka kads censtos caur salminu iesukt biezu saldejumu ar augliem.

Es priecajos par iespeju ne tikai tobrid apsesties, bet ari na­kamaja diena pamest so smalko klubu; biju kluvis bagataks par neiedomajami dasnu summu - simt dolariem.

Bija loti svarigi paspet uz agro Nujorkas reisu, jo mani tur jau gaidija radio, televizijas un preses zurnalisti, ari lekcija. Tapec torit agri, paedis brokastis un sakravajis mantas, es ieslukaju Pi- tera istaba, lai parliecinatos, ka vins nav aizgulejies. Vina bro­kastu paplate atradas gulta, bet pats Piters nekur nebija redzams.

-    Kur tu esi? - es uzsaucu.

-   Seit, mans vismilais Dzerij! - atskaneja varga balss no van- nasistabas.

Es pagriezu galvu pret durvim un ieraudziju Piteru gluzi pliku stavam vanna un spiezam sev pie krutim lielu dvieli. Vina seja videja arkartigas sausmas.

-    Kas noticis? - es noprasiju, jo Pitera uzvediba mani pama­tigi apstulbinaja.

-    Paskaties, - vins nokerksteja, radidams uz leju.

Es paskatijos. Pa vina kaju lejup pluda pamatiga asinu straume, veidojot vannas dibena sarkanu lamu.

-    Augstais dievs! Ko tu esi izdarijis?

-    Es nezinu, - Piters murminaja. Izskatijas, ka vins tulit saks raudat. - Laikam busu sagriezies ar zimoggredzenu, kamer slaucijos.

-    Ta, nac, apgulies gulta un lauj man paskatities, - es teicu un mazliet nezeligi nodomaju, ka Piters gan butu varejis no­gaidit ar sevis uzskersanu, kamer grafiks nebutu tik loti sa­springts. Vins apgulas gulta, un es atklaju, ka gredzens gliti pargriezis pamatigu venu tiesi taja vina kermena dala, kur nav iespejams uzlikt znaugu, ja vien nevelejos parverst savu draugu un paligu par soprana solistu zenu kori. Pratoju, ka lai aptur asinosanu, kad mans izmisusais skatiens apstajas pie brokastu paplates. Uz tas atradas salstraucins. Es asi noslauciju asinis no savainotas venas un izberu prava salstraucina saturu uz bruces. Rezultats nebija gluzi tads, kadu biju iedomajies. Uzreiz para­dijas visi baleta treninu rezultati. Piters izspraga no gultas ar tadu lecienu, kas Nizinskim nebutu pa spekam, izskaididams asinis un sali uz visam pusem, gari, drebeligi izkliegdams savas neiedomajamas mokas. Man nacas dzities vinam pakal vai­rakus lokus apkart istabai, pirms izdevas cieteju atkal noguldit, bet to vins darija tikai tad, kad bija izspiedis no manis solijumu vairs neizmantot sali. Protams, si rosiba bija aktivizejusi venu, un nu asinis no tas slacas ka no struklakas. Bija pilnigi skaidrs, ka kaut kas steidzami jadara, lai Piters nenoasinotu lidz navei un mes nenokavetu savu lidmasinu.

Piezvaniju uz registracijas galdinu - ja, protams, viniem bija aptiecina. Kas par nelaimi gadijusies? Es teicu, ka mans draugs sevi savainojis, un cereju, ka vini to notures par sagriesanos skujoties. Vai es varot nonakt leja, lai panemtu aptiecinu? Pro­tams, es to vareju. Pierunajis Plteru gulet mierigi, es metos leja pa kapnem. Registratora galdu es sasniedzu reize ar kikinosu, laimigu amerikanu pusaugu meitenu barinu, kas mani ieskava no visam pusem.

-   Zel bija uzzinat, ka jusu draugam gadijusies nelaime, - klerks teica, nolikdams uz galda kastiti ar medikamentiem. - Kura vieta vins sevi savainoja?

-     Es… eee… ta sakot… ta ir tikai skramba, bet, ziniet, stipri asino, - es paskaidroju.

Amerikanu meitenes ar interesi veras mani, vinu uzmanibu bija piesaistijis mans akcents. Klerks atvera kastiti, paraknajas taja un izcela rulliti leikoplasta.

-    Vai sis deres, ser? - vins pakalpigi apvaicajas.

Ta ka man visapkart druzmejas nevainigas jaunavas, es ne­kadi nevareju paskaidrot, ka pie tas kermena dalas, kuru es grasijos izmantot saviem zelsirdigas masas vingrinajumiem, leikoplasts nelips klat.

-    Es labak panemsu visu kastiti, - es teicu un pagrabu to no galda. - Ta, vai ziniet, bus daudz vienkarsak.

-    Nu, ja, protams, ser, - klerks apjucis piekrita, - bet ta ir pilna ar zalem.

-    Zales pilnigi noteikti ir lieliskas, - es teicu, piespiedis kastiti sev pie krutim un jau kapdamies atpakal cauri jauno sieviesu sabiedribai, - bet es vienkarsi paskatisos… liels paldies… atnesisu atpakal.

Es iespruku lifta. Ticis drosiba Pitera istaba, es izpetiju kastiti; ta bija liela un piepildita ar visiem cilvekiem zinamiem arstniecibas lidzekliem, iznemot asinosanas apturesanai doma­tos. Tomer, raknadamies si dasna parpilnibas raga dzilumos, es ieveroju lielu aerosola pudeli ar uzrakstu "Jauna ada". Es iz­meginadams to mazliet paputu, un no balona izsavas zirnekla tiklam lidzigs smalks, skiedrots veidojums, kas sacieteja ka kristala cukurs.

- Aha, tiesi tas, kas vajadzigs, - es teicu, lai iedrosinatu Pi~ teru, taja pasa laika pratodams, kas tas varetu but. Es ar pirkstu uz mirkli aptureju asinosanu un tad laidu darba aerosolu. Iespejams, ka spiedu parak specigi. Lai nu ka, aerosols izspera pamatigu timeklu makoni, un nakamaja mirkli visi Pitera dzimumorgani atgadinaja vienu no Dienvidamerikas kosaka­jam un interesantakajam putnu ligzdam. Asinosana tulit pat aprima, bet es nemierigi pratoju, vai ta busana izzustot nesa- rausies. Tomer pec paris minutem nelikas, ka radusies kadi nelagi simptomi, tapec es bez ceremonijam ievistiju Piteru vina drebes, mes steidzamies uz lidostu un nokeram savu lid­masinu apmeram pusminuti pirms pacelsanas.

Atgriezies Nujorka, es turpinaju sarunas ar Tomu Lav- dzoju, un mes izstradajam formulu, kas palidzeja Starptautis­kajam Brivas dabas aizsardzibas trestam klut par musu tresta lidzeklu piesaistisanas atzaru Amerika. Precizak izsakoties, es paskaidroju, kas Dzersijas trestam nepieciesams, bet Toms iz­stradaja meistarigu planu, ka pie ta noklut.

Ir reizes, kad piepildit ubaga tarbu ir loti gruti, tacu saja ga­dijuma to lidz malam bija pieberusi briniskigi un devigi cilveki, kurus es satiku Amerika un kuri sapulcejas ari tad, kad es izzinoju Starptautiska Brivas dabas aizsardzibas tresta dibina­sanu, un kluva par musu pirmo Direktoru padomi. Daudzu gadu laika mums bija iemesls but loti pateicigiem saviem Ame­rikas draugiem, jo lielaka dala musu nozimigo davinajumu un ziedojumu nakusi pari Atlantijas okeanam, un bez sis lieliskas palidzibas tresta attistiba nudien butu bijusi lena. Tomer man noteikti japiemin, ka dolari nebija vienigais Amerikas lieliskais devums, un saja bridi stasta atkal atgriezas Madagaskaras le- muri, soreiz pilnigi neticama savedeju loma.

Djuka Universitate Ziemelkarolina ir pamatoti slavena ar lielako lemuru kolekciju arpus Madagaskaras, un vinu pana­kumi pavairosana un veiktajos petijumos ir teicami. Tadel sa­nemt vestuli no profesora Fransua Burlera - viena no Francijas pazistamakajiem primatu petniekiem, musu Zinatnisko pa­domnieku komitejas locekla - bija zinama mera soks. Vestule vins informeja, ka esot dzirdejis par Djuka Universitates lielas lemuru kolekcijas izformesanu lidzeklu trukuma del. Vai es uzskatot, ka trests kaut ko varetu darit sajos apstaklos? Finan­siali mes, protams, neko palidzet nespejam, bet, ja briesmigas zinas par kolekcijas izformesanu ir taisniba, mes, domajams, varetu piedavat vienai vai vairakam sugam majvietu. Tolaik es gatavojos no jauna mest makskeri dolaru laimes aka, tapec piezvaniju musu jau nodibinatajai valdei Amerika un teicu, ka pirms jauna banditiska uzbrukuma saksanas vinu valstij es velos apmeklet Djuka Universitati; valde ar prieku piekrita.

Saskana ar planu man vajadzeja lidot uz Daremu, un tur mani sagaiditu daudzcietusi Margo Rokfellere, kuras "mazais rokis" Karolina studeja Djuka Universitates pedeja kursa. Margo mani sagaidija, ka parasti, kusajot aizrautiba. Kamer braucam uz universitati, es isos vardos izstastiju vinai par tas primatu kolekcijas nozimigumu.

-    ja jau tie ir tik sasoditi nozimigi, kapec universitate vinus pienacigi neapgada? - Margo gluzi logiski vaicaja.

-    Nav ne mazakas jausmas. Varu vienigi secinat, ka universi­tates absolventi, ka jau parasti, ir vairak ieintereseti atbalstit kole­dzas futbola komandu neka, vinuprat, smirdosu lemuru barinu.

-    Ja kolekcija ir tik loti nozimiga, ta, manuprat, ir neciena, - Margo kareivigi pazinoja.

Ieradusies mes ieraudzijam ka izritinats sarkanais paklajs, un mus apstaja profesoru pulks, kuri mums visu paskaidroja. Nakamas tris stundas es biju sava elementa, lukojos buros uz briniskigajiem dzivniekiem - sarkanapkakles lemuri bija kosi ka karogi, katas lemuri tupeja rindas ka dekorativas frizes, sifakas ar blavi sudrabainajiem kazokiem un melnajam samta sejam ar lielajam, zeltainajam acim, ciesi satverusi savas laktas, izskatijas gluzi ka Viktorijas laikmeta berna rotallietas - pertiki mieta gala. Tur bija langustu lemuri ar kazokiem dazadas so­kolades nokrasas, blavas acis pieskira dzivniekiem divaini ple­sonigu izskatu; pelu lemuri lekaja pavisam viegli ka dadza pukas, likas, ka vinu valriekstu lieluma galvas sastav vienigi no milzigajam topaza krasas acim un smalkam, ziedlapam li­dzigam ausim. Mes ieturejam pusdienas, kuru laika sarunas verpas vienigi ap lemuriem. Redzeju, ka nabaga Margo sis zi­natniskas lavinas prieksa nikst ara. Es pats mocijos ar gara celojuma radito nogurumu, tapec nejutos labi. Pec pusdienam sekoja vel divas stundas gara saruna par lemuriem, un tad mes ar Margo streipulojam uz savu moteli, apdomadami zinu, ka profesori sava vislielakaja sirsniba taja vakara mums par godu noorganizejusi vakarinu viesibas.

-    Nedomaju, ka es to spesu izturet, - Margo zelabaini teica. - Man nebutu nekas preti, bet es nesaprotu ne pusi no vinu sacita. Vai vini vienmer lieto desmitzilbigus vardus?

-     Ja, - es drumi apstiprinaju. - Tadejadi vini demonstre savu akademiskumu un to, ka nebralojas ar tadiem nemaci­tiem salasnam ka es vai tu.

-Ak, nesaprotu, ka es sovakar tas viesibas izturesu, - Margo vaideja.

-    Tev nav jaiet, - es aizradiju. - Tas viesibas isteniba ir do­matas man. Man ir jaiet, bet tu vari izlikties, ka tev ir piemetu­sies plakana peda vai kas tamlidzigs.

-    Ne, saldumin, esmu tev visu laiku turejusies lidzas, es tevi pieskatisu ari sonakt, - Margo pazinoja mocekles balsi.

-    Ienac mana istaba pirms dosanas uz viesibam, un es tev ie­liesu jauku dzerienu, lai tev rastos viesibu noskana, - es aicinaju.

Velak mes ar skotu viskija pudeles palidzibu centamies uz- mundrinaties viesibam, un, kad ieradamies viesibu nama, mes bijam pietvikusi un parlieku draudzigi. Par laimi, parejie pat­laban tuksoja jau treso glazi (tik lielas glazes dzerienus pa­sniedz vienigi Amerika), tapec musu izskats uzmanibu nepie­saistija. Visi profesori bija panemusi lidzi sievas, un tas runaja tikpat daudzzilbigi ka vinu viri. Neskita, ka man vai Margo butu kadas ceribas izdzivot, un es ieraudziju raizpilnu iz­teiksmi vinas seja. Ari es izmisis veros apkart, mekledams kadu kaktinu vai sturiti, kur paslepties, kad mans skatiens apstajas pie jaukas sievietes, kura sedeja, ka mana jauniba medza devet, uz pufa, sildija rokas dzeriena glazi un izskatijas gauzam pie­vilciga. Es uzmetu skatienu vinas negredzenotajam rokam, pa­veros apkart, verdamies pec kada muskulota, jauna cilveka, kurs no visam poram izdala ipasnieka fluidus, tacu nevienu nemaniju. Viena no Amerikas pievilcigakajam tradicijam ir tada, ka iespejams iepazities ar pilnigi svesam cilvekam, nelie­kot tam sausmas pagibt. Tapec es devos pari istabai pie jaunas sievietes.

-    Sveika, - es teicu, - es esmu Dzerijs Darels.

-    Zinu, - vina atteica, - es esmu Li Makdzordza.

-    Ar ko jus nodarbojaties? - es vaicaju, ceredams nesanemt atbildi, ka vina ir saderinata ar vienu no profesoriem, bet saderi­nasanas gredzenu atdevusi nopulet.

-    Esmu studente, - jauna sieviete atbildeja.

-      Ko studejat? - es turpinaju izvaicasanu, atkal jau cere­dams, ka vinas prieksmets nebus psihologija, kodolfizika vai septinpadsmita gadsimta beigu vesturiska drama.

-      Dzivnieku komunikaciju, - vina atteica, - vismaz saja prieksmeta es grasos iegut doktores gradu.

Es apstulbis blenzu uz vinu. Es butu daudz mazak parsteigts, ja vina tikko butu man pazinojusi, ka vinas tevs bijis tirasinu indianu virsaitis, bet mate - marsiete. Dzivnieku komunikacija bija tiesi tas prieksmets, kas mani arkartigi intereseja.

-     Dzivnieku komunikacija? - es stulbi pavaicaju. - Jus gri­bat teikt, tie svilpieni, nurdieni, taurejieni un citi troksni, ar ko dzivnieki sava starpa sarunajas?

-    Nu, ta varetu teikt, - vina atteica. - Es divus gadus prak­tizejos Madagaskara, petot mezu iemitnieku raditos troksnus.

Es blenzu uz jauno sievieti. Tas, ka vina ir nenoliedzami pievilciga, bija skaidrs, bet pievilciba un fakts, ka vina stude dzivnieku komunikaciju, pacela so jaunavu gandriz lidz die­vietes augstumiem.

-     Neejiet prom, - es piekodinaju, pieceldamies kajas. - Es piepildisu musu glazes, un jus man pastastisiet par Mada- gaskaru. Es tur vel nekad neesmu bijis. - Un ta nakamas divas stundas mes terzejam par Madagaskaru un dedzigi strideja­mies par dzivnieku komunikaciju. Nodomaju, ka mes varbut nebijam vienispratis par itin visu, tacu nekas netrauceja musu, ta sakot, divu ziditaju saprasanos.

Pulksten desmitos musu namatevs piecelas kajas un teica, ka laiks doties vakarinas. Es biju domajis, ka edisim vakarinas turpat, bet izradijas, ka jabrauc uz restoranu. Li vieniga zinaja celu uz so dzirdinatavu, tapec vina bija norikota aizgadat mus uz turieni sava masina.

-    Jauki, es brauksu kopa ar jums, - es stingra balsi pazinoju, - tad varesim turpinat sarunu.

Li masina bija pavisam maza un kaut kada neizskaidrojama iemesla pec pilna ar sausam lapam un sunu spalvam. Mes de­vamies cela, mums sekoja tada ka beru procesija, kas sastaveja no profesoriem un vinu sievam - visi bija arkartigi jautra oma un no visam pusem ieskavusi Margo Rokfelleri. Mes ar Li turpinajam sarunu un tik loti aizravamies, ka pagaja labs laiks, pirms aptveram, ka Li izdarijusi nepareizu pagriezienu un nu brauca rinkiem vien, kamer akademiskais "krejums" uzticigi seko. Pec vairakiem neveiksmigiem meginajumiem atradam pareizo celu un ar pusotras stundas nokavesanos ieradamies restorana, kur mus sagaidija visai vesi. Vakarinojot mes ar Li turpinajam sarunu, lidz apmeram divos no rita vina aizveda mani atpakal uz moteli.

Nakamaja rita es pamodos un nebiju parsteigts, ka mana galva pie vismazakas kustibas plisa pusu no sapem. Guledams nekustigi, domaju par Li. Vai man tikai alkohola skurbuma licies, ka vina ir tik inteligenta? Skaista - ja, bet vai inteligenta? Piezvaniju doktorei Alisonai Dzollijai, Madagaskaras studiju un lemuru burvigo paradumu petijumu vaditajai.

-     Sakiet man, Alisona, vai pazistat meiteni, varda Li Mak- dzordza?

-    Ja, protams, - vina atbildeja, - no Djuka Universitates.

-     Ko jus par vinu domajat? - es vaicaju un, elpu aizturejis, gaidiju atbildi.

-      Jasaka, vina ir viena no sapratigakajam dzivnieku ko­munikacijas studentem, ar kadam man gadijies saskarties daudzu gadu laika, - Alisona teica.

Nakamo problemu nebija tik viegli atrisinat. Ka gan iespe­jams saistit jaunas, pievilcigas sievietes uzmanibu, ja pats esi drukns, sirms un vinas teva gados? Tadam cilvekam, kas sek­migi vacis ziditajus visos kontinentos, si konkreta gustisanas operacija skita, maigi izsakoties, neiespejama. Tad es atcerejos vienu savu unikalo atributu - zoodarzu. Nolemu, ka man no­teikti jaaizved vina uz Dzersiju un jaizrada sava vientulnieka miga. Bet ka to izdarit, lai nemodinatu vina tumsas aizdomas? Sie sarezgijumi nodarbinaja mani nakamas paris dienas. Tad man prata peksni iesavas lieliska doma. Es vinai piezvaniju.

-     Hallo, vai Li Makdzordza? - es vaicaju.

-    Ja, - vina atsaucas.

-    Zvana Dzerijs Darels, - es teicu.

-    Es zinu, - vina atbildeja.

-     Ka jus to zinat? - es apjucis vaicaju.

-     Jus esat vienigais man zinamais cilveks ar anglu akcentu, kurs varetu man zvanit, - Li paskaidroja.

-    Ak ta, - es noteicu, sis logikas apstulbinats. - Lai nu ka, es piezvaniju, jo man jums ir divas labas zinas. Pirmkart, esmu ieguvis aizdevumu, kas palidzes uzbuvet zoodarza tik nepie­ciesamo slimnicu.

-    Lieliski, - vina teica, - tas ir labas zinas.

Es dzili ievilku elpu.

-     Un otra zina - kada veca sieviete, tresta locekle, ir no­mirusi un loti laipni atstajusi mums sava testamenta naudu. Parasti, ja cilveki ziedo naudu trestam, vini skaidri norada tas izmantosanas merki, bet saja testamenta nauda noveleta per­sonigi man - izmantosanai pec pasa ieskatiem.

-    Saprotu, - Li teica, - un ko jus grasaties ar to iesakt?

-    Nu, jus tacu atceresieties, - es stastiju, - ka loti velejos no­dibinat dzivnieku uzvedibas petniecibas centru un skanu ie­rakstu studiju? - Vismaz tas bija taisniba.

-    Tatad jus izmantosiet naudu sim ir merkim. Ta ir lieliska ideja, - jauna sieviete ar sajusmu teica.

-    Nu, ne gluzi ta, - es paskaidroju. - Naudas ir pavisam maz, centru ar to izveidot nevar, tomer sakotnejiem petijumiem par sa projekta dzivotspeju pietiks. Tapec es iedomajos… mes to varetu izmantot… lai nogadatu jus Dzersija. Jus tad varetu mums sniegt padomus sis lietas organizesana. Ka jums tada doma patik?

-    Izklausas fantastiski, - Li leni teica, - bet vai esat parlieci­nats, ka velaties mani par jusu padomdeveju?

-      Pilnigi parliecinats, - es stingri atbildeju. - Ar savu pieredzi jus esat vislabaka kandidatura.

-     Ziniet, man tas loti patiktu, tacu nevaru braukt pirms semestra beigam.

Ta nu vina ieradas, apgadajusies ar pamatigu skanu ierakstu aparaturu, un sesas nedelas pavadija Dzersija. Gluzi ka biju paredzejis, vina dievinaja zoodarzu un tresta ideju kopuma. Kad sesas nedelas bija pagajusas, es, zinama mera satraucies, bildinaju vinu, un vina, man par lielu parsteigumu, piekrita.

Pec dabas esmu pieticigs cilveks, tomer sava dzive esmu sasniedzis kaut ko neapstridami unikalu un ar to arkartigi le­pojos. Esmu vienigais cilveks pasaules vesture, kuru kads ap­precejis zoodarza del.

DABAS AIZSARDZIBAS GRUTIBAS

Uzrakstita uz papira, sakotneja faze dzivnieku pavairosana nebrives apstaklos ka viens no dabas aizsardzibas lidzekliem liekas pavisam vienkarsa. Atliek tikai izveleties dzivnieku, kuram nepieciesama palidziba, un nodibinat pavairosanas ko­loniju. Tomer tik viegli tas nav. Par labu piemeru var uzskatit stastu ar pundurcucinam. Meginot palidzet sim cuku dzimtas punduritem, mes saskaramies ar dazadam problemam, kas savukart sniedza mums labu macibu. Sapratam, ka liela no­zime ir situacijas novertesanai savvalas apstaklos, jo musu zi­nasanas par daudzam sugam to dabiskaja vide ir pavisam nie­cigas. Mes ielagojam, ka daudzos gadijumos dazadas pasaules malas dabas aizsardzibai likteniga var izradities valdibas bez­darbiba vai kildas dazadu organizaciju starpa. Saja konkretaja gadijuma sapratam ari to, ka dazi dzivnieki varbut nav tik ap­draudeti, ka mums liekas, jo taja laika, kad sakam izradit interesi par so mazo dzivniecinu, to jau uzskatija par izmirusu.

Pundurcuku - mazako Suidae dzimtas parstavi - pirmo reizi 1847. gada aprakstijis B. M. Hodzsons no Asamas Ziemel- indija. jasak jau ar to, ka neviens nebija pilnigi parliecinats, ka runa ir par atsevisku sugu, nevis vienkarsi par parastas Indijas mezacukas mazuliem. Tomer driz atseviskas sugas esamiba tika pieradita, un to nokristija par Sus Salvanius. Dazi eksem­plari nonaca muzeja, tacu pec tam sis cukas nozuda tikpat peksni ka uzradusas. Par nozusanas iemeslu uzskatija cilveku ielausanos so cuku apdzivotaja teritorija un zilonu zales vai niedru nodedzinasanu (ta turpinas joprojam), lai atbrivoto te­ritoriju parverstu tirumos. Ta nu skita, ka pundurcukas, uz isu laiku paradijusas zinatnieku uzmanibas loka, driz vien pievie­nojusas dodo nebutiba.

Tomer bija pilnigi iespejams, ka tik milziga un zinatnieku reti apciemota teritorija sie mazie, biklie radijumi vienkarsi no­slepusies no cilveku skatieniem un joprojam bezrupigi mitinas niedraju puduros. Nospriedis, ka vajadzetu kadreiz meginat sa­dzit nozudusas cukas pedas, es par to vairs nedomaju, lidz kadu dienu mana dzives cela nostajas kapteinis Tesje-Jandels, tur­klat nevis viens pats, bet kopa ar udru, un sads pieteikums manas acis bija daudz vertigaks par vislabakas kvalitates vizit­karti. Kapteinis velejas, lai udru uz laiku izmitinu pie sevis. Vins grasijas drizuma atvalinaties un no Asamas parcelties uz Dzersiju, pec tam udrs atkal nonaktu pie vina. Zinot udru vil­tigo dabu, es pec ta nepavisam nekaroju, tacu sis dzivnieks bija tik apbuross, ka driz vien iekaroja manu sirdi. Mes sedejam kabineta, udrs savai sugai raksturigaja brinumaini lokanaja veida virpulejas pa gridu, it ka ta kermeni nebutu neviena kaula, un Tesje-Jandels stastija, ka driz vien dosoties atpakal uz Asamu un butu priecigs sagadat man dzivnieku, kadu vien es veletos.

-     Pundurcuku, - es nekavejoties atbildeju.

Kapteinis veras mani gluzi saprotama neizpratne.

-     Kas ir pundurcuka? - vins vilcinadamies apvaicajas.

-   Vismazaka no cukam. Pastav uzskats, ka si suga izmirusi, bet esmu parliecinats, ka ta nav. Burvigs, mazs radijums, - es aizrautigi stastiju. Nekad muza nebiju sastapies ar pundur- cuku vaigu vaiga, tacu dzili cieniju itin visu sugu cukas un uz­skatiju, ka tam jabut burvigam - gluzi vienkarsi tapec, ka sis dzivnieks bija cuka, turklat vel pundurcuka. Man bija tikai viens sis cukas attels, un mes ar kapteini nemamies to petit. Pundurcukas plecos ir kadas cetrpadsmit collas augstas, apme­ram parbarota asspalvaina terjera lieluma. Tas klaj peleka un melna spuraina spalva, kas atgadina dzelonus, tam ir mazi, bet iedarbigi ilknisi. No pirma acu uzmetiena pundurcukas izska­tas gluzi ka mezacuku mazuli, tomer tuvaka izpete pierada pil­nigi atskirigu galvas veidojumu. Pat es, budams kaisligs cuku pieludzejs, esmu spiests atzit, ka neviens, pat visuzticigakais cukmilis, pieaugusu pundurcuku nenosauks par skaistu.

Man par lielu prieku, Tesje-Jandelu si doma ieinteresejas.

- Es noteikti kaut ko noskaidrosu, - vins apsolija, - ka ari apjautasos vietejiem iedzivotajiem, un tad jau redzesim.

Gadiem ritot, es sadus solijumus biju dzirdejis no daudziem cilvekiem, un tikai loti nedaudzi bija piepildijusies. Tacu uz Tesje-Jandela vardu vareja palauties. Pec apbrinojami isa laika vins man atrakstija, darot zinamas aizraujosas zinas - pundur­cukas tiesam eksistejot, kaut ari to skaits neesot liels; vietejie iedzivotaji to zinot un grasoties dazas nokert. Kapteinis pats diemzel nevarot nodarboties ar so uzdevumu, jo esot jadodas prom, bet vins visu pasakumu nodevis Asamas ielejas savvalas aizsardzibas pasakumam, kura parzina jau esot arkartigi reti sastopamas baltsparnu meza piles aizsardziba un pavairosana. Vel pec neilga laika es uzzinaju kaut ko fantastisku - pundur­cukas esot sagustitas un veseli tris pari iekartoti uz dzivi tejas plantacija Atarekata. Mes varesot cetras vertigas cucinas iegut sava ipasuma, ja vien tiksot gala ar diviem uzdevumiem: pirm­kart, pierunasot Indijas valdibu dot atlauju eksportam, otrkart, pierunasim Lielbritanijas lauksaimniecibas ministriju atlaut ievest cukas Dzersija, jo tur darbojoties tie pasi likumi, kas Lielbritanija.

Pirmo problemu izdevas atrisinat, uzrakstot vestuli seram Piteram Skotam, kurs bija ne tikai musu Zinatniski Konsulta­tivas padomes loceklis, bet ari Starptautiskas Dabas un Dabas resursu aizsardzibas apvienibas (IUCN) Sugu Izdzivosanas ko­misijas priekssedetajs. Skots tulit pat uzrakstija vestuli Indijas premjerministrei Indirai Gandijai, kura vienmer iestajas par dabas aizsardzibu, un vina nekavejoties atlava izvest divus no trim pundurcuku pariem uz Dzersiju. Ar to operacijas pirma dala likas pabeigta - vismaz mes ta domajam. Lauksaimnie­cibas ministrija, maigi izsakoties, izradijas kalta no cita metala. Lielaka dala ministrijas veterinararstu pargriez acis un no bailem krit giboni, tiklidz izdzirdusi ierosinajumu Lielbritanija ievest liellopus, aitas, kazas vai jebkadus citus parnadzus, jo doma, ka tie infices nevainojami veselos Lielbritanijas ganam­pulkus ar tadam negantam arzemju sergam ka Sibirijas meris, liellopu meris, mutes un nagu serga un citam riebigam, lipi­gam slimibam. Doma par cuku ievesanu tiem izraisija ipasi smagu kolektivu nervu lekmi, jo sie lopi varetu inficet dizcilti­gas anglu cukas ar cuku drudzi vai Odzeska slimibu.

Pec ilgstosas sarakstisanas, kas sakuma bija vesa, bet nobei­guma jau mazliet cilvecigaka, ministrijas laudis negribigi pie­krita ielaist pundurcukas kada Eiropas zoodarza un pavairot tur. ja bez mazakas saubu enas tiks pieradits, ka tuvakaja ap­kartne sesu menesu laika nav paradijusies neviena no mineta­jam sergam, mums velak tiks atlauts mazulus parvest uz Dzer­siju. Tas zinama mera atrisinaja problemu, tomer ne pilnigi. Eiropa ari pastav karantinas likumi, tadejadi nu mums radas jauns uzdevums - sameklet piemerotu zoodarzu, kura atlauts ievest savvalas cukas no arzemem, kura ir piemeroti apstakli un kurs gribetu pienemt musu pundurcukas. Nu viss pasa­kums radijas tik sarezgits, ka es saku nozelot, ka jebkad biju dzirdejis par so radijumu. Kad mes jau sakam krist izmisuma, paliga naca Cirihes zoodarzs. Vini apsolija pienemt pundur­cukas, meginat panakt to vairosanos un, ja tas izdosies, ma­zulus (vismaz dazus) nosutit mums. Pec sesu menesu ilgajiem puliniem beidzot izjutis uzvaras garsu, es nolemu, ka Dzere­mijam nekavejoties jalido uz Asamu un personigi jauzrauga mazo radijumu parvesana uz Eiropu. Un tad, protams, tikko ieradies Atarekata, Dzeremijs ieskreja tiesi krutis dabas aizsar­gataju lielakajam postam - politikai.

Asama jau vairakus gadus bija pulejusies (un turpina to darit ari tagad) atdalities no Indijas un iegut pasnoteiksanos. Kad Dzeremijs energijas parpilns ieradas pundurcuku dzim­tene, vins atklaja, ka Asamas un Indijas attiecibas, maigi izsa­koties, arkartigi saasinajusas. Tadejadi vins, liksmi pazinojis savu velesanos savakt tris parus pundurcuku un paradijis Gan- dijas kundzes atlauju, nekadi neguva labvelibu vietejo iedzivo­taju acis. Dzeremijs saka justies tikpat mili gaidits ka apbere- tajs kazas. Vins velti griezas ar lugumiem pie vietejam varas iestadem. Virs, kam piedereja vara - mezu aizsardzibas galve­nais inspektors -, vienkarsi pazinoja, ka viniem neesot tik daudz cuku, lai ar tam svaiditos. Varetu pabrinities - ka gan si svaidisanas izpaustos? Sis cilveks nedarija pilnigi neko ar sava parzina nodotajam cukam un neparprotami nedarija neko, lai pasargatu ari savvala dzivojosas cukas, kas galu gala bija vina uzdevums. Saskaries ar sadu politisku antagonismu un biro­kratiju, Dzeremijs gandriz sajuka prata. Telegrafesana uz Deli nekadu labumu nedeva. Mezu inspektors palika nelokams. Dzeremijs juta, ka darijis visu, kas vina spekos, un jau bija gatavs atzit sakavi; bet tad mezu inspektors nosprieda, ka savu lomu politiskaja spelite nospelejis lidz galam (darijis savu viedokli zinamu centralajai vadibai), tadel turpinat tiepties ne­butu gudri. Vins augstsirdigi pazinoja Dzeremijam, ka varot tam pieskirt vienu pari pundurcuku. Dzeremijs bija nezina. Kad trests tika dibinats, mes pec rupigam diskusijam un kon­sultesanas ar specialistiem bijam nolemusi, ka minimalais jeb­kuras sugas dzivnieku skaits pavairosanas kolonijas nodibina­sanai ir tris pari, lai izdotos nodrosinat pietiekami plasu genu bazi, un pie si lemuma nelokami jaturas - iznemot arkartas situacijas, kad, piemeram, savvala vispar pastav tikai kadi astoni vai desmit sis sugas eksemplari. Rupigi visu pardomajis, Dzeremijs pilnigi pratigi nolema, ka pec sa projekta isteno­sanai izskiesta speka, laika un naudas viens paris ir labaks neka neviens. Ta nu vins iestukeja divas cukas buros un manijas prom, pirms mezu inspektors nav atkal pardomajis.

Mazie radijumi sveiki un veseli nonaca Cirihe un lieliski ie­dzivojas sava karantinas majvieta. Pielagosanas dzivei nebrive un neparastajai baribai noriteja sekmigi, un mes uz abiem pundurisiem likam lielas ceribas. Mums par sajusmu, matite davaja dzivibu piecu sivenu metienam. Diemzel cetri no tiem izradijas tevini un tikai viena matite. Nu bija pilnigi skaidrs, ka tris paru strategija bijusi sapratiga, jo tagad musu kolonija valdija tevinu parsvars. Abi vecaki peksni nobeidzas, atstajot mums dzimumu zina nevienlidzigi sadalitu mazulu grupu. Tomer tie turpinaja zelt un plaukt. Kad siveni bija sasniegusi dzimumgatavibu, liktenis deva nelagu triecienu pa pakruti. Musu vieniga sivenmate dzemdibas nomira. Nu mums atlika vienigi cetri lieliski jauni tevini. Ap to laiku attiecibas starp Asamu un Indiju bija kluvusas ipasi nelabveligas, ta ka izredzes doties turp vel dazu matisu meklejumos lidzinajas nullei. Ka jau tik biezi gadijies pagatne, politika atkal trauceja dabas aiz­sardzibai. Izmisuma mes savacam musu cuku spermu un maksligi apseklojam dazas mazas Getingenes majas cukas, ce­redami iegut sieviesu kartas sivenus, kurus pec tam atkal parot ar to tevociem no pundurcuku dzimtas; tadejadi visbeidzot mes iegutu pecnacejus, kuri no genetiska viedokla butu loti tuvi istai pundurcukai. Tomer musu pules nevainagojas pana­kumiem, jo Getingenes cukas pat nekluva grusnas.

Tads ir drumais stasts par neizdevusos meginajumu glabt pundurcukas, kuras skita izmirusas un tad atkal uzradusas, lai no jauna nogrimtu nebutiba. Laika, kad mes uzsakam so stastu, katru gadu tika nodedzinati cetrdesmit lidz piecdesmit procenti niedraja, kas ir vieniga zinama pundurcuku apdzi­vota vieta. Jaunakie zinojumi vesti, ka ik gadu tiek nodedzinati jau visi simt procenti. It ka ar to vien nepietiktu, Manas Tiger rezervata - pedeja pundurcuku cietoksni, kura turklat mitinas ari arkartigi apdraudetie vienraga degunradzi un savvalas bifeli, - iebruka apbrunoti cilsu nemiernieki. Vini nogalinaja rezervata sargus, izraisija ugunsgrekus un apsava degunradzus. Paliga naca Indijas armija, un runa, ka nu atkal situacija tiekot kontroleta; tomer ta vien liekas, ka pundurcuka, vienreiz jau par mata tiesu izglabusies no iznicibas, tagad neparprotami velas nebutiba, lai pievienotos dodo, kvagai, klejotajbalodim un visiem citiem radijumiem, kuri meginaja, tomer nespeja iz­dzivot kopa ar lielako no plesonam - Homo Sapiens, radijumu ar visnepiemerotako nosaukumu, kads vien iedomajams.

Kaut ko uzzinat no citiem dzivniekiem ir gruti, tapec varetu iedomaties, ka kontakteties ar pasa sugas braliem bus pavisam viegli, jo pat valodas barjeru iespejams parkapt. Es esmu guvis dargu macibu, ka tas ta nav - izvilkt informaciju no savas sugas parstavjiem var but tikpat kompliceti ka izzinat kadu divainu dziludens zivju dzimumdzivi. Es to aptveru, kad ieguvam baltos ausfazanus.

Sie celie, skaistie putni dzivo Kinas un Tibetas augstienes un gluzi tapat ka lielaka dala medibu putnu - tadi ka kokuvistas Dienvidamerika, perlu vistinas Afrika un citi - gan medibu, gan dabiskas dzivesvietas izpostisanas rezultata savvala sasto­pami aizvien retak. Pedejie baltie ausfazani no Kinas tika eksporteti 1936. gada, un nebrive atlikusi vairs tikai kadi aston­padsmit putni, kas ir parak veci vai citadi nepiemeroti pavai­rosanai. Tapec mes ar entuziasmu piekeramies negaiditajai iespejai iegut dazus jaunus putnus no Kinas, lai nodibinatu jaunu, dzivotspejigu pavairosanas koloniju. Mes nopirkam divus parus, un es jau cita gramata tiku aprakstijis musu mok­pilnos meginajumus tos pavairot. Pec ilgiem un smagiem pu­liniem mums tomer palaimejas, un kada mums visiem gauzi ipasa diena musu talaika putnu uzraugs Seps Malets un es ar milas pilnam acim veramies, ka veseli trispadsmit trausli, pu­kaini gaisi dzeltenbruni calisi ar sokolades bruniem plankumi­niem ciepstedami kunojas ar savu audzumati pundurvistinu gluzi ka ielu tirgotaju piedavatas uzvelkamas rotallietas. Mes, protams, rupigi pierakstijam visu iespejamo par siem vertiga­jiem mazuliem, tomer pietruka ipasi svarigas informacijas par sugas pasreizejo stavokli nebrive un savvala. No Holandes vai­rumtirgotaja, kas bija mums putnus pardevis, mes uzzinajam, ka vins tos pircis Pekinas zoodarza, tadejadi nekas nelikas da­biskak ka uzrakstit sa zoodarza direktoram, lai no vina iegutu nepieciesamo informaciju.

Uzrakstiju direktoram sajusmas pilnu vestuli par musu prieku, sanemot fazanus, izklastiju visu par tresta darbibu un ludzu vina palidzibu. Kopa ar vestuli nosutiju ari musu gada parskatu, celvedi un putnu maja uznemtas jaundzimuso put­nenu un to vecaku fotografijas. Pagaja dienas un nedelas. No­spriedu, ka kulturas revolucijas uzpludos mana vestule nokli­dusi, tadel nosutiju sava sakotneja sacerejuma kopiju (kopa ar fotografijam un citiem materialiem), pievienojot zimiti, kura izteicu aizdomas, ka mana pirma vestule adresatu nav sasnie­gusi. Atkal pagaja nedelas, bet nekas nenotika. Uzrakstiju treso un pec laika ari ceturto vestuli - joprojam neka. Bridi par­domajis, es nolemu rikoties citadi. Es uzrakstiju vestuli Kinas sutnim Londona, pievienoju ieprieksejo vestulu kopijas un ludzu vina palidzibu nogadat to visu uz Pekinas zoodarzu. Ne­kas nenotika. Es uzrakstiju vel vienu vestuli, kura izteicu par­liecibu, ka nekrietnais Lielbritanijas pasts manu ieprieksejo vestijumu pazaudejis, un pievienoju visu, ko jebkad tiku rak­stijis par baltajiem ausfazaniem. Ari soreiz nekada atbilde ne­sekoja. It ka es nebutu aizrakstijis ne rindinas. Ap to laiku es jau jutos vairak neka tikai viegli aizkaitinats (galu gala, es nepieprasiju sikumos aprakstit kadu no vinu atomenergijas razotnem) - keros klat un uzrakstiju vestniecibas pilnvarota­jam Londona, aprakstiju radusos situaciju un pievienoju vestulu kopijas. Papiru kaudze ap to laiku jau bija piebriedusi tiktal, ka atgadinaja kadu Tolstoja manuskriptu, un pasta iz­devumi jau bija sasniegusi glitu summinu. Joprojam valdija klusums. Izmisuma es rupigi nokopeju visu savu neatbildeto korespondenci un nosutiju musu vestniekam Pekina, atvai­nojos par sagadatajam neertibam un izludzos palidzibu, lai izlauztos cauri sim klusuma priekskaram. Sutnis man godbi­jigi atbildeja, ka nosutijis visu vestulu guzmu Pekinas zoodarza direktoram, bet vairak nudien neko darit nespejot. Vins izteica ceribu, ka es sanemsu pienacigu atbildi. Nepavisam, nebiju parsteigts, nesanemot nekadu atbildi, un nekas nav mainijies, kaut pagajusi jau gandriz trisdesmit gadi. Sada vienpusiga sa­rakste ir tikpat bezjedziga ka vestules sutit Ziemassvetku veci­tim pa skursteni.

Latinamerikani ari uzskata zem sava goda atbildet uz vestu­lem - vismaz ta tas bija, kad mes pirmo reizi iesaistijamies piedzivojuma ar vulkantrusiem.

Vulkantrusis ir visai ipatnejs dzivnieks, lai parstavetu savu atsevisku ginti, un dzivo tikai vulkanu nogazes netalu no Mehiko - vulkanu neizrunajamie nosaukumi ir Popokatepetls un Ikstaksivatls. Vulkantrusis ir mazs dzivniecins Eiropas sav­valas trusa mazula lieluma, bet mazakam, glitakam austinam, kas ciesi pieklavusas galvai, apalaku sejas profilu un izcili ner­vozu iedabu.

Atceros pirmo dienu, kad, mekledami trusus, mes braucam augsup pa Popokatepetla nogazi lidz vietai, kur cels beidzas un paradijas milzigas sniega kupenas, trauslas ka Viktorijas laik­meta piraga garozinas. Nebijam redzejusi neko, iznemot skraju priezu mezu un veselu juru zakatonzales - garas, zeltainas cirtas uz pauguriem, lidzigas simtiem tukstosu kurtizanu pa­rukam uz paruku stativiem. Un tad, jau braukdami atpakal un no dzidra gaisa grasidamies ienirt Mehiko smoga ieleja (sis pilsetas mute smakoja arvien nelagak), mes peksni izdzirdejam neparastu troksni, kaut ko videju starp ciepstienu un ieriesa- nos; kadas zakatonzales parukas virsotne tupeja vulkantrusis un piesardzigi mus veroja. Es lukojos uz so glito, mazo radi­jumu, kas izskatijas ka tikko nomazgats un sasukats - vins tupeja sava zakatonzales uzkalnu karalvalsti, vulkana virsotne baudidams tiro, dzidro, retinato gaisu, un petija mus ar maza­jam, spozajam actinam. Pec tam es paveros lejup ieleja, kur iz- plajusies milziga pilseta nemaz nebija redzama zem biezas smoga segas. Nodomaju, ka vulkantrusis zina, ka ieklauties sava vide un to nesabojat, toties cilveks, lai kur ari ietu, piekeza pats savu ligzdu, sabojajot to gan sev, gan citiem radijumiem, kas censas izdzivot vinam lidzas.

Pat sesdesmitajos gados vareja redzet, ka ganampulki un ti­rumi plesas arvien talak no Mehiko un lavas augsup pa vul­kanu nogazem, apdraudot trusu dabisko vidi; es nodomaju, ka pienacis laiks kaut ko darit lietas laba. Divu gadu laika uzrak­stiju vienpadsmit vestules Mehiko pilsetas parvaldei, tacu at­bildi nesanemu. Dusmu uzpluda dazas no sim vestulem no­sutiju ierakstitas, lai neviens nevaretu aizbildinaties, ka neko nav sanemis. Visbeidzot es tiktal saniknojos, ka nolemu - vie­niga iespeja ir pasam ierasties Meksika un pieteikties vairakas vizites, lai redzetu seja cilveku, ar kuru biju "sarakstijies"; lie­lako dalu pieteikto vizisu pedeja bridi bez paskaidrojumiem atteica. Kad beidzot es tiku vinam klat, sis cilveks miligi no­liedza, ka kaut ko zinatu par manam vestulem, kaut ari pa­radiju vinam kopijas. Velak, protams, lai paglabtu savu latin- amerikanisko amour propre[10], ko bija aizvainojis mans vaji sleptais aizkaitinajums un vina tuligums, vins lika man bez­dievigi ilgi gaidit, pirms izsniedza atlauju kert un izvest trusus no valsts.

Ir tikai viens panemiens, ka sasniegt rezultatus, saskaroties ar birokratiju un sikajiem birokratiem: jabut saltam ka leda­jam un sludona gaita neatlaidigi collu pa collai javirzas uz prieksu, lidz velamais rezultats sasniegts. Tomer cina ar biro­kratiem, tapat ka cina ar aligatoriem, prasa laiku, speku un drosmi, un dazos gadijumos laika nav, jo lieta ir parak stei­dzama. Turklat problemas ne vienmer rada tiesi birokrati. Mes visi no Carlza Dikensa mistera Bambla zinam, ka "likums ir ezelis", un kurs gan no mums nav saskaries ar likumu, kad tas ir apnemies pieradit, ka ne tikai ir ezelis, bet ari monumentals, planpratigs un gara vajs ezelis.

Tiesi laika un juridiska skaidra saprata trukumu raksturo gadijums ar tumsajiem piekrastes zvirbuliem - tas ir tik plan­pratigs un smiekligs, ka izraisitu pamatigu neticigu smieklu vetru jebkura stastu vakara pec vakarinam, un cilveki mani ap­sveiktu par sarkasmu un speju parspilet, ja vien rezultats ne­butu bijis tik sausmigs.

Tumsais piekrastes zvirbulis bija - es ar noluku to saku pa­gatnes izteiksme - jauks, mazs putnins, melnigsnejs ar dzelte­niem raibumiem un jauku balsi. Tas dzivoja ierobezota teri­torija- Floridas piekrastes sals purvos; pamazam cilveki purvus nosusinaja un iznicinaja, ta ka si putnina populacija saruka, lidz beidzot bija atlikusi vairs tikai pieci putni, visi tevini. Sie pieci putni tika tureti nebrive, tika uzsakti pedejie centieni sa­meklet matiti, tacu velti. Tadejadi mazais tevinu barins bija vie­nigais, kas no sis sugas pasaule atlicis. Tomer turpat kaiminos dzivoja tuvs radinieks - Skota piekrastes zvirbulis [11] , un tika ierosinats, ka Skota matiti varetu krustot ar tumsa piekrastes zvirbula tevinu un tad pecnacejus atkal krustot ar tumso pie­krastes zvirbuli, lidz tiktu ieguts putns, kas no genetiska vie­dokla praktiski nebutu atskirams no ista tumsa piekrastes zvirbula. SI pieeja izmisuma pilnajai problemai likas sapratiga, un visi piekrita, ka ir verts pameginat. Visi, iznemot ASV Zivju un savvalas dzivnieku parvaldi - valdibas organizaciju, kuras parraudziba atradas atlikusie tumsie piekrastes zvirbuli un kuras uzdevums bija pieskatit, lai putns neizmirtu.

Jautajums nebija par naudu, jo so projektu bija paredzets finanset no lidzekliem, kas jau sagadati, neskarot valdibas resur­sus (dala naudas naca no musu pasu tresta Amerikas filiales), tatad nekadi federalie lidzekli netiktu tereti. Gluzi otradi, pro­blema bija tiri juridiskas dabas, un to rezume sie izraksti no Flo- ridas Audubon Soriety zinojuma presei, kas izradijas par sauceja balsi tuksnesi:

SVARIGA ZINA: VAI TEIKSIM ARDIEVAS UZ MUZU TUMSAJAM PIEKRASTES ZVIRBULIM?

MEITLENDA: Floridas Audubon Society sodien iesniedza steidzamu lugumu federalajai valdibai atlaut sugu krustosanu, kas rezultata varetu glabt tumsa piekrastes zvirbula genus no pilnigas izzusanas.

Audubon Society prezidents Piters Rods Mots teica, ka pa­vairosanas programmai jasakas nekavejoties, kamer vel nebrive pieejami pieci tumsas piekrastes zvirbula tevini … "Mes varam saglabat zvirbulu populaciju, kuru geni ir praktiski tadi pasi ka tumsajiem piekrastes zvirbuliem. Mes jau esam sagadajusi pirma gada finansejumu sim projektam." Mots tomer piebilda, ka Zivju un savvalas dzivnieku parvalde lidz sim atteikusies apstiprinat sugu krustosanas programmu. Vinu juristi notei­kusi, ka tumsa piekrastes zvirbula - Skota pecnaceji nekad nebus "tiri" tumsie piekrastes zvirbuli un tadejadi nevarot tikt uzskatiti par apdraudeto sugu. Tas nozime, ka agentura neva­res pavairosanas programmai izmantot federalos lidzeklus, kas paredzeti apdraudetajam sugam, un attiecigi nenodrosinas aiz­sardzibu briviba atlaistajiem tumso piekrastes - Skota zvirbulu pecnacejiem.

"Ja parvalde nolems, ka tumsa piekrastes zvirbula genu sagla­basana nav ieguldito lidzeklu verta un so naudu varetu ieguldit citu, izskatigako sugu saglabasanai, mes tadu lemumu kaut ka spetu pienemt," teica Mots. "Bet mes nevaram pielaut, ka ju­ristu vardu spelu del retie tumsie piekrastes zvirbuli izmirst, ipasi, ja nemam vera, ka pastav pamatota un dzivotspejiga alter­nativa. Mes ari nedrikstam pielaut, ka si suga pilniba izzud tikai tapec, ka Zivju un savvalas dzivnieku parvalde nespej tikt pari savas birokratiskas bezdarbibas barjerai. Vienkarsak izsakoties, mes nevaram stavet un neko nedarit, kamer atlikusie tumsie piekrastes zvirbuli cits pec cita nobeigsies. ipasi, ja alternativa tiesam pastav un ir pieejami lidzekli no privata sektora."

Tacu cina nebija gala. Tagad uz skatuves paradijas pilnigi visi: Starptautiska putnu aizsardzibas padome, Dilans Riplijs, Smitsona instituta sekretars, kas pats bija dedzigs putnkopis un ornitologs, un doktors Hardijs - Floridas pavalsts muzeja Da­baszinatnu nodalas kurators. Doktors Hardijs projekta aizstavi­bai uzrakstija vestuli ASV Zivju un savvalas dzivnieku parvaldes direktoram Vasingtona. Seko izvilkums no sanemtas atbildes, kas parada, ka birokratiska muldesana pacelas lidz istiem makslas kalngaliem. Savus birokratiska dialekta tulkojumus un komentarus esmu pievienojis slipaja druka.

"Kaut ari jusu ierosinajums izraisa interesi ka iespejams va­riants, mes neuzskatam tumso zvirbulu hibridizaciju ar radnie­cigu piekrastes zvirbulu sugu par pielaujamu sadu iemeslu del:

1. Nav parliecibas, ka hibridizacijas rezultata izdosies iegut tumsajam piekrastes zvirbulim lidzigus piekrastes zvirbu­lus, kas pienems par dzivesvietu tumso piekrastes zvirbulu kadreiz apdzivotos sals purvus, ka ari nav parliecibas, ka sie hibridi bus spejigi vairoties. (5ada krustosana nekad vel nav

veikta, tatad pilnigi dabiski, ka par iznakumu nevar but par­liecibas.)

2.    Hibridizacijas rezultata tiks pilniba izkliedets tumso pie­krastes zvirbulu potencials, ko mes uzskatam par nepielau­jamu. ("Potencials" biologu zargona nozime individu grupu, kuriem raksturiga augsta speja paroties. Par kadu potencialu var but runa situacija, kad atlikusi tikai cetri te­vini, vel jo vairak - par ta izkliedesanu, vel jo vairak - par ta pielausanu vai nepielausanu?)

3.   Nav pietiekami daudz informacijas par rehibridizacijas iespe­jamibu un to, vai rezultata tiks ieguti gandriz tirskirnes tumsie piekrastes zvirbuli. (Atkal tas pats. Nav pat izmeginats, un ko tad, galu gala, sadi var zaudet?)

4.  Mes neuzskatam, ka nolikuma paredzetos merkus vajadzetu papildinat ar hibridizacijas ka uzskaitito sugu saglabasanas lidzekla ieviesanu. (Manuprat, tulkojuma tas nozime: "Mes uzskatam, ka kaut ka darisana neka nedarisanas vieta varetu radit precedentu un rezultata mums visiem vajadzetu sakt stradat.")

5.    Sa projekta atbalstisana varetu radit hibridizacijai prece­dentu, ko mes nevaram atbalstit. (Tiklidz precedents radits, tas parversas rijiga briesmoni, kas ta vien mekle, ko aprit. Tas ir ka Pandoras lade, ko labak turet ciesi aizslegtu. Zvir­buli var izbeigties, birokrati nekad.)

Izsaku nozelu par atskiribu musu uzskatos tumso piekrastes zvirbulu saglabasanas jautajuma. Tomer mes augstu vertejam jusu priekslikumu un izsakam ceribu, ka jus atbalstat musu ie­planotos pulinus. (Minetie pulini bija kadas zvirbulu matites meklejumu turpinasana.)

Ar cienu, utt."

Viens no komentetajiem aprakstija so situaciju vel dzeligak neka es:

"Tika uzskaititi projekta noraidisanas iemesli, kas ietvera ju­ridiskas apvardosanas metafiziku un bailes "radit precedentu". Sugas izmirsana rada tadu precedentu, kas ilgst veselu muzibu, tapec mes nespejam saprast vai uzteikt juridisko zargonu un birokratisko stomisanos, ko piekopj cilveki (dazi no tiem bi­jusi biologi un dabas aizsargataji, pirms tos iesukusi adminis­tresana), kuriem vajadzetu zinat labak. Mazliet ironiski, ka coup de grace[12] tumsie piekrastes zvirbuli sanem tiesi no tas agenturas, kuras uzdevums butu tos pasargat no izmirsanas."

Pa to laiku, kamer risinajas sis kaujas, zvirbuli kluva arvien vecaki un cits pec cita nobeidzas. Zivju un savvalas dzivnieku parvalde joprojam palika laipni birokratiska un nelokama.

1987. gada 16. junija nomira pedejais tumsais piekrastes zvirbulis. Tadejadi putni, kuru skaits ap 1940. gadu par­sniedza sesus tukstosus, nedaudz vairak ka cetrdesmit gadu laika pilnigi izzuda no sis pasaules cilveku alkatibas un augst­pratibas pec, piepalidzeja ari idiotiska birokratija visnepatika­makas sugas - juristu vadiba. Kads izcili labs jauns zurnalists no "Orlando Sentinel", aprakstidams sa putna izzusanu, rakstu nobeidza ar vardiem: "Kanarijputnins bridina kaln­racus, ka skabekla limenis ir parak zems. Tiesi tapat tumsais piekrastes zvirbulis ar savu izmirsanu bridina visus: mums draud briesmas."

Sis ir dazas no situacijam, ar kadam pavairosanas fronte sastopamies dabas aizsargasanas cininos. Reizem ienaidnieks ir kada sika valdibas iestade, dazkart tikai viens cilveks (tomer tas nekada zina nepadara uzdevumu vieglaku). Citos gadiju­mos cina par dabas aizsardzibu skiet izplatijusies visa pasaule, un taja iesaistitas tik daudzas un dazadas personas un organiza­cijas, ka uzmacas izmisums, vai vispar izdosies kaut ko novest lidz galam. Gadijums, kas acumirkli nak prata, ir saistits ar sav­valas dzivnieku un produktu tirdzniecibu.

Tolaik, kad Dzersijas zoodarzs tikko bija sacis darboties, es piedalijos konference, un tur mani iepazistinaja ar dzivnieku vairumtirgotaju no Holandes - sis virs bija apveltits ar ievero­jamu sarmu un teicami runaja angliski, tacu vinam, ka jau lielai dalai tirgotaju, pilnigi nebija morales jutu. Tolaik, pro­tams, cilvekiem nebija istas skaidribas (ka tas ir tagad) par sav­valas dzivnieku nozelojamo stavokli, nebija ari tik daudz starptautisku dzivnieku aizsardzibas likumu. Atseviskas valstis gan pastaveja dazu vietejo dzivnieku sugu, ka es to saucu, "aiz­sardziba uz papira", tacu so likumu ieviesana lielakoties bija nesistematiska; pat tajos gadijumos, kad tika veltitas ieveroja­mas pules, rezultati parasti bija neveiksmigi, jo nepietika li­dzeklu pienaciga darbinieku skaita algosanai un iekartu iegadei. Ari tirgotaji (gluzi ka musdienas narkotiku izplatitaji) pastavigi izgudroja jaunus, viltigus panemienus, ka likumu apiet ar li­kumu.

Velu vakara, kad konference bija beigusies, holandiesu tir­gotajs mani samekleja, jo tikko bija atklajis, ka esmu nodibina­jis zoodarzu, un velejas zinat, vai nevares man kaut ko pardot. Tirgotajam par sarugtinajumu, vina krajumos neatradas neka tada, ko es veletos vai ari varetu atlauties, ja pat veletos. To­mer, budams jautrs zellis, vins palika augsa lidz mazai gaismi­nai, turklat alkohola ietekme kluva vel omuligaks un meta noslepumainibu pie malas. Lieki teikt, ka man galva bija skaid­raka, un es cereju uzzinat ko vairak, tapec neskopojos ar dze­rieniem un nevainigiem jautajumiem.

-    Dargo Dzerij, - tirgotajs klastija (ap to laiku jau bijam par­gajusi uz "tu", un vins bija parliecinats, ka spelejam viena ko­manda), - ja vien velies, es varu tev sadabut jebkuru pasaules dzivnieku, vienalga, vai tas butu aizsargajams vai ne.

-    Manuprat, tu lielies, - es teicu un smaidiju ka radams ne­ratnu bernu, - es kaut kam tadam nespeju noticet.

-    Ne, ne, Dzerij, ta ir taisniba, tici man, - vins nopietni ap­galvoja, - zveru pie savas mates kapa.

-    Man zel uzzinat, ka tava mate ir mirusi, - es teicu.

-    Vina nav mirusi, - tirgotajs atteica, neuztveris vardu speli, - bet zveru pie ta kapa, kura vina kadreiz gules. Nu, pamegini!

Es kadu mirkli pardomaju.

-    Komodo drakoni, - es mineju, jo zinaju, ka sis vislielakas no visam kirzakam Indonezijas valdiba to sala stingri aizsarga.

-   Uffi - vins izmeta, norijis dzeriena malku. - Kaut ko grutaku nevareji iedomaties? Komodo drakoni nav nekada problema.

-    Ka tu tos dabusi? - es neatlaidos, patiesi ieinteresets.

-    Tu jau zini, - mans draugs skaidroja, bakstidams man ar garu, lieliski manikiretu pirkstu, - ka Indonezijas valdibas mo­torlaiva patrule ap to Komodo salu, vai ne?

-    ja, - es apstiprinaju, - sarga no kontrabandistiem un ma­lumedniekiem.

Tirgotajs pamaja un noslepumaini pamirkskinaja ar vienu lielu, valgu aci.

-   Vai zini, cik atri ta patrula spej kustet? - vins retoriski no­prasija. - Ne atrak ka piecpadsmit mezglus.

-    Un tad? - es vaicaju.

-    Un tad man blakus sala ir draugs, kuram ir motorlaiva, ar ko var izspiest trisdesmit piecus mezglus. Tad mes braucam uz

Komodo, un draugs mani izsedina krasta. Protams, mes pieku­kulojam vietejos, tie ir dikti kriminali lautini. Tris dienas mes keram drakonus. Laiva atbrauc man pakal. Piecas reizes patrula mums dzinusies pakal, bet nav spejusi sasniegt tadu pasu at­rumu. Un ta - uff! - drakoni tika gan Eiropai, gan Amerikai.

Vins milzu apmierinajuma noputas un iztuksoja glazi.

-    Nu, labi, - es izaicinosi pazinoju, - te tev bus grutaks uz­devums. Ko tu teiktu, ja es veletos milzu pandu?

Domaju, ka tas mana drauga iedomibu saplacinas. Vins tikai uzmeta man iznicinosu skatienu.

-     Kapec tu man neludz kaut ko grutu? - tirgotajs noprasija. - Kaut ko tiesam grutu, nevis sitas mulkibas. Sagadat pandu ir viegli.

-    Nu, nu, ka tad? - es tincinaju.

-    Vienkarsi. Noker pandu, nokraso melnu un pavisam liku­migi izved no valsts ka laci. Neviens muitnieks neuztvers at­skiribu.

Es devos gulet.

Taja laika, kad notika si saruna, starptautiska tirdznieciba ar savvalas dzivniekiem risinajas patiesam bez jebkadiem no­teikumiem, neatkarigi no ta, vai dzivnieki savas valstis baudija istu vai "papira" aizsardzibu, turklat abos gadijumos aizsar­dziba bija nepietiekama un gruti istenojama. Cilveku attiek­sme pret visdazadako sugu dzivnieku likteniem bija pilnigi neticami bezjutiga. Tigeriem, plankumainajiem kakveidigajiem, krokodiliem un juras brunurupuciem draudeja bries­mas, jo to adas bija iecienitas modes biznesa. Merkaku un per­tiku skaits tropos saruka, jo medicinas iestades Amerika un Eiropa velejas sos dzivniekus saviem eksperimentiem; simtiem tukstosi putnu, rapulu, abinieku un zivju no savvalas nokluva zooveikalos un tika pardoti par majdzivniekiem; tikai loti nedaudzi speja izdzivot pec savu jauno saimnieku labi do­matas, tacu aplamas kopsanas.

Tomer kops tam senajam dienam situacija mazliet uzlaboju­sies. Pec desmit gadu ilgas dzivnieku tirdzniecibas izpetes IUCN naca klaja ar ierosinajumu ieviest CITES - konvenciju par tirdzniecibu ar apdraudetajam sugam. 1973. gada to parak­stija divdesmit viena valsts, un musu dienas dalibvalstu skaits pieaudzis lidz vairak neka devindesmit [13] . Sis konvencijas merkis ir sagadat iespeju parraudzit un regulet starptautisko tirdznie­cibu ar savvalas augiem, dzivniekiem un to produktiem - pie­meram, zilonkaulu, kazokadam un adam, - un aizsargat tas sugas, kuram sis tirdzniecibas del draud briesmas. Konvencija nav ieviesta tadel, lai liegtu valstim sapratigu apmainu ar sav­valas dzivniekiem, bet gan lai nodrosinatu sis tirdzniecibas efektivu kontroli un tadejadi padaritu to iedarbigu. Lidz ar to CITES dara visu iespejamo, tomer aizsardzibas tikla ir caurumi, caur kuriem var izlavities negodigi tirgotaji un dileri; viens no siem caurumiem ir fakts, ka konvenciju parakstijusas valsts kai­minos var atrasties tada valsts vai valstis, kas tai nav pievieno­jusas; tada karta paveras iespeja kontrabandai, jo dzivniekus vai augus, kuri tiek izvesti no valsts, kas nav parakstijusi CITES vienosanos, nevar muita konfiscet.

Si sarezgita situacija atklajas gadijuma ar Brazilijas zeltgalvas lauvtamarinu nelegalo tirdzniecibu. So sicino, skaisto primatu skaits stipri samazinajies gan tadel, ka sos dzivniekus kera, lai tu­retu ka majdzivniekus, gan tadel, ka to majas - mezi - tika ne­pratiga atruma izcirsti, lai atbrivotu vietu tirumiem un ga­nibam. Tad peksni, visiem par lielu parsteigumu, kads belgu dzivnieku tirgotajs piedavaja pardosanai divdesmit cetrus zverinus. Sis skaits, ka liecinaja aprekini, varetu but apmeram ceturta dala no pasaule dzivojosajiem tamarlniem, un to izlik­sana pardosanai skita sausminosa. Turpmaka izpete pieradija, ka vel vairak dzivnieku atrodas zoodarzos un privatas kolek­cijas Japana, Honkonga, Francija un Portugale. Pavisam tika atrasti piecdesmit cetri eksemplari. Bija pilnigi skaidrs, ka sie dzivnieki nelegali nokerti Brazilija, kur tos stingri aizsarga, jo Brazilija ir CITES dalibvalsts. Tiklidz dzivnieki nokerti, tie sle­pus nogadati Gviana, un tur dzivnieku tirgotaji tos pardevusi. Faktam, ka Gviana sie dzivnieki nedzivo un izredzes tur tos sa­stapt savvalas apstaklos ir apmeram tikpat lielas ka Saharas tuk­snesi atrast polarlacus, nebija nekadas nozimes. Tolaik CITES nebija parakstijusi ne Gviana, ne Belgija, tadel sis valstis vareja rikoties pec savas patikas. Sada veida bija iespejams, ka gandriz puse visu pasaule sastopamo mazo, trauslo dzivniecinu nona­kusi privatas kolekcijas vai zoodarzos.

Dabas aizsargataji nekavejoties keras pie darba. Pirmkart, nebija iedomajams, ka tik lielai dalai so dzivnieku javada sava dzive, sadi izkaisitai pa pasauli. Otrkart, dzivnieki bija nokerti un nelegali izvesti no savas dzimtenes Brazilijas. Tika katego­riski nolemts, ja vien iespejams, tos nogadat atpakal Brazilija; ja plans nebutu istenojams, siem dzivniekiem jadzivo kopa, veidojot pavairosanas kolonijas kodolu. To nolemt bija vieglak neka izdarit. Dzeremijs dedzigi iesaistijas saja pasakuma, jo dzili un uzticigi mileja kalitriksus un tamarinus. Pirmam kar­tam vajadzeja piedabut belgu tirgotaju atteikties no tiesibam uz dzivniekiem kas bija vina ipasuma; gluzi dabiski, ka belgis to nevelejas darit, jo sie tamarini vinam bija izmaksajusi bargu naudu, un vins negutu nekadu pelnu, ja atdotu dzivniekus Bra­zilijas valdibai. Ap to laiku pasakuma bija iesaistijusies IUCN, Pasaules Savvalas dzivnieku aizsardzibas fonds, Brazilijas valdiba, Belgijas valdiba, Vasingtonas nacionalais zoodarzs un musu trests. Mes visi bijam stingri apnemusies nepirkt dziv­niekus (kaut ari butu varejusi to izdarit), jo ta rastos iespaids, ka mes nenosodam sos darijumus un pat atbalstam dzivnieku nelegalo tirdzniecibu.

Tika iesaistitas visaugstaka limena amatpersonas. Brazilijas valdiba ludza Belgijas valdibu izmantot savas cienijamas iestades, lai dzivniekus varetu repatriet. Belgijas varas iestadem rakstija ari Edinburgas hercogs - Pasaules savvalas dzivnieku aizsardzibas fonda prezidents. Visbeidzot, mums par atvieglojumu, sabied­ribas spiediens vainagojas panakumiem, un tirgotajs negribigi piekrita sutit tamarinus atpakal uz Braziliju, atstajot sev tikai astonus. Sekojot sim labajam piemeram, ari dzivnieki no Japanas tika nosutiti atpakal uz majam, un Brazilija atkal atguva ipasuma tiesibas uz vismaz dalu no citur pasaule dzivojosajiem tamarl­niem. Tad aktualizejas cita problema - Brazilijas valdiba nebija kompetenta dabas aizsardzibas sarezgitajas peripetijas, tadel nesaprata, kapec mes vienkarsi nepalaizam repatrietos dzivnie­kus vala tuveja meza. Protams, pie gusta pieradusus dzivniekus palaist vala tiem svesa meza lidzvertigs tam, ka tos nogalinat. Beidzot mums izdevas parliecinat braziliesus, ka tamarini jaiemi­tina Riodezaneiro primatu centra, kur tie klutu par pavairosanas grupu nebrives apstaklos. Sis plans tika godpratigi izpildits, un driz vien nodibinaja vel divas grupas - vienu Vasingtona, otru Dzersija. Sis kolonijas zela un plauka, taja pasa laika mes ar Bra­zilijas valdibas palidzibu rosigi centamies saglabat pie dzivibas nedaudzos mezos atlikusos dzivniekus, lai velak, kad tamarinu skaits nebrives kolonijas bus pietiekami palielinajies, varetu iste­not programmu par dzivnieku atgriesanos savvala - tapat ka tas izdarits ar vinu radiniekiem - zeltainajiem lauvtamariniem (so stastu esmu izklastijis piektaja nodala).

CITES ir milzu solis preti atrisinajumam - pirms divdesmit pieciem gadiem kaut kas tads nebutu iedomajams -, tomer gan likumiga, gan nelikumiga savvalas dzivnieku tirdznieciba sasniegusi astronomiskus apmerus. Piecu gadu laika kops CITES ieviesanas ta sauktais likumigais savvalas produktu im­ports uz ASV vien pieaudzis no cetriem miljoniem "vienibu" lidz simt astondesmit septiniem miljoniem "vienibu". Vel tris gadus velak sis tirdzniecibas apjoms bija jau miljards dolaru! Katru gadu no Taivanas eksporte vairak neka divdesmit mil­jonus taurinu, lai tie beigtu savu dzivi ka izkalteti "rotajumi" mietpilsonu namos pie sienas. Simtiem tukstosu juras iemit­nieku katru gadu tiek nogalinati, lai to caulas un vaki varetu krat puteklus uz mietpilsonu kaminu dzegam.

Pasaules nepiesatinama kare pec zilonkaula iedzinusi nebu­tiba Afrikas zilonus, bet briniskigo, aizvesturisko dzivnieku - degunradzu - skaits sarucis lidz nozelojamiem paris tuksto­siem, jo to ragi tiek verteti zelta. Alkatigos dabas bagatibu iz­mantotajus dzen liela nauda - gluzi ka narkotiku tirgonus. Ja vienas ocelota adas cena sasniedz cetrdesmit tukstosus dolaru, kada gan nozime saglabat dzivnieka dzivibu? Devini plesej- putni, kas nesen slepus nogadati Sauda Arabija, tika pardoti par divsimt tukstosiem dolaru. Kad iznak saskarties ar sum­mam, kadas likumiga vai nelikumiga cela izdodas iegut no tirdzniecibas ar savvalas dzivniekiem, dabas aizsardziba iegul­ditie lidzekli izskatas nozelojami niecigi un liek dabas aizsar­gataju sirdim saznaugties. Nemot vera tirdzniecibas apjomus un ekonomiskas grutibas, ar kadam saskaras atseviskas valstis, nav jabrinas, ka CITES raditaja struktura joprojam saglabajas caurumi.

Ja ari valsts paraksta CITES, ta nav juridiski spiesta paklau­ties likumdosanai, kadu varetu piedavat citas valstis: valsts var savas intereses pazinot par iznemuma gadijumu. Vel viena nianse - no nomocitajiem muitniekiem neprasa zoologa zina­sanas, un tadejadi viniem ir grutibas pazit konvencijas saraksta mineto sugu dzivniekus. Vel jo vairak, atseviskos gadijumos arkartigi reti sastopami radijumi var izskatities gluzi lidzigi to parastiem radiniekiem, un vienigi eksperts spej noteikt atskiribu. Vel viena nopietna problema bija - ko darit ar muita atklatajiem un konfiscetajiem dzivniekiem? Tos nevar vien­karsi nosutit atpakal uz dzimteni un palaist savvala. Parasti dzivnieku dzimtene loti nedaudziem cilvekiem ir pieredze so radijumu aprupe, reizem tadu cilveku vispar nav. Ko gan muitniekiem iesakt? Gandriz neizbegami tiem nakas nosutit dzivniekus uz zoodarzu vai tamlidzigu iestadi. Pirms vaira­kiem gadiem ari mums ludza palidzibu sada situacija.

Madagaskara dzivo vairakas atskirigas brunurupucu sugas, visas ir retas un bauda aizsardzibu, vismaz uz papira. Lielakais un skaistakais no tiem ir zeltstaru brunurupucis. Pilnigi pieau­dzis eksemplars ir apmeram divas pedas gars un sver savas cetrdesmit marcinas. Katru medus krasas brunu vairodzinu rota koss, melns, zvaigznes veida rotajums. Mums Dzersija jau piedereja daudz so izskatigo rapulu. Tie sekmigi vairojas dazas citas vietas Eiropa un Amerika, tatad nebrive sugai briesmas vairs nedraudeja, tomer savvala tas vel pastaveja. Par spiti aiz­sardzibai, malagasiesi sos brunurupucus joprojam lieto par­tika, ari ugunsgreki (izraisiti ar merki vel vairak izretinat atli­kusos Madagaskaras mezus) nodarija postu tadiem lenigiem radijumiem.

Mes nepavisam nebijam gatavi kadu dienu izdzirdet zvanu no Lielbritanijas Dabas aizsardzibas departamenta Savvalas dzivnieku aizsardzibas parvaldes vecaka ieredna - tas mus pa­matigi samulsinaja. Sis virs vaicaja, vai mes kaut ko zinot par zeltstaru brunurupuciem. Mes atbildejam, ka tie dzivo Mada­gaskara un ka mes tos turam sava zoodarza, un pie mums tie vairojas. Ierednis sis zinas nosauca par lieliskiem jaunumiem un izteica ceribu, ka mes varesot palidzet kada neliela pro­blema. Vinam esot pienakusi zina no muitas ieredniem Hon- konga - tie esot partverusi meginajumu slepeni ievest saja kolonija dazus zeltstaru brunurupucus un dzivniekus pilnigi likumigi konfiscejusi. Bet nu vini nezinot, kur likt brunuru­pucus; vai mes varot palidzet? Mazliet apstulbusi, mes teicam, ka, protams, meginasim palidzet. Cik brunurupucu tur ir? Ie­rednis ar baudu atbildeja - sesdesmit pieci. Tie esot slepus izvesti no Madagaskaras un paredzeti kiniesu restoraniem, kur tiem naktos parversties suligos galas un darzenu sautejumos, piragos un tamlidzigas delikateses. Ja jau bijam solijusi pa­lidzet, vardu pieklajas turet, tapec atbrivojam veselu istabu Rapulu maja. Sesdesmit pieci zeltstaru brunurupuci ieradas paredzetaja laika; dazi eksemplari bija apakstases lieluma, citi tik lieli ka kajsolini. Lielaka dala brunurupucu skita esam pie labas veselibas, tomer dazi bija cietusi no baribas trukuma un sliktas apiesanas. Cetri nobeidzas dazas dienas pec ierasanas, bet parejie lieliski atkopas. Atverot istabas durvis, nespejam noverst acis no lieliska skata - grida izskatijas gluzi ka izbru- geta ar so glito rapulu brunam.

Protams, nebija iespejams brunurupucus aizvest atpakal uz Madagaskaru, bet mes sazinajamies ar turienes valdibu, ar kuru bijam sadarbojusies citos dabas aizsardzibas projektos, un sie cilveki ludza mus atrisinat radusos problemu. Kad dzivnieki bija iedzivojusies un atguvusi veselibu, mes tevinus un matites saskana ar pavairosanas programmas nosacijumiem (kas no­slegta ar Madagaskaras valdibu) ka aizdevumu nosutijam uz citiem zoodarziem, kuros jau bija pavairosanas grupas un kuros ari sie brunurupuci tika laipni uznemti ka svaigu asinu piepludums. Atceroties so gadijumu, uzskatu, ka mums palai­mejies: sesdesmit piecu brunurupucu vieta tie vareja but dra­koni, kadi simt leopardi vai pat barins zilonu.

Visnozimigakais elements centienos noverst briesmigo ne­zelibu pret savvalas dzivniekiem un augiem ir izglitiba. Cilvekiem jaliek saprast, ka daba itin visi resursi ir nebeidzami un atjaunojami, ja vien tos izmanto sapratigi un neizskerde. Ja cilveki iemacisies, ka vinu dabas mantojums ir kaut kas tads, ar ko lepoties, ko saudzet un neizskerdet islaiciga, savtiga pasla­buma del, dabas gudra izmantosana dos labumu visiem. Gri­betos izcelt musu devumu gadijuma ar briniskigo Sentlusijas papagaili - krasnu Karibu putnu ar zalu, sarkanu, dzeltenu un zilu spalvojumu. Si putna nozelojamais stavoklis pirms gadiem piecpadsmit piesaistija musu putnu kuratora Deivida Dzego uzmanibu; tolaik so kadreiz izplatito putnu skaits sav­vala bija sarucis lidz nedaudz vairak par simt eksemplariem, vel dazi vientuli nika nebrive mazos buros, budami "majas lutekli", tatad bez iespejas vairoties. Stavokli tik nopietnu bija darijusi dazadi iemesli - dabiskas vides izzusana, iznicinot mezus, papagailu izsausana, jo dzako (ta sos putnus sauc Sent- lusija) ir iemilots cienasts jebkura gadalaika, ipasi Ziemassvet­kos, un ari jauno putnu nemitiga kontrabanda uz Eiropu un ASV papagailu milotaju vajadzibam.

Ar Sentlusijas valdibas atbalstu mums tika atlauts savakt septinus jaunus putnus - tie bija vienigie Sentlusijas papagaili, kas likumigi izvesti no salas, - un nogadat Dzersija ceriba izvei­dot pavairosanas koloniju. Ka tas notiek ar visiem retajiem ra­dijumiem, ari sie putni palika Sentlusijas ipasuma. Tie labi ie­dzivojas, mes lolojam rozainas ceribas, tomer neplanojam tulitejus panakumus, jo papagaili parasti ar vairosanos nestei­dzas. Pa to laiku vietejais mezu parzinis Gabriels Carlzs un Lauksaimniecibas ministrija pasaizliedzigi centas saglabat salas kalnos vel atrodamos putnus, jo sie kalni ir ne tikai Sentlusijas iedzivotajiem nozimiga udensskirtne, bet ari so papagailu pe­dejais patverums. Parejie pasakumi pozitiva rezultata sasnieg­sana bija pilnigs medibu aizliegums visa sala un visu nebrive tureto papagailu uzskaite. Vini ari pienema darba jaunu angli, varda Pauls Batlers, lai tas palidzetu papagailu glabsanas kam­pana, un sis cilveks lieliski apzinajas, ka izglitiba ir panakumu atslega.

No mums Pauls ieguva milzigus, krasainus plakatus ar papa­gaila attelu, ko izvietoja skolas, valdibas iestades, pat veikalos un baros. Vins pierunaja talredzigo valdibu pasludinat Sentlusijas papagaili par nacionalo putnu un publiceja bukletu skolu vaja­dzibam par dzako piedzivojumiem un ta maju - mezu - no­zimi. Tris gadu laika visa sala nebija neviena cilveka, kas neko nebutu dzirdejis par so papagaili - itin visi zinaja, ka tas ir na­cionalais putns un tadel aizsargajams. Aizsargat putnu, pro­tams, nozimeja aizsargat ta majvietu - mezu un udensskirtni.

Nelaime uzbruka viesulvetras "Allens" izskata - ta nopos­tija plasas mezu teritorijas, un mus maca vislaunakas prieks­nojautas par papagailu likteni. Milzigie, izgaztie koki guleja sakritusi krustu skersu ka no karbinas izberti serkocini, nebija iespejams tikt cauri sim mudzeklim, lai atrastu mirusos un palidzetu dzivajiem. Mes sanemam izmisigu paliga saucienu, un divdesmit cetras stundas velak Deivids Dzego jau atradas lidmasina, apgadajies ar milzigu motorzagi. Laimiga karta Deivids atklaja - lai gan postijumi meza izradijas milzigi, to­mer zaudejumi putnu vidu nebija tik lieli, ka bijam bazijusies. Patiesiba salas iedzivotaji pasi bija savakusi izdzivojusos papa­gailus, vajakos un izbadejusos aprupejusi un nogadajusi mezu parvaldniekiem. Tas liecinaja par Gabriela Carlza un Paula Bat- lera, ko visa sala tagad mili sauca par "papagailu Paulu", darba sekmem. Gabriels velak sacija - ja viesulvetra butu uznakusi pirms izglitibas programmas istenosanas, cilveki butu savakusi bezpalidzigos papagailus un tos apedusi.

Tostarp musu Dzersija izversta pavairosanas programma noriteja pilna spara, un mums jau bija izdevies iegut cetrpa­dsmit sos skaistos putnus. Bija pienacis laiks domat par to sutisanu atpakal uz Sentlusiju, lai salas iedzivotaji varetu pasi nodarboties ar papagailu pavairosanu. Trests pieskira Sentlu­sijas mezu departamentam lidzeklus nepieciesamo putnu maju celtniecibai, un Deivids Dzego tika nosutits uz salu, lai pali­dzetu tas konstruet un uzbuvet. Tika izraudziti divi no musu papagailiem isti piemerota vairosanas vecuma, tacu vel vaja­dzeja parliecinaties par to dzimumu. Daudzu sugu putniem, li­dzigi Sentlusijas papagailiem, dzimumu atskiribas nav saska­tamas, un bija iespejams, ka divi tevini vai divas matites kopa garlaikojas, bet cilveki brinas, kapec tiem, nabadziniem, nav pec­naceju. Viss mainijas pec kadas briniskigas ierices izgudrosanas.

So ierici sauc par laparoskopu, un tas, protams, bija izgud­rots cilveku medicinas vajadzibam, tomer izradijies nenover­tejami noderigs ari veterinara darba. Laparoskops sastav no speciga gaismas avota, lokana stikla skiedras kabela apmeram zimula resnuma un augstas precizitates verosanas ierices, ko sauc par endoskopu. Visa si ierice dod iespeju izpetit cilveka vai jebkura cita dziva radijuma ieksieni, kamer tas atrodas vieglas anestezijas ietekme, nodarot pacientam pavisam ne­lielu traumu. Izmeklejot putnus, tiem izdara sicinu griezumu zem sparna - tiesi tik lielu, lai ievietotu laparoskopu. Tad to ie­spejams uzmanigi kustinat uz visam pusem, atbidot mala dazadus organus, kamer skatienam paveras dzimumorgani: tevinam divi ovali seklinieki, matitei - olnicu puduris, kas iz­skatas gluzi ka vinogu kekars.

Kad putnu mitnes Sentlusija bija gatavas, nakamais uzde­vums bija ierosinat, lai premjerministrs pats personigi ierastos un uznemtos atbildibu par putniem. Musu tresta sekretars Saimons Hikss tika nosutits uz Sentlusiju ar ielugumu, un premjerministrs atbildeja, ka ar prieku to pienems, ja vien va­resim vienoties par datumu. Tad mes sazinajamies ar aviosa­biedribu British Airways; si kompanija bija iedibinajusi briniskigu projektu - "paligs dabas sargiem", kura ietvaros ie­speju robezas par brivu parvadaja dzivniekus un iekartas (rei­zem ari cilvekus) uz dazadam pasaules malam, kur notika dabas aizsardzibas pasakumi, piemeram, uz Mauriciju vai Ma- dagaskaru, turklat gan musu, gan citu organizaciju laba. Mes piezvanijam British Airways un apvaicajamies, vai kompanija mums varetu palidzet nosutit kadu kravu no Karibu salam. Vini bija nodomajusi, ka runa ir par dzivniekiem, tapec apsolija padomat, ka varetu mums palidzet. Kad atklajam, ka transpor­tejamais bus Sentlusijas premjerministrs, aviokompanijas parstavji jutas zinama mera apjukusi, tacu atguvas, kad bijam paskaidrojusi situacijas nopietnibu, un piekrita atgadat prem­jerministru un vina svitu uz Dzersiju.

Atausa lielas dienas rits. Es pats diemzel biju slims un, ieve­rojot arsta noradijumus, vareju piedalities vienigi putnu no­dosanas ceremonija. Lidzas putnu mitnem mes bijam izveido­jusi paaugstinajumu ar mikrofoniem, lai Dzersijas parvaldnieks sers Viljams Pillars, premjerministrs un es pats varetu teikt runas. Laiks, ka par nelaimi, bija drums un apmacies, visu laiku siki linaja, tomer tas neattureja ne skatitaju pulus, ne preses un televizijas reportierus. Visbeidzot pa galveno celu svinigi tuvo­jas svita. Divas vizosas automasinas, milzigas ka vali, ciesi no visam pusem ieskava nevainojamas uniformas terpti policisti uz motocikliem, zibinot zilas signalugunis. Tas izskatijas aug­stakaja mera iespaidigi. Kad premjerministrs un sers Viljams izkapa no masinam, vietejas draudzes Trisvienibas skolas berni nodziedaja Sentlusijas himnu. Man skita, tas parsteidza un aiz­kustinaja premjerministru, kurs visu dziesmas laiku nostaveja miera staja. Berni bija nedelam ilgi meginajusi, un skaista dziesma vinu izpildijuma skaneja patiesam jauki. Mums aiz muguras buros tuposie papagaili sis uzmanibas del bija paga­lam satraukusies, tie kerca un spiedza, gandriz parkliedzot musu balsi. Bridi, kad premjerministrs uzsaka pateicibas runu, lietus nemas lit vel daudz specigak, tapec es tureju goda viesim virs galvas milzigu, sarkanbaltu golfa lietussargu. Ta bija pirma reize, kad tiku turejis lietussargu kadam premjerministram virs galvas; tacu tiesi nebijusu uzdevumu veiksana, skiet, ir vis­lielakais jaukums, ar kadu jasaskaras dabas aizsargatajiem.

Ceremonija beidzas, premjerministru un vina sievu izvadija isa ekskursija uz tresta galveno mitni, un tad atgriezamies muizas eka iedzert teju. Kad viesi bija aizgajusi, Pauls Batlers vel uzkavejas, lai apspriestu dazus dabas aizsardzibas jautaju­mus, un izstastija man atgadijumu, kas, manuprat, ilustre iz­glitibas milzigo nozimi musu veicamaja darba.

Kads amerikanu dzentlmenis bija ieradies Sentlusija, lidosta iesedies taksometra un ludzis, lai vinu aizved uz papagailu me­ziem. Taksometra soferis kaut kadu sev vien zinamu iemeslu del bija jutis aizdomas, ka amerikana noluki nav godigi. Vins tomer paklausigi aizvedis amerikani (kurs neko launu neno­jauta) un atstajis meza, kur tas varetu noverot putnus, apsolida­mies pec dazam stundam atgriezties. Tad soferis pilna atruma traucies uz tuvako telefona automatu un sazinajies ar mezu departamentu. Vins pastastijis par savam aizdomam, un ap­rakstijis papagailu kontrabandista izskatu, jo bija dzirdejis nostastus par sadiem tipiem, kas apdullina putnus un tad kartas saliek celasomas ar dubultdibenu. Zinotajam nebijis ne mazako pieradijumu, tomer mezu departaments pret so zino­jumu izturejies loti nopietni. Tas gan radijis viniem diploma­tisku problemu. Sis virs bija amerikanis, un Sentlusija, ka jau visas Karibu salas, liela mera bija atkariga no amerikanu turis­tiem. Ja vini aizturetu Amerikas pilsoni un parmekletu vina bagazu uz aizdomu pamata par papagailu kontrabandu, zina nonaktu laikrakstu pirmajas lappuses un saceltu pamatigu traci, ja virs izraditos nevainigs. Bridi pardomajusi, mezu de­partamenta darbinieki izdomajusi arkartigi viltigu planu. Vini piezvanijusi uz Maiami Federalo Izmeklesanas biroju un pa­skaidrojusi radusos dilemmu. Vai FIB varot palidzet? Protams, FIB to vareja, un FIB to ari darija, liekot lieta viltigo planu. Vini uzzinajusi sa cilveka vardu un reisa numuru, ar kuru tas grasi­jies atgriezties no Sentlusijas. Kad lidmasina nosedusies Maiami, policija pazinojusi, ka esot izsludinata spragstvielu trauksme un vajagot parmeklet visu pasazieru bagazu. Protams, parmekletas tikusas vienigi par kontrabandu aizdomas tureta cilveka cela­somas. Parmeklejot bagaza nav atradusies ne papagaila spalva. Tomer bija patikami zinat, ka visu so notikumu kedi bija uzsacis taksometra soferis, kurs pirms Lauksaimniecibas ministrijas, mezu departamenta un Paula Batlera uzsaktas kampanas visti­camak butu amerikanim pajautajis: - Kas tie par papagailiem? - vai, vel launak, - vai gribat, lai palidzu jums kadu no tiem no­kert?

SALIEKAMO BILDISU STRATEGIJA

Dzeremijs ilgus gadus pastavigi deveja musu tresta pieeju sugu pavairosanai nebrives apstaklos par "daudzskautnainu"; kaut ari mes izzobojam vinu par so biezi atkartoto un zinama mera neveiklo apzimejumu, patiesiba sis vards precizi raksturo musu darbu un izskaidro panakumus. Daudzskautnaino pie­eju isteniba veido tris fazes - atskirigas, tomer savstarpeji sader ka saliekamo bildisu gabalini.

Pirma faze ir - izveleties sugas, kuram musu palidziba va­retu but visnoderigaka, nodibinat Dzersija pavairosanas kolo­niju un velak, kad esam ieguvusi pietiekami lielu dzivnieku skaitu, izveidot "satelitkolonijas" citos uzticamos zoodarzos, parasti Eiropa vai Amerika. Saja bridi var diezgan pamatoti ap­galvot, ka (ja nenem vera stihiskas nelaimes) ir jau izdevies saglabat sugas nebrive. Otra faze ir sugu koloniju nodibinasana to mitnes zeme, jo galu gala tiesi tur apdraudetajam sugam pienaktos vairoties. Tur valda piemerotakais klimats un atro­dama piemerotaka bariba, un, vel jo svarigak, cilvekiem ir dota iespeja verot savas zemes dzivnieku bagatibas un iemacities tas cienit. Tresa faze ir visgrutakais uzdevums - Dzersija, satelitko- lonijas vai pasu zeme nebrive izaudzetos dzivniekus palaist briviba. SI tresa faze ir atsevisks stasts, par kuru varesiet lasit piektaja nodala.

Driz vien sapratam, ka pat pirmajai fazei nav nekadas no­zimes, kamer neesam nodibinajusi sakarus ar izraudzito sugu mitnes zemes valdibu. Daudzu gadu gaita esmu ar vilsanos se­cinajis, cik gauzam maz par dabas aizsargasanu un tas nepiecie­samibu zina tie cilveki, kuriem dota vara pienemt lemumus, - politiki. Man ir maza, melna gramatina, kura es pierakstu vis­idiotiskakos valstu vaditaju izteikumus, lai varetu cilvekiem nocitet kadu fragmentu, kad man parmet parspiletu zelosanos par valdibam.

Mana saraksta pasa augsgala, protams, ir kadreizejais prezi­dents Reigans. Pec manam domam, vina saprasanu par ekolo­giskam problemam un interesi par apkartejo vidi lieliski izsaka divi pazinojumi: pirmkart, koki radot piesarnojumu, un, otrkart, - neesot svarigi, ka tiek izcirsti sarkankoka mezi, jo, ka prezidents visgudri atzimeja, "kad cilveks redzejis vienu sar­kankoku, vins ir redzejis tos visus." Nakamais zetons par mul­kigako un planpratigako pazinojumu pienakas kadam Indijas ministram. Kad vinam tika aizradits, ka aizsprosta buve applu­dinas arkartigi nozimigas mezu platibas kopa ar to iemitnie­kiem, vins nikni pazinoja, ka "mes sadas ekologiskas greznibas nevaram atlauties." Kad ekologija klust par greznibu, gals vairs nav talu.

Kalnrupniecibas ministrs no Kvinslendas Australija iesildija manu sirdi ar pazinojumiem prese, kad sakara ar ierosinaju­miem izveidot naftas urbumu Lielaja Barjerrifa izcelas disku­sijas. Vispirms sis cilveks apgalvoja, ka tadas paradibas ka naftas plankumi udeni nemaz nepastavot. Velak vins piebilda - pat ja gaditos naftas noplude - tada iespeja esot viena no miljarda -, ta nebusot problema, jo (te es vinu citeju vards pa vardam) "katrs berns zina, ka nafta peld udenim pa virsu, bet koralli dzivo zem udens, tatad nekads launums neradisies." Varetu ti- kai pabrinities par tas skolas limeni, kura ministrs savulaik ma­cijies, - ja vins to, protams, ir darijis. Kads augsta ranga Brazi­lijas ierednis esot teicis: neesot "pieradijumu", ka mezu izcir­sana rada parmainas klimata. Nemot vera plasos tuksnesus, kas radusies aklas mezu izcirsanas politikas rezultata, var tikai brini­ties, kadas biologiskas zinasanas sis ministrs apguvis sava skola.

Uzturoties Jaunzelande, man nacas pusdienot kopa ar visu sis zemes Ministru kabinetu (laikam tas bija sods par maniem grekiem). Tas bija sausminoss piedzivojums, ko vel trakaku verta kada ministra bazunesana par dabas aizsardzibas par­valdes planiem izskaust savvalas aitas no kadas dienvidu salas, kas ir otra visa pasaule zinama retu sugu albatrosu ligzdosanas vieta. Ministrs so domu nodeveja par smiekligu. Vins visu muzu esot bijis aitkopis un nekad neesot dzirdejis, ka aitas varetu apdraudet uz zemes ligzdojosus putnus vai to olas. Es izteicu savu parliecibu, ka acimredzot iemesls aitu izskausanai ir to parlieku plasa savairosanas. Aitas noed visu zali un tapec padara so vietu albatrosiem nepiemerotu.

- Var jau but, ka tas ir istais iemesls, - ministrs piekapas, - bet kas tad notiks, ja albatrosi no tas salas pazudis? Tas ir tik talu dienvidos, neviens tos dranka putnus tapat neredz. - Es teicu, ka pasaule ir daudz Rembranta darbu, kurus es nekad muza neredzesu, tacu es tapec neierosinu tos sadedzinat. Ministrs neko neatbildeja. Iespejams, vins mani nesaprata. Varbut vins domaja, ka Rembrants ir alus skirne.

Ta ka esmu guvis sadu pieredzi, mani parnem zinams satrau­kums un izmisums, kad pienak laiks par musu centieniem uz­sakt sarunas ar valdibam, tomer musu pieeja lielakoties bijusi loti godiga.

Tomer, kad rakstiju so nodalu, rakstisanas gaita es ar Dzere- miju apspriedu projektu, kuru kada varda nenosaucama valsti grasijamies finanset. Es vaicaju, kapec mes ta tulajamies, kapec uzreiz nenemam versi pie ragiem?

- Velesanas, - Dzeremijs skumigi atteica. - Tu jau zini, ka pasreiz pie varas esosa partija musu priekslikumu atbalsta. Tacu apmeram pec menesa bus velesanas, un, ja uzvares cita partija, ta, visticamak, noraidis jebkuru konkurentu atbalstito priekslikumu, tadel uzskatu, ka gudrak butu nogaidit. - Tada karta nozimigam dabas aizsardzibas projektam jabukse uz vietas, kamer siki politiski darbonisi tiek gala ar savam proble­mam, un sis zemes savvalas dzivnieki pa to laiku pavirzijusies vel soli tuvak iznicibai.

Tomer visa visuma mes loti labi sadarbojamies ar valdibam. Domaju, ka galvenais veiksmigas sadarbibas iemesls ir musu sagatavota vienosanas, kura japaraksta abam pusem un kas iz­radijusies loti vertiga. Sis dokuments ir pieradijums musu laba­jiem nodomiem un apstiprina, ka visi dzivnieki un to pecnaceji paliks savas mitnes zemes ipasuma un katra laika ir pieprasami atpakal. Tas ari pierada (ja nu pieradijumi ir nepieciesami), ka mes nevis vienkarsi nemam ciet retus dzivniekus, bet sadar­bojamies ar valdibam to zemju faunas laba. Tadejadi aizdo­migam valdibam nenakas bazities, ka mes esam apdraudeto sugu kolonizetaji un zagli. Vel viens vienosanas dokumenta po­zitivais aspekts - taja uz papira fikseti veidi un lidzekli musu sugu saglabasanas daudzskautnainas pieejas otras un tresas fazes ieviesanai dzive.

Pieaugot musu panakumiem sugu pavairosana Dzersija, vis­lielakas raizes sagadaja otra faze - pavairosanas koloniju izvei­dosana in situ[14]. Bija pilnigi skaidrs, ka labaka vieta, kur siem dzivniekiem vairoties, ir to istas majas, tacu sajas valstis parasti nebija neviena cilveka ar piemerotam zinasanam un pieredzi, kas varetu uznemties so uzdevumu, pat ja mes pieskirtu li­dzeklus pavairosanas centra izveidosanai. Bija skaidrs, ka cil­veki sadiem uzdevumiem jaapmaca, un tas nozimeja - javed vini uz Dzersiju. Tadel mes nolemam izveidot macibu centru - kompleksu, kuru varetu saukt par miniuniversitati; taja ie­tilptu studentu kopmitnes, macibu zale, biblioteka un daudzas citas nepieciesamas telpas. Sai ekai vajadzeja but milzigai un dargai; kaut ari es nepavisam nevelejos noklat dalu musu skaista ipasuma ar cementu, ta vien likas, ka cita veida, ka cen­tram pildit savu patieso funkciju, nav. Mes sadabujam arhi­tekta izstradatu projektu, izpetijam to, stridejamies un tad vienojamies par parskatitu variantu - cerejam, ka esam izlabo­jusi visas kludas un neko vitali svarigu neesam palaidusi garam.

Es atkal uzkaru pleca savu ubaga tarbu un devos uz ASV, kur nauda tipiska amerikanu dasnuma ari tika ar prieku atve­leta. No kada cita avota Lielbritanija naca lidzekli stipendijam, ko pieskirt cilvekiem no ta devetajam "jaunattistibas valstim", kuriem nepietiktu savas naudas macibu celojumam uz Dzer­siju. Nu bija atrasts finansejums gan ekai, gan stipendijam. Ja­atzist, ar eku es nebiju apmierinats. Ierobezoto lidzeklu del nevarejam atlauties nekadas arhitektoniskas greznibas, tadel es, par spiti musu lieliska arhitekta puliniem mani nomierinat, tik un ta bazijos, ka nams izskatisies ka cementa lieta kurpju kaste. Biju redzejis tos murgus, kadi raditi zoodarzos visa pa­saule, kur arhitekti pieludz cementa dievieti, tapec uz so noderigo saistvielu raudzijos ar zinamu riebumu. Tomer neko lidzet nevareja - vismaz es ta domaju. Un tad notika kaut kas loti divains - tas pieradija, ka Liktenis ir mums labveligs.

Jau daudzus gadus musu dzivokli divreiz nedela ieradas kada misis Boizarda un zibenigi ka viesulis to iztirija, ta ka istabas spideja un laistijas. Vinas jaunaka meita Betija tulit pec skolas beigsanas bija sakusi stradat tresta un nu jau vairakus gadus ar dzelzainu roku parvaldija zoodarza gramatvedibu. Kad misis Boizarda ieradas uz kopsanas darbiem, Betija vien­mer atskreja un kadas piecas minutes apmainijas ar mati tenkam. Saja konkretaja reize misis Boizarda teica: "Dzirdeju, ka Leonards di Fe pardod savu ipasumu." Betija neticeja savam ausim, un saubam tiesam bija iemesls. Leonards bija musu tuvakais un daudzcietusakais kaimins, kas nekad nezelojas par dzivnieku savado troksnosanu naktis, pat nebilda ne varda, kad reiz izbegusais Dienvidamerikas tapirs Klaudijs samidija putra tikko uzplaukusu anemonu lauku un tad turpinaja pos­tijumus Leonarda darza, sagazot visas pleves siltumnicas. Leo­nards bija sapnis, ne kaimins. Vina ipasumi Dzersija bija pie­derejusi gimenei veselu muzibu (kadus piecsimt gadus), un vina lauki robezojas ar musejiem. Leonarda maja atradas divu minusu gajiena attaluma no muizas ekas, un patiesiba taja bija tris majas kopa; vel tur atradas maza kotedza stradniekam, ap­jomigs pagrabs un masivas granita saimniecibas ekas. Mums ne sapnos nevareja radities, ka Leonards pardos gimenes maju, bet berni nu bija pieaugusi un izklidusi kur kurais, turklat sis tris maju kopums izmaksaja parak dargi.

Betija gluzi bez elpas traucas uz biroju un atstastija jaunu­mus parsteigtajam Dzonam Hartlijam, kurs savukart nekave­joties piezvanija man uz Provansu, kur es sava namina cakli rakstiju gramatu. Es liku Dzonam steigties pie Leonarda un tikai cereju un ludzu Dievu, kaut mes nebutu nokavejusi. Kad Dzons dabuja roka musu bijuso kaiminu, Leonards pastastija, ka ipasums izlikts pardosanai jau veselu menesi un vins nekadi nespejot saprast, kapec neesot iedomajies par mums ka iespe­jamiem pircejiem. Sakuma viss skita gauzam vienkarsi, tacu isteniba ta nepavisam nebija, jo kops zoodarza dibinasanas laiki bija mainijusies. Bija vajadzigi ne mazak ka tris labveligi Dzersijas pasparvaldes komiteju spriedumi, pirms mes vare­jam nopirkt Leonarda ipasumu un izmantot ta, ka pasi veleja­mies. Salas parlamenta"' tikko bija pienemti bargi likumi, kas reguleja ipasumu (ipasi lauksaimniecisku) izmantosanu, - lieki teikt, ka neviens no merkiem, kadiem velejamies izmantot Les Noyers, nesakrita ar likuma minetajam kategorijam. Tomer Dzersija ar mums lepojas, tapat ari ar musu veikto darbu, tapec saja gadijuma (tapat ka visos ieprieksejos) pieskira mums milzu uzticibas votumu. Es ne mirkli neapgalvoju, ka likums tika parkapts, - tas tika vienigi mazliet apiets ar likumu, un galu gala Les Noyers piedereja mums.

Teikt, ka bijam iepriecinati, nozimetu nepateikt neko. Iece­reta masiva cementa bloka vieta mums tagad macibu centram bija briniskiga eleganta, veca Dzersijas ferma ar masivam saimniecibas ekam un astoniem akriem zemes. Pastaveja zi­nami ierobezojumi par sis zemes izmantosanu, bet tiem nebija nozimes, jo patiesiba mus intereseja tikai maja un saimniecibas ekas. Un ta, tiklidz ipasums piedereja mums, sakas remont­darbi. Dala majas tika ierikotas kopmitnes, dala - saimniecibas vaditaja dzivoklis. Mes iekartojam elegantu biblioteku, ko nosaucam par Viljama Kolinsa memorialo biblioteku, jo mans izdevejs sers Viljams lidz savai naves stundai arkartigi devigi pieskira mums ikvienu zoologijas vai dabaszinibu gramatu, ko vina izdevnieciba publiceja vai grasijas publicet. Milzigaja saim­niecibas eka ierikojam lekciju zali amfiteatra veida sesdesmit cetriem klausitajiem, apgadatu ar vismodernako audio un video aparaturu. Virs zales atradas biroju telpas, neliels muzejs, telpas grafikiem un fotografijam, aptumsota telpa fotolaboratorijai un video studijai, un pec visa ta mes joprojam bijam izmantojusi tikai apmeram pusi no milzigas granita buves.

Tagad, kad mums bija macibu centrs, vajadzeja atrast vadi­taju. Mes zinajam, ka tam jabut ipasi izcilas sugas radijumam - biologiski izglitotam, tomer ari tadam, kas spetu taktiski un iejutigi sadarboties ar daudziem un dazadiem cilvekiem no visas pasaules, - patiesiba tadam, kas spetu but gan biktstevs, gan tevs un skolotajs. Mes nolemam, ka jaizsludina konkurss, ja velamies dabut labako kandidaturu. Gluzi dabiski, par mums nolija veseli kandidatu pludi, no kuriem nacas atsijat galigos aplamniekus - piemeram, kundziti no Pendzas, kura mileja dzivniekus, kurai piedereja veseli cetrpadsmit kaki un kura bija pavadijusi atvalinajumu Maljorka, vai ari astonpadsmitga- digu skolnieku no Somersetas, kurs teica, ka vinam vienmer patikusi arzemnieki (kaut ari tie ir loti atskirigi) un vins vien­mer velejies tos macit. No visas plasas straumes mes izraudzi- jamies kadus cetrpadsmit kandidatus, kurus intervejam Londona.

Zinu, ka dosanas uz interviju cilvekam var but satraucosa, tacu darba mekletajiem vajadzetu saprast ari intervetajus, jo iz­veleties cilveku, kuru acis neesi redzejis, ir nogurdinoss darbs. Mums prieksa bija Curriculum Vitae, bet sadam darbam vele­jamies ipasu cilveku, jo tik maza kolektiva nevarejam atlauties iepuvusu kartupeli. Reizem, ja kandidats ir nervozs, vinu ir gruti novertet. Par laimi, pastav stingri noteikta kartiba, cik ilgu laiku atvelet katram kandidatam, un noteikums, ka kandi­datu vertetajiem aizliegts gvelzt niekus un jaspej neierobezotos daudzumos pateret sliktu kafiju, nesaviebjoties un nelaujot tai ietekmet savu viedokli. Saja konkretaja reize mes kandidatus novertejam diezgan atri, ipasi to jauno virieti, kas ar valeju biksuprieksu iecapoja istaba, mums visiem labsirdigi pamaja sveicienu un apjautajas, vai kads var pasniegt vinam uguni. Mus maca nopietnas aizdomas, ka vina Curriculum Vitae va­retu but viltots. Sijasanas process bija tik raits, ka mes peksni aptveram, - atlicis tikai viens kandidats. No ieprieks iztaujata­jiem tikai viens vai divi zinama mera varetu izradities derigi, tacu neviens vel nebija izraisijis musos patikamu satraukumu. Dzons izgaja uzgaidamaja telpa un atgriezies pazinoja, ka pe­dejais kandidats nav ieradies.

-     Neko darit, - es teicu, - Naksies velreiz ievietot sludina­jumu.

-     Un soreiz piebildisim, ka kandidats ar piecpadsmit ka­kiem nav tikpat piemerots ka kandidats ar zinatnu doktora gradu biologija, - Dzons piebilda.

-    Ja, un, kaut ari arzemnieki nav angli, labam macibspekam jacensas to pardzivot, - teica Li. - Es, galu gala, esmu amerika­niete.

-    Ziniet, es ierosinu iet un dabut sis kafijas riebigo garsu ara no mutes ar kadu labu, vecmodigu, isti anglisku dzerienu - pie­meram, brendiju vai ingveralu, - es ierosinaju.

Liktenis musu tresta vesture vienmer izspelejis ar mums neratnus jokus. Ari soreiz tas nogaidija lidz pedejam bridim, pirms metas mums paliga. Mes tobrid vacam kopa savus papi­rus, kad atskaneja klauvejiens pie durvim un, atbildot uz musu vienbalsigo "ieksa!", istaba ienaca doktors Deivids Vo - tas pats trukstosais kandidats, kas, izradijas, nokavejis autobusu, vil­cienu un visu citu, ko vien iespejams nokavet, tik un ta tomer bija ieradies. Mes nevarejam darit neko vairak ka vien piedavat vinam tasi atdzisusas kafijas un kerties pie iztaujasanas tik ru­pigi, it ka mes butu no Kriminalmeklesanas nodalas un vins - varbutejais Dzeks Uzskerdejs. Klausidamies atbildes, mes skaidri sapratam, ka sis pedejais kandidats ir tiesi tas, ko tikam meklejusi. Vieglu sirdi mes aizsutijam vinu majas, apsveicam cits citu ar lielisko izveli un devamies uz piemerotu viesu namu.

Ta nu Deivids pienema so amatu, un vina pirmais darbs bija saplanot macibu programmu. To vins paveica atri un ar pa­reizo nojautu, jo tik kompleksai programmai ka museja vaja­dzeja but elastigai. Kads mans draugs reiz medza teikt par sadu vai tadu programmu - "tai jabut elastigi nelokamai". Kaut ari sie apzimejumi ir savstarpeji pretrunigi, tie atsauc atmina "Alisi Brinumzeme", tapec mes vienmer esam censamies pa­nakt "nelokamu elastibu", un tiesi tas Deividam ir izdevies. Bet, kamer Deivids nonemas ar programmas sastadisanu, mes sapratam, ka musu macibu parzinim ar vina ANO miniatura bus paligos nepieciesama persona, ko amerikani, kuriem pa­laikam izdodas atrast istos vardus, deve par majasmati. Vinas darba noteikumiem vajadzeja but tikpat stingriem ka Deivi­dam: vinai vajadzeja pieskatit visdazadako sabiedribu no visas pasaules, milet vinus, but stingrai pret tiem un vairak par visu but spejigai tikt gala ar kaut ko lidzigu kolektivam idiotismam, kas patiesiba ir nesaprasanas, ko izraisa valodas nezinasana, kulturas vai religijas atskiribas vai vienkarsi fakts, ka cilveki ir talu no majam un jutas vientuli.

Olvina man skita esam izcils majasmates paraugs, ja vina pie­dotu sadu izteikumu. Speciga sieviete, vienmer nevainojama, no vinas stravoja fermera sievas gars - tada sieviete, kurai jaga­tavo ediens desmit berniem, viram un astoniem laukstradnie­kiem. Tada, kas slauc govis, savac vistu izdetas olas, pabaro cukas un ir kajas lidz ar ritausmu vai vel agrak, lai pati izceptu maizi. Tada isti lidzjutiga sieviete, kas ar visu tiek gala. Un vina un Deivids to patiesi speja.

Olvinas ediena gatavosanas talants bija fantastisks, bet vinai piemita ari ta reta, izcilai pavarei piemitosa speja pieskanot maltites edajiem. Pat aci nepamirkskinajusi, vina speja ieprie­cinat studentu no Pakistanas, kas karoja pec tunca sviestmai­zem ar ceptiem kartupeliem, kecupu un marmeladi, ka ari tos studentus, kuri pieprasija sardines ar citronu kremu vai cit­ronu kremu ar marmitu [15] . saskaroties ar tadam prasibam, vajaka sieviete padotos - tikai ne Olvina. Vina samierinajas pat ar puisi no Kalifornijas, kurs katru nedelu sanema no majam milzu sutijumu tadas sokolades un saldumu, kadi nomalaja Dzersija nebija atrodami, un ar Urugvajas meitenem, kuras pastavigi prasija papildinat karsta udens krajumus mate gata­vosanai - mate podiniem vinas bija piekerusas tikpat dedzigi, ka mazi berni knupisiem -, turklat viena no vinam uzstaja, ka tai katru dienu jaaped ne mazak par cetrpadsmit apelsiniem.

Olvina saskaras ne tikai ar kulinara rakstura grutibam. Mums bija kads students no Nigerijas, kurs pastavigi deveja Ol- vinu par Mammu - manuprat, gluzi pareizi. Vins atnaca pie Olvinas dienas divas pec ierasanas Dzersija un teica: "Mamma, man briesmigi dedzina vedera." Olvina bazigi iztaujaja jaunekli un atklaja, ka sapju iemesls ir gluzi vienkarsi ieildzis aizciete- jums. Vina laipni, tacu stingri izsniedza vinam sveciti, pamacija, ka to lietot, un bridinaja, ka pec pusstundas vajadzetu nakt at­vieglojumam, tapec jauneklim butu velams uztureties mazma­jinas tiesa tuvuma. Sis piemers pierada, ka ir derigi parliecina­ties, vai otrs cilveks ir pareizi sapratis teikto, kaut ari skiet, ka ir sapratis. Students atgriezas pec stundas un teica, ka svecite nav iedarbojusies.

-    Ko tu ar to iesaki? - Olvina vaicaja.

-     Mamma, es aizgaju uz mazmajinu, iestumu ieksa un iz­vilku ara. Es ta dariju trisdesmit minutes, ka Mamma teica. Bet veders joprojam traki sap.

Ari Deividam nacas saskarties ar problemam. Kadu dienu vins macija anglu valodu malagasiesu studentam, veledamies uzlabot vina diezgan trucigas valodas zinasanas; Deivids izman­toja izdomatu stastu, kura gaita kads virs salauz roku. Stu­dentiem tika uzdots jautajums - ko sis virs salauzis. Malagasiesu students acimredzot nosprieda, ka salauzta roka neizklausas gana iespaidigi, tapec uzskaitija veselu sarakstu - virs esot sa­lauzis acis, aknas, plausas, vederu, ausi, sirdi un meli. Deivids jautaja, kapec vins uzskaitijis visas sis nesalauzamas cilveka ker­mena dalas, - students atbildeja, ka vienkarsi atceroties to no­saukumus un tapec jutoties arkartigi lepns.

Kada cita stunda Deivids uzaicinaja katru studentu nosaukt savas valsts nacionalo putnu. Viss riteja raiti, kamer pienaca karta kadam studentam no Ganas, kas domaja, pieri saraucis.

-    Erglis, ser, - vins beidzot teica.

-     Kadas sugas erglis? - Deivids vaicaja.

Students atkal ilgi un rupigi pardomaja.

-     Izmiris erglis, ser, - vins beidzot triumfejosi pazinoja.

Tad ipasi barga ziema, kad visu sedza dzils, trausls, lidzens

sniegs, ieradas divi studenti no Taizemes. Sniegs vinus apbura, jo jaunekli to nekad nebija redzejusi. Nelaimiga karta liela dala no vinu macibu programmas norisinajas briva daba, kur sals koda izcili neganti. Apmeram pec nedelas abi saka zeloties Dei­vidam par niezi pedas. Tuvaka izmeklesana noskaidrojas, ka, parnakot majas, vinu pirmais darbs ir noraut kurpes un zekes un piespiest pedas tuvakajam radiatoram. Nav brinums, ka abi nu mocijas ar apsaldejuma culam, tacu nav ari brinums, ka tadu kaiti Taizeme nepazist.

Nekad nebiju cerejis musu miniuniversitati ieraudzit dar­biba vel savas dzives laika, bet likas, ka pagajis vien mirklis, kops es maurina aiz Les Noyers ekas jau speleju kroketu ar stu­dentiem no Brazilijas, Meksikas, Liberijas, Indijas un Kinas, un tas, ka vini laipni atlava man uzvaret, nebut nebija vienigais iemesls, kapec es jutos lepns. Patiesiba mes sanemam vairak ie­sniegumu no cilvekiem visa pasaule, kas alkst studet, neka spe­jam prasibas apmierinat (apmeram trisdesmit gada), un gan vini, gan mes jutamies apbedinati, ka esam spiesti sos gribe­tajus ierakstit gaiditaju saraksta, kas stiepjas aizvien garaks. Mums varda tiesa nozime ir pieteikumi no visas pasaules, jo studenti no Dienvidamerikas, Afrikas, Azijas, Indonezijas un Japanas, Eiropas, ASV, Kanadas un Australijas velas ierasties un apgut musu programmas piedavatas zinibas. Lielakoties tie ir jaunekli, kas mekle sev karjeras iespejas un var atlauties samaksat gan celu, gan musu pieticigo macibu maksu, tapec mums jauzmanas, lai nelaupam iespejas studentiem no naba­dzigam valstim, jo vietu skaits musu centra ir ierobezots. Bet sis tautibu kokteilis izradas lielisks, jo musu studentus vieno kopiga kaisliba - velesanas saglabat apdraudetas sugas. Viniem ir noderigi satikt citam citu un peksni ar parsteigumu aptvert, ka dabas aizsardzibas problemas pastav visas valstis, ne tikai pasu majas, ka ari palidzet cits citam, apmainoties ar idejam un informaciju.

Kaut ari tresta pieejas daudzas skautnes tikusas slipetas un puletas gadu gaita, dazas no tam japadara vel spozakas, javeic un jauzlabo ikdienas darbi muizas teritorija, lai musu arvien augosas organizacijas mehanisms turpinatu darboties. Pie­meram, aplukosim lielas, izcili dargas apdraudetu sugu dziv­nieku kolekcijas turesanu no veterinarijas puses.

Esmu publiski pazinojis, ka divi visbistamakie dzivnieki, kurus zoodarza nedrikst palaist sava vala, ir arhitekts un veteri- narkirurgs; esmu labi pieradis pie fakta, ka arhitekti versas pie manis ar vaji sleptu pretigumu - ka pret kadu Bulgarijas Borisu Briesmigo un ka veterinari met man apkart likumu ar tadu pie­sardzibu, it ka censtos izvairities no satiksanas ar mezonigu versi vai traku suni. Laikam gan vienigais mierinajums ir tads, ka si attieksme pierada cilveku lasitprasmi vai vismaz lauj sa­prast, ka tie uznemusies pules noligt prieksalasitaju.

Atceros pirmo reizi, kad uzaicinaju gan musu veterinarki- rurgu, gan arstu izmeklet sasirgusu pertiki - jau toreiz es iz­raisiju diezgan ieverojamu apmulsumu, kuru sava naivuma nespeju saprast. Lielakajos Eiropas zoodarzos un Amerika ve­terinari vajadzibas gadijuma bez kautresanas izmantoja ari cil­veku arstu vai stomatologu zinasanas. Censoties diagnosticet un izarstet milzumdaudz apbrinojamu organismu (no cilveka lidz pelei), pastav tris atskirigas, likumotas zinibu straumes: petijumi par cilveku, uzkrata pieredze par majdzivnieku slimi­bam un (si tresa straume lidz sim bijusi visvajaka) savvalas dzivnieku izpete nebrives apstaklos. Dabiski, ka zinasanas par cilveku ir vispamatigakas un to izpete - visdetalizetaka. Tacu veterinarija ka zinatne cies zaudejumus no ta, ka tris straumes sava pluduma nesaskaras. Veterinarkirurgs gan apgust iema­nas, ka sava darba izmantot aizvien pieaugoso zinibu klastu par cilveku arstesanu, tacu vinam tiek macits apieties vienigi ar majdzivniekiem, tadel simpanzes mazula vai Gvianas milzu udra paradisanos sava kabineta tas vero ar pamatigam bazam. Zoodarzu kolekcijas cies zaudejumus tik ierobezotas pieejas del veterinarkirurgijas macisana.

Atceros, jauniba es biezi piedalijos liku sekcijas, kad tika uzskersti dzivnieku kermeni, un par naves celoni vienmer bija izradijusies tuberkuloze. Nevienam, ka likas, neuzmacas sau­bas, kapec tik dazadi dzivnieki - no strausiem lidz antilopem - cies tiesi no sis slimibas, tapec ari neienaca prata, ka ta varetu but arstejama vai noversama. Par laimi, tie laiki beidzot ir garam. Musdienas pastav briva apmaina ar zinibam un arste­sanas iemanam.

Pirms vairakiem gadiem musu sabiedriba paradijas Tonijs Olcercs. Vins bija energisks, jauns veterinarkirurgs un kluva par partneri Nikam Blempidam - musu uzticamam ilggade­jam veterinaram, kas te stradaja tapat ka savulaik vina tevs. Manuprat, Toniju, tapat ka daudzus sa varda cienigus veteri­narus, sajusminaja vina riciba nodoto pacientu liela daudzvei­diba, ka ari kaitinosas, izvairigas metodes, pie kadam sie pa­cienti keras, lai padaritu arsta dzivi neciesamu, bet taja pasa laika interesantu.

Viens no Tonija pirmajiem darbiem (tas bija ilgi pirms mus­dienigas slimnicas ierikosanas) bija piedalities Oskara - musu lielaka un potenciali bistamaka orangutana - operesana. Oska­ram sapeja zobs, un nebija brinums, ka musu vietejais zobarsts Dzeks Petijs nepavisam nevelejas izmeklet bojato dzerokli, pirms dzivnieks nebija drosi un pamatigi aizmidzinats. Tolaik mes visai maz zinajam par so radijumu anestezesanas noslepu­miem, tapec, lai visiem butu mierigs prats (un apdrosinatajiem - prieks), mums nacas iesaistit pasakuma vietejos policijas spekus. Mums paligos tika nosutits milzigs, lacigs serzants ar divstobru bisi, kamer Tonijs Oskaru aizmidzinas un Dzeks tiks gala ar operaciju. Tonijs velak teica - vins esot bijis laimigs, ka Oskars nebija izradijis atgusanas pazimes, jo juties pilnigi parliecinats, ka preteja gadijuma pats butu sanemis ladinu no abiem stobriem, savukart orangutans tiktu cauri sveika.

- Es neuzticos orangutaniem, - Tonijs paskaidroja, - tacu milzu policistiem ar saujamajiem es uzticos vel mazak.

Tagad Tonijs musu komanda darbojas ne tikai ka veteri­nars, bet ir ari galvenais administrators, un parastas videjas darba dienas gaita vinam iznak saskarties ar visdazadakajiem uzdevumiem - no keizargrieziena gorillu matitei lidz aizsere­jusam kanalizacijas caurulem damu tualete.

Vel viena musu daudzveidiga darba skautne saistas ar sa­biedribas izglitosanu ka papildu programmu musu profe­sionalajai apmacibai Les Noyers muiza. Musu izglitibas darba vaditajs Filips Kofejs kadreiz stradaja ar pertikiem - aprupeja orangutanus un gorillas. Pacietiba, laipniba un izpratne, kas ne­pieciesama darba ar cilvekveidigajiem pertikiem, Filipam lieti nodereja, izstradajot skoleniem domato macibu programmu. Katru gadu vairak neka septini tukstosi skolenu izmanto Dzer­sijas zoodarzu par savu klases telpu, vel septini tukstosi ir Dodo kluba musu jaunako dalibnieku biedriba. Filips un Deivids Vo patlaban beidz pedejos sagatavosanas darbus Zoodarzu izgli­tibas kursam, kura iesaistisies skolotaji no zoodarziem visa pasaule, ipasi no jaunattistibas valstim. Tas ir pirmais kurss saja nozare; mes priecajamies, ka tas tiek pasniegts tiesi te, un ceram, ka pirmajam meginajumam sekos daudzi citi.

Sobrid mes savu daudzveidigo darbibu atspogulojam visda­zadakajas publikacijas. Mes izdodam zinatnisko zurnalu "Dodo", kura galvenais redaktors ir Dzeremijs; vins pastavigi mudina komandas loceklus, studentus un viespetniekus laikus iesniegt rakstus gan tad, ja runa ir par retu augledaju siksparnu audzesanas metodem, gan par ekologijas un apdraudeto sugu dzivnieku uzvedibas ilgtermina petijumu rezultatiem savvalas apstaklos. Vel publicejam jaunako zinu apkopojumu On the Edge ("Uz robezas"), ko tris reizes gada izsutam visiem musu tresta locekliem, ka ari ipasu izdevumu Dodo kluba biedriem - Dodo Dispatch ("Dodo zinas"). Katra "Dodo zinu" izlaiduma ir krasains plakats ar kada apdraudeta dzivnieka attelu, kura glabsana sobrid ir musu aktualais uzdevums. Sos plakatus mes gatavojam lielaka vairuma, uzdrukajam zinas par dzivnieku vina mitnes zemes valoda un nosutam uz to valstu skolam, ie­stadem un veikaliem, kas ieintereseti veicinat vietejas izglitibas programmas. Mes velamies, lai musu starptautiska macibu centra bijusie studenti nezaudetu sakarus ar mums un ari cits ar citu, tapec izdodam zinu izdevumu Solitaire un izplatam vismaz trissimt cilvekiem sesdesmit piecas valstis - taja pub­licejam jaunakas zinas par Dzersiju un musu projektiem citas zemes, pasu studentu atsutitos stastijumus par savu darbu un piezimes par dabas aizsardzibas sasniegumiem citas valstis.

Protams, musu darbinieki nepavada visu savu laiku, apru­pedami dzivniekus, macidami studentus vai rakstidami at­skaites. Patiesiba vinu dzivesveids ir muzam mainigs ka attels kaleidoskopa, jo mes vinus sutam petniecibas celojumos vai kontrolet musu in situ pavairosanas programmu izpildes gaitu. Piemeram, Dzeremijs laiku pa laikam dodas uz Braziliju par­raudzit primatu aizsardzibas darbu. Deivids Dzego brauc sniegt padomus Karibu papagailu aizsardzibas projekta ietva­ros un saskaitit savvalas papagailus. Braiens Kerols (atbildigais par ziditajiem) vac informaciju par augledajiem siksparniem savvala, Kventins Bloksams - atbildigais par rapuliem - lidzigu darbu veic Madagaskara un citur pasaule. Reizem panemieni, ka iegut mums nepieciesamo informaciju, ir patiesi neparasti un vienkarsam dabas sargatajam pat neienaktu prata. Pieme­ram, mes aizsutijam savu zinatnisko lidzstradnieku Viljamu Oliveru veikt petijumu par pundurcukam to dabiskaja dzives vide; Viljams secinaja, ka ir tikai viens panemiens, ka uzzinat kaut ko par so dzivnieku privato dzivi. Vins nokera pundur­cuku un aplika tai kakla siksnu ar radio raiditaju, tad jasus zi­lona mugura celoja cauri garajai zalei un ar raiditaja palidzibu uzzinaja, ka pundurcuka vada savas dienas. Izsekot pasaule mazako cuku ar radio raiditaju pie kakla siksnas, pasam sezot zilona mugura, - kaut ko tadu, bez saubam, izbaudijis tikai retais dabas aizsardzibas specialists.

Luk, tada ir musu daudzskautnaina pieeja, un tiesi sobrid vajadzetu stradat visiem pasaules zoodarziem, lai palidzetu iz­dzivot apdraudetajam sugam. Tacu musu darbam jau daudzus gadus loti palidzejusas divas "stipras puses", par kuram, ka esmu parliecinats, citas dabas aizsardzibas organizacijas mus apskauz. Pirmkart, ta bijusi musu speja piesaistit un, vel jo svarigak, patu­ret savas rindas visdazadakos talantigus un savai misijai uzti­cigus cilvekus, un otra - man laimiga karta dota speja rakstit gramatas, kas kluvusas tik popularas, ka atverusas man daudzas durvis, kas citu organizaciju prieksa palikusas stingri aizslegtas.

Manuprat, musu lieliskas komandas noslepums ir tas, ka musu zoodarzs nav viens no daudziem. Mes esam sev no­spraudusi noteiktus merkus un pastavigi stradajam, lai tos sa­sniegtu, - uzskatu, ka tas padara Dzersijas trestu vienreizeju un ari rada cilvekos velesanos mums piebiedroties. Bet visa visuma mums paveicies, ka darbinieki mekle mus, nevis otradi, vai vismaz mums veiksmigi izdevies vinus ievilinat savos tiklos. Loti labs piemers ir musu tresta sekretars Saimons Hikss.

Kad pirmo reizi satikam Saimonu, vins bija teicamas organi­zacijas - Lielbritanijas nacionala dabas aizsardzibas korpusa - direktors. Saja organizacija var iestaties cilveki, kuri izjut kvelu velesanos atbalstit dabas aizsardzibu, lai bez atlidzibas ziedotu tai savu laiku un zinasanas, - tiritu piesarnotas upes un cie­matu dikus, destitu augus augsnes aizsardzibai pret eroziju, veidotu dzivzogus, aizsprostus un tiltus un veiktu tamlidzigus grutus, tacu dabas aizsardzibai nozimigus darbus. Saimons bija ieradies pie mums ar savu komandu, lai palidzetu kados musu darbos. Sis garais, labi noaugusais virs ar lielajam, zila­jam acim, sprogainajiem, rudajiem matiem, strupo degunu un vasarraibumaino seju kopa ar savu komandu izstaroja pilnigi neticamu entuziasmu. No vina stravoja gandriz taustama ener­gija. Sajuta bija, ka atrodoties lidzas dinamomasinai, - nevis kadam no mazajiem sadzives motoriniem, bet gluzi vai okeana lainera Queen Elisabeth II dzinejam. Vinam piemita milzu sarms, un vins vadija komandas darbu tik prasmigi, ka reti gadijies redzet ko lidzigu. Uz mani tas atstaja milzu iespaidu. Apspriedos ar Dzeremiju un Dzonu Hartliju. Ari vini jutas tapat. Darba apjoms tresta bija arkartigi pieaudzis, un mums steidzami bija nepieciesams vel viens cilveks, kas spetu parnemt vismaz dalu Dzeremija un Dzona pienakumu; Saimons likas ka pasu debesu sutits, ja vien mums izdotos vinu dabut.

-     Paverosim vinu velreiz, - es ierosinaju. - Ataicinasim vinu kada sadomata iemesla del: teiksim, piemeram, ka mums vajadziga konsultacija laistama maurina parveidosanai.

-   Tavuprat, tas ir nepieciesams? - vaicaja allaz piesardzigais Dzeremijs.

-   Ja, - es teicu. - Atceries, Dzeremij: seja, kuru redzi, no rita pamozdamies, var izskatities gluzi citada neka ta, kuru vakar biji noskatijis.

Dzeremijs pietvika.

-    Saprotu tavu domu, - vins saubidamies noteica.

Ta nu Saimons mums piebiedrojas un, ka izradijas, bija tiesi tas svaigo asinu piepludums, kas mums bija vajadzigs. Vina nevaldamais entuziasms, speja realizet jebkuru, pat skietami neiespejamu projektu un energija bija neizsmelami. To visu teicami raksturoja mana draudzene no Dienvidamerikas. Es ierosinaju, ka vinai vajadzetu satikties ar Saimonu, jo izdevibu iepazities ar tadu cilveku neviena sieviete nedrikstetu palaist garam. Es piezvaniju uz vina kabinetu.

-    Saimon, - es teicu, - te ir kada dama no Dienvidamerikas, es velos jus iepazistinat. Vai vari uz bridi atrauties no darbiem?

-    Ja, ja, - Saimons atsaucas, turklat vina balsi vareja skaidri saklausit visa istaba, kur sedejam. - Loti labi, pec mirkla busu augsa.

Es noliku klausuli.

-    Tagad ieklausies, - es teicu.

Taluma vareja saklausit bukski, tam sekoja skanas, kas atga­dinaja talinus perkona dardus. Tad atskaneja vel divi ribieni ka pamatigu lielgabalu zalves. Velak sekoja solu kanonade uz kapnem, kas veda augsup uz dzivokli, - izklausijas, it ka mums tuvotos vesels krievu karaspeks tikko apkaltos zabakos, un tad, varenuma parspejot visus ieprieks dzirdetos troksnus, noblak- skeja durvis. Mana draudzene salecas un izslakstija dzerienu no glazes.

-    Saimons uzskata, ka durvis raditas tikai tadel, lai aizkavetu cilveku, kuram darams svarigs darbs, - es laipni paskaidroju.

Ugunigs ka vulkans, Saimons lieliem soliem iestureja istaba un ar tverienu parverta manas draudzenes roku putra. Kadas desmit minutes, lieliem malkiem dzerdams aukstu alu, vins ar milzu sarmu runaja, smejas un barstija jokus.

-    Ta, - vins beidzot teica, ielukojies pulksteni, - baidos, ka man tagad jaiet - mani gaida vesels bars brivpratigo, kuri jaie­dida darbos, - zel, ka nevaru palikt ilgak, ceru, ka vel tiksimies.

Loti labi. Lieliski.

Vins velreiz sadragaja sievietes plaukstas kaulus sava skruv­spilu cienigaja tveriena un aizgaja. Mana draudzene salima uz divana un klausijas vina aiziesanas saceltajos ribienos un dar­dos, kadu atkapdamas spetu radit vesela armija.

-    Atkarto velreiz, kads ir vina vards? - vina noprasija.

-    Saimons, - es teicu, - Saimons Hikss.

-      Tev vinu jasauc par Viesulvetru Hiksu, - vina noteikta balsi pazinoja, un ta mes ari turpmak Saimonu devejam.

Saimona entuziasmam jaunaja darba nebija robezu. Vibre­dams ka arfa, vins neticami isa laika reorganizeja musu iedibi­nato "dzivnieku adoptesanas" kartibu: nu tas vairs nebija laipni gaidits, tacu nenozimigs ieguldijums dazadu radijumu uzture­sanas izmaksu segsana, bet gan pamatigi ienesigs pasakums, turklat izveidojas gars to cilveku saraksts, kuri gribeja adoptet kadu dzivnieku. Adoptesanas princips ir uznemties atbildibu par dzivnieku un maksat dalu ta uzturesanas izdevumu, par ko uz dzivnieka bura vai iezogojuma tiek uzrakstits adoptetaja vards. ipasi izdevigi tas ir nomocitajiem vecakiem vai krustve- cakiem, kuri nespej izdomat kadu originalu Ziemassvetku vai dzimsanas dienas davanu, tapec var konkreta berna varda adop­tet kadu zverinu. Cenas, protams, ir dazadas - vardes adopte­sana ir letaka neka gorillas; iemaksata summa ne tuvu nesedz izdevumus, kadus konkretais dzivnieks no mums prasa gada laika, bet tik un ta ir loti izdevigs papildu ienakums. Turklat gan pieaugusie, gan berni jutas palidzejusi mums darba un ar zi­namu lepnumu ierodas apmeklet "savu" dzivnieku.

Kad iedibinaju musu masas organizaciju Amerika, tai devam nosaukumu SAFE (Save Animals From Extinction), tacu velak bijam spiesti to nomainit ar pompozaku vardu - Starptautis­kais brivas dabas aizsardzibas trests, jo, pec amerikanu domam, SAFE izklausijas ka kaut kas profilaktisks. Toties Saimonam sada aizture bija pilnigi svesa - vins nekavejoties patenteja no­saukumu un ieviesa jaunu veidu, ka cilvekiem sniegt ieguldi­jumu musu darba. Vins izmantoja kartites ar katras sugas dzivnieku atteliem; uz kartitem bija lodzini ar nosaukumiem - "veterinarajai aprupei", "uzturesanai", "atgriesanai briviba", utt. Ziedodami naudu, cilveki vareja atzimet tiesi to musu darba virzienu, kas tiem visvairak intereseja, un nauda tika izmantota tiesi vinu izraudzitajam darba virzienam.

Papildus sai rosibai Saimons nolema kopa ar musu arzemju studentiem apgut macibu kursu, ko ari apzinigi darija, tirija burus un baroja dzivniekus ikkatra zoodarza nodalijuma un, kad bija ieguvis vairak zinasanu, ari vadaja apmekletaju grupas pa zoodarzu, stastija viniem par musu darbu un dzivnieku ipat­nibam. Tomer savas milzu vientiesibas pec Saimons bija lielisks merkis izjokosanai; reiz, kad biju slepus noklausijies vina sa­runu ar tresta parstavjiem, iesaucu Saimonu sava kabineta.

-    Saimon, - es iesaku, - man ar tevi loti nopietni japaruna.

-    Ja, kas noticis? - vins noprasija, un seja iezagas nemiers.

-    Runa ir par lekcijam tresta locekliem, - es teicu. - Es kadu dienu noklausijos tevi runajam.

-    Ak, kungs, nevar but!

-    Ja, - es bargi apstiprinaju, - un, kaut ari lielaka dala stas­tijuma bija pareiza, es nudien uzskatu, ka tev nevajadzetu stastit siem cilvekiem melus.

-    Melus? - Saimnos izdvesa.

-    Nu, varbut ne gluzi melus, - es piekapos. - Varbut tu tie­sam doma, ka sniega leopards dzivo Sahara.

Vins blenza mani platam acim un tad peksni saprata, ka es vinu izjokoju.

-    Dievs augstais, nekad ta vairs nedari, - vins teica. - Man mute kluva gluzi sausa.

Taja laika Saimons nonaca sarezgita situacija ar musu oran­gutaniem. Milzigais Sumatras orangutans Gambars arkartigi greizsirdigi uzmanija savu teritoriju un sievu Dzinu. Vinu bija parnemusi ideja, ka Saimons ar saviem zinama mera orangu- tana krasas matiem ir konkurents, kuram attieciba uz Dzinu ir nekrietni noluki. Kad vien Saimons paradijas bura tuvuma, Gambars iekeras rezgos un nemas supoties ka milziga, senlai­ciga skotu kalniesu soma, dobji ribinaja pa autoriepu, kas bija iekarta buri, un tad vainagoja savu teritorijas aizsargasanas iz­radi, sagrabdams Dzinu un uzsakdams mezonigu dzimum­aktu arkartigi samulsusa Saimona acu prieksa. Nonaca pat tiktal, ka Saimons, vadidams tresta parstavju grupas, atteicas tuvoties orangutana burim.

-     Ak, paskatieties, orangutani! - tresta locekli medza ie­saukties, pa gabalu ieraudzijusi Gambaru.

-     Ja, ja, loti jauki, - Saimons steidzigi piekrita, - tacu vis­pirms man jums noteikti jaizrada lemuru mezs.

Saimons man atzinas, ka so Gambara uzbrukumu laika Dzina skatoties vina ar tadu parmetumu, ka vinam sirds lustot.

-    Tas ir sausmigi, - vins zelojas, - izskatas, it ka vina notie­kosaja vainotu mani.

-    Nenem galva, - es vinu mierinaju. - Iedomajies vien, cik slavens tu klusi, kad Gambars kersies pie pedeja lidzekla! "Pa­saules zinas" par tavu dzivesstastu maksas bargu naudu.

-     Ko? - Saimons noprasija. - Par kadu pedejo lidzekli tu runa?

-    Tu klusi par vienigo cilveku pasaules vesture, ko Sumatras orangutans iesudzejis tiesa par kaisles izraisitu ipasuma ap­draudejumu, - es paskaidroju.

Manu gramatu popularitate atvera man daudzas durvis, ipasi to cilveku vidu, kurus vispar medz apzimet par "slave­nibam". Zinat, ka kadas organizacijas boss ir mans pieludzejs, ir arkartigi noderigi: bez sarksanas vareju zvanit tiesi vinam un lugt kadu pakalpojumu, nevis leni rausties augsup pa pinke­rigajam, biezi vien traucejosajam birokratijas kapnem. Turklat viens cilveks spej mani iepazistinat ar duci citu, kas varetu but noderigi, un viss process izversas par kaut ko lidzigu kedes reakcijai. Saja gadijuma runa bija par piemerota patrona sa­meklesanu musu Amerikas masas organizacijai, kas tolaik tikko saka nostaties uz kajam.

Apmeram taja laika Toms Lavdzojs bija izveidojis organiza­cijas Amerikas padomi no atsaucigu, devigu cilveku kopas un nolemis, ka nu vajadzigs "kuga prieksgala rotajums" - cilveks, kuru Amerika labi pazist un kurs varetu organizacijai pieskirt spozmi. Toms man piezvanija, lai apspriestu so jautajumu.

-     Ka butu ar princi Renje? - es ierosinaju. - Vinam patik dzivnieki, un Monako vinam pieder pasam savs zoodarzs.

-     Vina sieva butu labaka kandidatura, - Toms trapigi ie­teica. - Amerika ne jau katrs pazist princi Renje, toties ikviens ir dzirdejis par Greisu Kelliju.

-    Skaidra patiesiba, - es piekritu, - bet es vinu personigi ne­pazistu.

-     Varu deret, ka Deivids Naivens gan pazist, - Toms teica, - un vinu savukart pazisti tu. Vins bija vedejtevs tavu gorillu

kazas, vai ne?

-    Ja, bet man, patiesibu sakot, trakoti nepatik izmantot drau­gus, lai iepazitos.

-     Launakaja gadijuma - vins atteiksies, - Toms filosofiski noteica.

Es piezvaniju Deividam un ludzu padomu.

-    Man netik iesaistit savus draugus tadas padarisanas, Dze­rij, - Deivids atbildeja, - bet paklausies, ko es izdarisu. Es jus abus iepazistinasu, bet pec tam tev pasam jatiek gala, es vinai ta ari pateiksu.

-     Briniskigi, Deivid, - es saciju, - tas der. Es vienigi gribu, lai man paveras iespeja, un tad mes ar Tomu izdarisim visu pa­rejo. Esmu parliecinats, ka viss bus kartiba. Toms ir gandriz tikpat sarmants ka tu.

-     Ar glaimiem no manis neko nepanakt, Darela kungs, - Deivids bargi aizradija.

-    Ar jums, otra plana aktieriem, vienmer ta pati problema - jus nespejat atskirt glaimus no patiesibas, ja tadu gadas dzirdet, - es teicu un noliku klausuli, pirms Holivudas zvaigzne pagust atbildet.

Driz vien princese Greisa piekrita ar mums satikties, un tika norunats tiksanas datums. Toms bija sajusminats.

-    Veca, laba, maza Mis Amerika, - vins deklameja.

-    Vina vel nav piekritusi, - es aizradiju, - un, dieva del, ne- sauka vinu par veco, mazo Mis Ameriku. Pie joda, vina ir prin­cese!

-    Tikai pec laulibam, - Toms neatlaidas.

-     Dargais Tomas, tev jazina, ka tas princeses, kas titulu ie­guvusas laulibu cela, reizem apzinas savu cienu un stavokli vel labak neka dzimusas princeses.

-    Vai man vajadzes taisit reveransu? - Toms vaicaja.

-    Ne, - es teicu, - lai ari cik loti sads skats mani iepriecinatu, tavu klanisanos princesei Greisai mes varetu aiztaupit. Tomer zinot, cik tu esi lempigs, es domaju, ka varetu vismaz sniegt tev dazas labo manieru stundas. Es tevi apmacisu, kad satiksimies Francija.

Ne jau katru milu dienu sanemu ielugumu ierasties Mo­nako pili, tapec es nolemu so pasakumu noorganizet augsta stila. Es un manas sieviesu kartas pavadones (sieva, sekretare un sena draudzene) erti iekartojamies arkartigi grezna viesnica naudas zimes caukstonas attaluma no kazino. Noskanojusi sa­vas garsas karpinas lieliska piedzivojuma gaidam ar aperitivu - izsmalcinatu sampaniesa kokteili - mes briniskigi pazemiga maitre d'hotel pavadiba iegajam edamzale, kur mus ielenca ve­sela virkne gadigu viesmilu. Smalka maniere iebaudijam bri- numgardu gurku zupu, kas bija auksta ka balta laca deguns, un viesmili sviniga klusuma novietoja mums prieksa sampanieti un krejuma sautetu lasi. Taja bridi ieradas Tomass Lavdzojs. Vins izskatijas ka vienigais, kurs palicis dzivs pec visbriesmiga­kas zemestrices kaut kur Mezopotamija. Vinu ieraudzijis, maitre d'hotel drebeliga balsi iespiedzas ka sicina jurascucina, kurai negaidot uzkapis milzigs vezumnieks. Jaatzistas, ka es sim viram sirsnigi jutu lidzi.

Viena roka Toms bija saznaudzis celasomu, kas skita dari­nata no muzveca, ar lepru slima krokodila adas un kura, ka likas, bija iestuketa visa vina pasauliga mantiba. Uzvalks izska­tijas ta, it ka to butu valkajusi (un taja gulejusi) septinpadsmit klaidoni un pec tam aizmetusi projam. Krekls bija peleks ka zivs veders, ja nenem vera apkakles iekspusi - ta bija melna. Kaklasaite, bez saubam, kadreiz bijusi lieliska, bet nu to bija atradis, rupigi sazislajis un pec tam izsplavis kads no visinteli­gentakajiem dinozauriem. Visu ansambli vainagoja kurpes: Carlijs Caplins gadiem ilgi bija nesekmigi meginajis novest savejas lidz tadai kondicijai. Tas bija krunkaini grumbulainas ka kastani, purngali slejas gaisa un zoles, skita, kuru katru bridi atdalisies no apavu virsejas dalas; kopuma sis kurpes atstaja iespaidu ka visu iespejamo lipigo slimibu perekli, ja kads izra­ditos gana nepratigs un veletos tas aplukot tuvak.

- Sveiki visi! - Toms iesaucas, novietodams savu nepievil­cigo kermeni kresla. - Piedodiet, ka nokaveju.

Manas svitas sievietes noskatijas uz Tomu ka uz krupi, kas peksni izniris no vinu zupas skivja. Vinas bija tik dailas, terptas zida un atlasa, gliti uzkrasojusas un bagatigi iesmarzojusas, at­saucot atmina tikko plautu plavu vasaras vidu, un nu peksni vinu vide skita paradijies operas spoks.

-     Mes ceram, ka tu negrasies sada izskata doties uz pili tikties ar princesi Greisu? - vinas visas reize draudigi noprasija.

-    Kapec ne? - Toms apjucis vaicaja. - Kas manam izskatam vainas?

Damas pateica, kas vainas. Kaut ari visu muzu biju klausi­jies, ka sievietes detalizeti apraksta savus viriesus, tomer kaut ko tik visaptverosu un iznicinosu vel nebiju dzirdejis. Vinas to steidzigi uzdzina augsstava, nenemot vera iebildumus, novilka itin visus apgerba gabalus un ka vienota brigade keras pie tiri­sanas, kamer Toms, dvieli ievistijies, sedeja uz manas gultas.

-    Nesaprotu, kas manam izskatam vainas, - Lavdzojs sarug­tinats klastija. - Vakar es ietureju pusdienas kopa ar Peru prezi­dentu, un vins nebilda ne varda.

-    Dazas sievietes spriez par virieti pec vina apgerba, un esmu parliecinats, ka princese Greisa ir viena no tam. Vinam ir ipasi redzes un ozas aparati. Ielaid tadas istaba, kura atrodas tris simti cilveku, un vinas viena mirkli ieraudzis mikroskopisku olas dzeltenuma traipinu uz vistalakaja sturi stavosa vira kakla­saites.

-    Ko tad es varu darit, ja Parize pazaudeju bagazu? - Toms taisnojas.

-    To nu gan vinai nesaki, - es aizradiju, - citadi vina nodo­mas, ka tu visu laiku vazajies apkart, gerbies ka lupatlasis.

Visbeidzot atkal paradijas Toma apgerbs, kas vairs tik loti ne­atgadinaja kareivja uzkabi no Krimas kara laikiem; kamer Toms gerbas, es vinam sniedzu dazas galma etiketes paraugstundas.

-    Atceries paklanities, kad spiedisi vinas roku, - es piekodi­naju, - un sauc vinu vienigi par Vinas Augstibu vai Marm.

-    Kas ir Marrri[16]. - Toms apvaicajas.

-    Tas, zini, ir saisinajums no Madame.

-    Ta ka skolas jaunkundze? Vai nevaru vinu saukt par Renje kundzi?

-    Ne, nekada gadijuma. Turies labak pie Jusu Augstibas.

Mes sakapam taksi un traucamies kalnup, kur rozaina pa­saku pils veras pari mirdzosajai Vidusjurai. Pie vartiem mus ap­tureja cienijama izskata sargkareivis, kura uniforma izskatijas ka ipasi sudinata "No, no, Nanette"* vai tamlidzigai muzikalai burleskai Ruritanija [17] . mus aizveda uz princeses sekretara apar­tamentiem un lika bridi pagaidit.

-     Baigi kolosals ipasums, - Toms noteica, verodams telpu, kas laistijas marmora un zelta.

-     Ta, nu gan, dieva del, atceries, ko tev maciju, - es bridi­naju. Nodomaju, ka Tomam ka musu Amerikas uznemuma valdes priekssedetajam pienaktos pirmajam satikties ar prin­cesi. Driz vien sekretars atvera durvis un ieveda mus princeses kabineta. Zilbinosi daila, eleganta princese Greisa piecelas no galda un smaidot naca tuvak, lai ar mums sasveicinatos. Taja bridi es sausmas ieraudziju, ka Toms vinai draudzigi pamaj ar roku.

-    Sveiki, Greisa, - vins teica.

Izmisigi cenzdamies saglabt, kas vel glabjams, es drosmigi uz­saku runu.

-    Jusu Augstiba mus loti pagodinajusi, veltot savu laiku, - es nokerksteju. - Sis ir doktors Lavdzojs, musu organizacijas Ame­rikas valdes priekssedetajs, un mans vards ir Darels.

-    Ludzu, sedieties un stastiet, kas uz sirds, - Monako prin­cese teica, un vinas seja paradijas smaids, kas jebkuru virieti ar miesu un asinim parvers vavulojosa idiota.

Mes ar Tomu apsedamies uz divana, princese Greisa mums pa vidu, un centamies izskaidrot musu tresta darbibas merkus. Kaut ari princese pacietigi klausijas, es nudien jutos parlieci­nats, ka atbilde bus noraidosa. Jutu, ka vina ar mums satiku­sies tikai Naivena draudzibas varda un nu apdoma pieklajigu veidu, ka noraidit musu lugumu. Tadel es izspeleju savu lielo trumpi. Tiesi taja bridi, kad namamate saka aizbildinaties, ka vinai esot loti daudz citu pienakumu un vina nudien nedo­majot, ka… es ieslidinaju princesei Greisai klepi lielu fotogra­fiju, kura bija redzams musu jaundzimusais gorillas mazulis uz vedera gulam uz balta frote dviela. Sakamais princesei Greisai sastinga uz lupam, vina prieka iespiedzas ka skolas skukis. Vina tiesa teksta nepateica "Cik forsins", bet bija skaidrs, ka daudz lidz tam netrukst.

-     Jusu Augstiba, tiesi sadiem dzivniekiem mes censamies palidzet, - es paskaidroju.

-     Ak, cik vins jauks, - princese dudoja. - Nekad neko tik milu neesmu redzejusi. Vai drikstu to paradit viram?

-    Fotografija pieder jums, tiesi tadel es to atvedu, - es atbil­deju.

-    Ak, liels paldies, - vina teica, nenolaizdama milas aizpli­vurotu skatienu no attela. - Tagad pastastiet, ka es varu pali­dzet.

Kad pec desmit minutem pametam pili, Vinas Augstiba princese Greisa bija kluvusi par Amerikas tresta patronesi.

-    Zinaju, ka gorillas bilde vinu satrieks, - es gavilejosi teicu Tomam, kad trausamies ieksa taksometra. - Ikviena sieviete, kurai to paradu, zaude pratu. Tas vinas pamodina mates jutas.

-     Nedomaju vis, ka tai bildei bija kads nopelns, - Toms atteica.

Es pablenzu uz vinu.

-    Ko tu ar to gribi teikt - bildei nebija nopelns? - es nopra­siju. - Tiesi bilde lika vinai izskirties!

-    Ne, isteniba vinu iekaroja tas mazais olas dzeltenuma trai­pins uz manas kaklasaites, - vins, plati smaididams, atteica.

ATGRIESANAS SAVVALA

Pirms diezgan daudziem gadiem, kad tikko biju nodibinajis trestu, es centos pieradit cilvekiem, kada jega nebrive pavairot dzivniekus. Neizbegamais vinu jautajums tad bija - "Cik dau­dzus tad jau esi atlicis vieta?", it ka runa butu vienkarsi par dazu dzivnieku izaudzesanu, vinu iestukesanu kratinos, aizga­dasanu atpakal uz mitnes zemi un izlaisanu tuvakaja meza puduri. Nekas nevar but talak no patiesibas.

Pavairosana nebrive ir problemu parpilns dabas aizsar­dzibas pasakums, tomer, tikko izdevies tas atrisinat un sekmigi izpildit musu daudzskautnainas pieejas pirmo un otro stadiju, var visus spekus veltit tresajai stadijai - nebrive pavairoto dziv­nieku nogadasanai savvala tajas vietas, kur sis sugas izmirusas, vai jaunas vietas, kas atrodas netalu no sugu dabiskas izplatibas areala un kur ir piemeroti dzives apstakli, vai ari tadas vietas, kur endemiskajai savvalas populacijai vajadzigs papildu dziv­nieku piepludums. Tresa stadija ir sarezgitaka no visam.

Nebrive pavairoto dzivnieku atgriesana savvala ir sarezgita tadel, ka ta ir pilnigi jauna pieeja, varetu pat teikt - pilnigi jauna maksla, un mes macamies pasa procesa laika. Vispirms janem vera, ka nav divu tadu sugu, kuru prasibas butu pilnigi vienadas, tadel pirmam kartam jaizpeta un janem vera katras velmes. Otrkart, nevar nemt dzivnieku, kas jau tresaja vai ce­turtaja paaudze dzimis nebrive, un vienkarsi izgrust to savvala. Pat atrazdamies baribas ielenkuma, sis dzivnieks visticamak aizies boja, jo ir pieradis, ka augli vai cita bariba pasniegta sa­smalcinata vairakas blodinas. Tas butu tas pats, kas pec ilgiem gadiem izraut kadu miljonaru no vina Ritz apartamentiem un likt gulet parka uz solina, segties ar avizi un meklet edamo at­kritumu tvertnes. Butu vajadzigs ilgs laiks, lai vinu pie sis domas pieradinatu.

Lidz sim ieviestas metodes ir pavisam vienkarsas, tomer, ka jau teicu, viss process japieskano katram atseviskam dzivnie­kam un konkretai vietai. Musu pirmie centieni palaist savvala Maurlcijas rozainos balozus ir piemers tam, cik maz vajadzigs, lai viss noietu greizi. Bijam nolemusi pirmos putnus atlaist tada ka "vidusposma" - Pemplmuzas botaniskaja darza. Saja plasaja teritorija bija papilnam lapu un auglu, un, ta ka darza krustu skersu atradas daudzi piebraucamie celi, bija iespejams tiesa veida sekot putnu kustibai un reakcijai. Mes uzbuvejam ipasu putnu maju, kuras viena dala paredzejam turet divus briviba atlaizamus balozus, un otra dala vel divus, kuri, ka mes cerejam, kalpos par pievilinatajiem un rosinas atbrivotos put­nus palikt darza.

Pirmos putnus mes rupigi izvelejamies Blekriveras pavairo­sanas centra, putnu maju un sprostu kompleksa, ko bija uzbu­vejusi un ar kadriem nodrosinajusi Mauricijas valdiba, savu­kart darbibu finanseja galvenokart musu trests. Kad putni bija iejutusies un pieradusi pie jaunajam majam, pienaca liela at­brivosanas diena. Es sim lieliskajam notikumam par godu biju aizbraucis uz Maurlciju, lai pats personigi atlaistu putnus bri­viba. Bijam nolemusi, ka atbrivotie vai vismaz brivlaisanu gu­vusie balozi joprojam vares izmantot putnu majas par patve­rumu; tur bus pieejams ari pastavigs baribas daudzums lidz bridim, kad putni nolems klut pastavigi. Noteiktaja diena es ierados un milzigi svinigi - jo notikums bija tik nozimigs - pa­ravu auklu, lai atvertu durtinas un putniem atklatos cels uz brivibu.

Aukla partruka. Iestajas apjukuma pilna pauze, lidz kadu aizsutija dabut citu auklu. Tobrid es izjutu dzilu lidzjutibu pret damam, kas, terpusas savas labakajas dranas, vel un velreiz triec sampaniesa pudeles pret jeiuno okeana laineru saniem, tacu bez rezultata. Visbeidzot tika sadabuta aukla un putnu majas luka pienacigi atverta. Balozi uzvedas lieliski - vini izlidoja no putnu majas un sasedas uz tas augsmalas. Mes cerejam, ka putni izmantos brivibu un lidos prom kokos. Nekas tamlidzigs nenotika. Tie flegmatiski tupeja uz putnu majas augsmalas, ne acu nemirk­skinot, un izskatijas pec garigi atpalikusiem eksemplariem no amatiera taksidermista kolekcijas. Es no sirds velejos, lai sos putnus redzetu visi tie idiotiskie cilveki, kuri mels niekus par ieslodzijuma nezelibu un brivestibas priekiem.

Sobrid, to atceroties, jasaka - nelaimiga karta vieteja valdiba bija velejusies, lai si pirma brive palaisana negutu publicitati, un tolaik si prasiba likas pilnigi pamatota. Pemplmuza mes pa­laidam briviba pavisam vienpadsmit putnus, un visbeidzot tie sanema dusu un saka izmeginat brivibas garsu, izpetidami plasos darzus. Driz tiem nacas sadurties ar citam briesmam. Mazi zeni ar lingam apstaigaja apkartni, meginadami nomedit parastas dujas vakarinam. Nevareja prasit, lai vini varetu sa­skatit kadu atskiribu starp rozaino balodi un duju - ja nu vie­nigi viens no putniem ir treknaks un tadejadi velamaks medi­jums (patiesiba rozaina baloza gala garso diezgan nepatikami, sis putns ir needams). Kopa ar balozu uzticibu, kas gandriz robezojas ar planpratibu, rezultats kluva putniem liktenigs. Vairakus balozus notrieca jauno mednieku navejosie ieroci. Atliek tikai minet, vai kampanas publicitate butu ko mainijusi. Vai sada kampana butu ietekmejusi zenus ar lingam? To neviens nevar pateikt. Tomer, par spiti mazajiem savejiem, vairaki putni saparojas un pereja, kaut ari pameta tikko izski­lusos putnenus - drosi vien tos iztrauceja cilveki.

Pietiks, ja pateiksu, ka pirmais briviba palaisanas megina­jums nebija izcili sekmigs, tapec mes nokeram putnus un no­gadajam atpakal Blekrivera. Tomer mes no sa "meginajuma" bijam daudz ko iemacijusies. Putni nelidoja tulit pat prom zi­lajas tales, bet gan palika atbrivosanas vietas tuvuma, kur vareja baroties, lidz pierada pie apkartnes. Tad vini saka baroties gan ar vietejiem augliem un lapam, gan ari eksotiskajiem - sis fakts bija nozimigs, jo eksotiskie augi bija parnemusi Mauricijas mezus, kuros putniem kadu dienu jaatgriezas. Visbeidzot, mes bijam pieradijusi, ka nebrive izaudzeti putni spej vairoties bri­viba un to ari dara.

Tapec ar lielu palavibu planojam nakamo soli: istu palaisanu briviba attala Mauricijas nosturi, ko deveja par Makabija mezu. Mes velreiz uzbuvejam putnu majas un ievietojam tajas putnus. Soreiz daziem baloziem pirms atbrivosanas piestiprinaja sicinus radio raiditajus, lai mes varetu vinus izsekot, jo sameklet putnu botaniskaja darza ir viens uzdevums, bet Makabija biezajos mezos un dzilajas ielejas - pavisam kas cits. Dazas dienas pec at­brivosanas putni nelidoja pa noteiktiem marsrutiem. Dazi izli­doja arpus raiditaju uztveres zonas un neradijas pat vairakas nedelas, laiku pa laikam tomer miklaini atgriezoties. Citi lidoja prom mezos, tomer katru dienu atgriezas savas putnu majas, lai ieturetu papildu maltites. Vel citi aizlidoja tikai dazus simtus pedu no majam un tur ari palika menesiem ilgi. Ar laiku kluva skaidrs, ka putni pielagojusies dzivei briviba un ar katru dienu klust patstavigaki, izvelas tos auglus un lapas, kas tiem garso vislabak. Mes tomer joprojam nodrosinajam papildu baribu rezervei, jo nevelejamies, lai sezonas augli savvalas apstaklos peksni izbeigtos un putni ta del ciestu badu. Laika, kad rakstu so gramatu, divi no atbrivotajiem baloziem atgriezusies pie ba­ribas platformam kopa ar saviem jaunuliem. Ar zinamu pie­sardzibu varam teikt, ka jauna kampana bijusi sekmiga.

Tas ir lieliskas zinas divu iemeslu del. Kampana pieradija, ka vairakas paaudzes nebrive dzimusi putni spej pielagoties dzivei savvala, un, drosi vien tas ir vel svarigak, - mes bijam iemitina­jusi putnus arpus rajona, kas vienmer devets par Balozu mezu. SI ieleja atradas dzili kalnu mezos, un to veidoja maza eksotisko kriptomeriju koku audze. Visa zinama balozu populacija (1978. gada drosi vien mazak par divdesmit pieciem putniem) ligzdoja tiesi tur. Situacija, kad visi putni ligzdo paris akru liela teritorija, protams, ir arkartigi bistama, jo bezbedigs ievestu pertiku barins vai cits tikpat bezbedigs primats - cilveks ar bisi - vai ari specigs ciklons butu varejis uz visiem laikiem noslaucit ro­zainos balozus no zemes virsas. Tomer savvalas putni sturgalvigi liedzas ligzdot kada cita vieta. Sis fakts patiesi atbilda teicienam par visu olu glabasanu viena groza, bet lidz ar jaunas kolonijas iz­veidosanu Makabija meza mes cerejam, ka putni piekersies jaunajai vietai un uzsaks ligzdosanu tur. Kad sis uzdevums bija paveikts, mes varejam turpinat koloniju dibinasanu citas piemerotas vietas visur Mauricija, lai tad, ja ar sakotnejo savvalas koloniju notiktu kas nelags, mes nezaudetu visu sugu.

Gluzi cita veida problema paradijas saistiba ar Valdrapa vai kailsejas ibisiem, jo tie par varitem velejas ligzdot uz zemes tiesi taja vieta, kur pletas pilseta. Sie ibisi ir lieli putni, kuru tumsas spalvas iezaigojas, kad tas skar saules stari. Tiem ir kailas sejas, gari, tumsi korallsarkani knabji un parasti mazliet aizvainota sejas izteiksme. Ibisu vokalais repertuars ir plass un komisks, tas sastav no visdazadakajam klepojosam, svikstosam, nurdo­sam skanam un ari tadiem troksniem, kas izklausas precizi ka Latinamerikas zemem raksturiga atkreposana. Kadreiz sa nepa­rasta un arkartigi noderiga putna izplatibas areals bija plass - no Turcijas un Videjiem austrumiem pa visu Ziemelafriku un talak praktiski visur Eiropa, tie ligzdoja pat tik talu ziemelos ka Alpu kalni. Viduslaikos jaunos putnus uzskatija par delikatesi, ar ko atlauts mieloties tikai augstmaniem, kaut gan es nebutu parsteigts uzzinot, ka dazi tuklie putneni pamanijas noklut ari visnabadzigako zemnieku grapjos. Vissenakas rakstiskas at­sauksmes par so neparasto putnu attiecinamas uz sespadsmito gadsimtu un nak galvenokart no Zalcburgas, kur putns aprak­stits ka mezu krauklis. Karalis Ferdinands un Zalcburgas ar­hibiskaps 1528. gada izdeva vairakus sa putna aizsargasanas li­kumus (visticamak, tie noteica, ka aristokrati drikst est jaunos putnus, bet zemnieki ne), tomer likumi izradijas neefektivi.

Kailsejas ibisu es saucu par noderigu putnu tadel, ka tas, li­dzigi citiem sparnainiem, bija dabisks kaiteklu daudzuma regu­letajs, kas eda kaitigo kukainu kapurus, tapat ari vardes, mazas zivtinas un sikus ziditajus. Iztelojoties lielo putnu un atceroties, ka tam ir lidz pat cetriem putneniem, jasaprot, ka to uzturesa­nai pie dzivibas japatere ieverojams daudzums kukainu ka­puru. Savulaik putnu atgriesanos savas no muzseniem laikiem zinamajas ligzdosanas vietas cilveki uztvera ka zinu par pava­sara iestasanos, tadel ibisu atgriesanas nozimeja svetku sak­sanos - ipasi mazaja Turcijas pilsetina Biriseka. Tacu velak tika izgudrots nelagais lidzeklis DDT un, ka vienmer bijis un notiek ari musdienas, tas tika lietots pa labi un pa kreisi. Rezultata cieta ibisi, jo tika piesarnota vinu bariba. Ibisi parliekas medi­sanas del jau bija padziti no savam senajam ligzdosanas vietam Eiropa, un to skaits strauji saruka ari Videjos austrumos un Ziemelafrika. Patiesiba Birisekas kolonija bija vieniga, kas vel saglabajusies austrumos, tacu pilseta strauji pletas plasuma. Daudzam jaunajam majam, kas bija saceltas visapkart ibisu ligzdosanas vietam klintis, bija plakani jumti, uz kuriem maju iemitnieki vasaras neciesama karstuma del medza gulet. Lieki teikt, ka guletajus nepavisam neiepriecinaja ieverojams gvano daudzums, ko uz jumtiem medza atstat putni (kuri, galu gala, bija te ieradusies pirmie). Tadel vini putnus sava un nometaja ar akmeniem, bet ibisi, kas reiz bija svetku vestnesi, nu kluva par apgrutinajumu. Turcijas valdiba velti centas putnus aizsar­gat, tacu cilveku nebeidzamie uzbrukumi no vienas puses un insekticidi no otras so pedejo koloniju austrumos pamazam iznicinaja. Sis gramatas rakstisanas laika austrumos vairs nav neviena savvalas putna. Vienigas zinamas kailsejas ibisu sav­valas populacijas ir mazas, trauslas grupinas Maroka, Alzirija un Sauda Arabija.

Tikai sagadisanas pec ibisi tika tureti nebrive gan Insbrukas, gan Bazeles zoodarzos, un no si pedeja mes ieguvam putnus, kuri kluva par musu plaukstosas kolonijas sakumu. Satelitkolo- nijas tika izvietotas Edinburgas, Cesteras un Filadelfijas zoo­darzos, mes bijam ari finansejusi putnu maju buvniecibu Ma­roka, kur turet nebrive izaudzetos putnus no musu un citu Eiropas zoodarzu kolekcijam, jaunie, putnu majas izperetie putni bija paredzeti atlaisanai savvala - tai vajadzeja notikt ru­pigi izraudzitas vietas. Mes jau planojam lidzigas programmas ari citas Ziemelafrikas vietas. Saskana ar egiptologu apgalvoju­miem, tiesi kailsejas ibiss varetu but bijis pirmais putns, ko

Noass izlaidis no skirsta. Butu tik aizkustinosi, ja so putnu sav­valas koloniju varetu nodibinat uz klints netalu no, piemeram, Luksoras - tad kailsejas ibisi varetu lidinaties starp milzigajiem, senajiem pieminekliem gluzi ka toreiz, kad sos piemineklus vel tikai saka izcirst masivajas klintis.

Ibisu palaisana briviba mums vel jaizmegina, tacu pirms vai­rakiem gadiem, kad tikko bijam uzsakusi balozu programmu, mes bijam gatavi izmeginat veiksmi ar citu sugu, soreiz ar ziditajiem - ar radijumiem, ko sauc par Jamaikas hutijam. Sai programmai bija visas panakumu iezimes, tacu velak notiku­sais pieradija, ka skietami vienkarsa un neapsaubami realize­jama projekta var gadities negaiditas klumes, ja zaudejam mod­ribu.

Hutijas ir grauzeji, kuras sastopamas vienigi Karibu salas. Ba- hamu salas, Kuba un Jamaika mitinas atskirigas sugas. Jamaikas hutijas, ko vietejie sauc par coney, ir brunganzali dzivnieki pun- durpudela lieluma un izskatas gluzi ka pravas jurascucinas. Tas ir vienigie lielie sis salas vietejie ziditaji, kas izdzivojusi, kaut ari kadreiz to bija parparem un tie bija galvenais partikas avots vietejiem iedzivotajiem un vietejam Jamaikas znaudzejcuskam. Tomer parmeriga medisana, izmantojot modernos ierocus, un mezu iznicinasana siem dzivniekiem draud ar iznicibu. Savas pirmas hutijas - Dzona Krova kalnos nokertus divus tevinus un matiti - trests ieguva 1972. gada, pateicoties kadas ta lidzdalib­nieces atbalstam; vel astonus dzivniekus kolekcijai pievienoja 1975. gada. No siem dzivniekiem nebrive tika ieguti pirmie hu- tiju mazuli, un nakamo desmit gadu laika sesdesmit viena me­tiena piedzima devindesmit pieci mazuli. Atbilstosi musu prin­cipam - neturet visas olas viena groza - devinpadsmit no tiem mes pavairosanas nolukos aizdevam sesam citam kolonijam cet­ras dazadas valstis.

1972. gada, kad musu jauna, lieliska hutiju mitne bija gan­driz pabeigta, man piezvanija viena no tresta pilnvarotajam - Flera Kaulza. Vina pastastija, ka gaidot ierodamies ciemos Holivudas zvaigzni Dzimiju Stjuartu un vina sievu Gloriju un grasoties tos atvest uz Dzersiju. Es vienmer patureju acis ie­speju gut kadu labumu, tapec apvaicajos, vai Stjuarta kungam labpatiktos atklat musu jauno hutiju pavairosanas mitni, tadejadi sagadajot trestam zinamu publicitati. Sanemu atbildi, ka vins busot par to iepriecinats.

Norunataja diena es devos uz lidostu sagaidit slavenibas. Stjuarts ar savu viegli griligo kovboja gaitu, ar tikami piesma­kuso balsi un stiepjoso intonaciju izskatijas gluzi tads pats ka uz ekrana. Glorija bija daila sieviete - lieliski kopta, kada vien bagata amerikaniete var but, nebeidzami sarmanta, tacu vieg­lais spidums vinas acis bridinaja, ka si dama pavisam vienkarsi var klut par kadu no mistera Vudhauza slavenajam tantem [18] , ja vien kaut kas nenotiek vinai pa pratam. Vina bija no tam eteriskajam personibam, kadam maitres d'hotel acumirkli izrada lojalitati un verdzisku padevibu. Kamer mes arpuse pie lidostas gaidijam, kad Dzons piebrauks masinu, un par so to plapajam, Dzeimss Stjuarts peksni nozuda. Vienu mirkli vins bija turpat lidzas - gars, izstidzejis, pieklajigi smaidoss -, bet nakamaja bridi bija izgaisis klusi un nemanami ka dumu mu­tulis. Likas neiespejami, ka tik dizs virs (visas sa varda nozi­mes) varetu izcibet tik zibenigi, ka neviens to pat nepamana.

- Kur ir Dzimijs? - Glorija peksni apsudzosa balsi nopra­sija, it ka mes butu nolaupijusi vinas viru. Mes visi bezrupigi paveramies apkart.

-     Varbut vins iegriezies miera osta, - es mineju, izmanto­dams so amerikanu teicienu, kas mani allaz sajusminajis.

-    Vins tur iegriezas jau lidmasina, - Glorija teica. - Kur gan vins nozudis?

Izsledzis miera ostu no iespejamo sleptuvju saraksta, es ne­parko pasaule nevareju iedomaties citu vietu, uz kurieni Stjuarts varetu but devies. Glorijas pieaugosais satraukums ari man lika justies neomuligi. Vai vins butu nolaupits? Es jau tagad speju iz­teloties analfabetiskos preses virsrakstus: "DZEIMSS STJUARTS SAGRABTS HUTIJU BALLITE - SLAVENS AKTIERIS NO­ZUDIS NO ZEMES VIRSAS GLUZI KA DZIVNIEKI, KO VINS DEVIES APCIEMOT." Ta nebija gluzi tada publicitate, kadu velejos trestam.

Taja bridi Dzons piebrauca automasinu.

-    Vai man iet un pateikt Stjuarta kungam, ka masina ir klat? - vins vaicaja.

-     Kur vins ir? - mes visi reize vaicajam.

-    Ara uz skrejcela apluko lidmasinu, - Dzons paskaidroja.

-    Ejiet un dabujiet vinu roka, - Glorija izrikoja. - Vins nav no lidmasinam atraujams.

-    Ka vins tur tika klat? - es brinijos, jo Dzersijas lidostas dro­sibas dienests darbojas stingri.

-    Vai vari iedomaties kadu aizturam Dzeimsu Stjuartu, kad vins to pazinis? - Dzons vaicaja.

Driz vien beglis leksiem atgriezas pie mums.

-     Eee… tur tada smuka, maza lidmasinite, - vins paskaid­roja. - Ja, tada mazina, loti jauka. Tada omuliga, vai ne? Jauka. Tadu vel nebiju redzejis.

-    Kap ieksa masina, Dzimij, - Glorija teica, - tu visus aizkave.

-     Ja, ja, - Dzimijs atsaucas, vai nu nejuzdamies vainigs, vai nemaz neklausidamies. - Priecajos, ka to ieraudziju. Tada jauka.

Kad bijam paedusi pusdienas, Dzimijs ar milzu sarmu at­klaja hutiju mitni, un apgalvoja, ka "hutes" vinam patikusas jau kops pirmas tiksanas reizes (apmeram pirms piecam mi­nutem). Kad smagais uzdevums bija paveikts, mes abus aizve­dam vakarinas pie draugiem.

Ziemas darza iemalkojot dzerienus un velak baudot tei­camu maltiti, Dzimijs izskatijas noraizejies. Man likas, ka vinu nogurdinajis garais lidojums - laika maina graujosi ietekme visus. Kad vakarinas bija paestas, mes sapulcejamies viesistaba, kur Dzimijs uzmanigi novietoja garo, griligo stavu milziga di­vana. Vina skatiens bezmerkigi klida pa istabu un peksni ap­stajas pie kaut ka, kas vinu ieintereseja.

-    Hei, klaviere! - vins iesaucas, blenzdams uz mazu fligeliti istabas sturi.

-     Dzimij, ne, - Glorija bridinosi teica.

-    Ja, ser, klaviere, - Dzimijs atkartoja tik sajusminata toni, it ka butu izdarijis gadsimta atklajumu, - tada maza mazina klaviere.

-     Dzimij, nevajag, - Glorija velreiz bridinaja.

-    Mazs meldins… - Stjuarts sapnaini teica un saka sliet garo torsu augsa no divana, vina acis mirdzeja fanatiska liesmina, - meldins… kads bija tas meldins, kas man patik?

-     Ludzu, Dzimij, nespele klavieres! - Glorija izmisigi ludzas.

-     Aha, zinu… "Kovboja Dzo regtaims"… - Dzimmijs tuvo­jas instrumentam. - Ja, serr, "Kovboja Dzo regtaims".

-     Dzimij, luuudzu! - Glorija ludzas, balsij aizlustot.

-     Ja, tads jauks, jautrs meldins. - Dzimijs apsedas uz kla­vieru solina. Vins pacela vaku, un fligelisa taustini uzsmaidija platu krokodila smaidu.

-    Ta - eee - paskatisimies - eee, ka nu tur bija, - Dzimijs murminaja, ar garajiem pirkstiem uzsizdams pa taustiniem.

Mes acumirkli apjautam divas lietas. Pirmkart, Dzimijam Stjuartam nebija ne mazakas muzikalas dzirdes, un otrkart - vins neprata spelet klavieres. Turklat vins no visa dziesmas teksta atcerejas tikai nosaukumu. Visus gadus, kad biju verojis vina nevainojamo telojumu uz ekrana, es nekad neko tamli­dzigu nebiju redzejis. Dzimijs speleja pilnigi greizi un tikpat greizi ari dziedaja, cenzdamies abus meldinus savienot. Vins sava aizsmakusaja, kerkstosaja balsi vel un vel dziedaja dzies­mas nosaukumu, atgriezdamies pie sakuma ik reizi, kad nodo­maja, ka kaut ko izlaidis. Sajuta bija tada, ka verojot cilveku bez rokam censamies parpeldet Lamansu; tas bija lidz sapem smiekligi, bet smieties mes neuzdrosinajamies, jo kinozvaigzne savu prieksnesumu izpildija ar tadu lepnumu. Beidzot vins skita izvarojis "Kovboja Dzo regtaimu" pec sirds patikas un laimigs par sasniegumu pagriezas pret mums.

-    Vai jus gribetu dzirdet vel kadu meldinu? - vins veligi ie­rosinaja. Man uzmacas kardinajums pieprasit "Zvaigznoto Karogu", tomer es apspiedu so velmi.

-     Dzimij, mums jaiet, - Glorija uzstaja.

Un vini aizgaja.

Noklausities kadu slavena Dzimija Stjuarta prieksnesumu bija liels pagodinajums, tacu es biju parliecinats, ka vina sieva tam nepiekrit.

Jauna dzivnieka paradisanas tresta vienmer ir satraucoss notikums, ipasi ta ielaisana jaunaja mitekli un iespeja verot ta iedzivosanos. "Hutes", ka musu jaunos iemitniekus tika no­kristijis Dzimijs Stjuarts, tomer izradijas drizak iznemums no likuma. Kaut ari hutijas bija gliti, tukli dzivnieki ar smagneju kermena pakalejo dalu, kuras del izskatijas, it ka tas valkatu par­meru lielas bikses, vinam truka ceretas dzirkstosas personibas.

Hutijas izradija apmeram tikpat daudz dzives prieka ka bazni­cas vecako barins kada saveja beres. Bija tikai viena lieta, ko vinu izdaribas varetu kaut aptuveni saukt par ekscentrisku. Ka jau lielaka dala dzivnieku, ari hutijas nebija rokasgramatas la­sijusas savas uzvedibas aprakstus, tadel nezinaja, ka tam pie­klajas dzivot tikai un vienigi uz zemes. Smagneji un pilnigi bez jebkadas izteiksmes tas rapalaja pa zariem savos buros un attu- pas pie pasiem griestiem - drosi vien iztelojoties sevi par bez- sparnu putnu baru. Tiesa, es noveroju jaunos dzivniekus biezi spelejam kaut ko lidzigu "sunisiem", bet si rotala bija loti no­sverta un atgadinaja korpulentu Viktorijas laikmeta bernu spelesanos vienigi tadel, lai izpatiktu vecakiem.

Kad tresta izaudzeto hutiju mazulu skaits bija pietiekami liels, mes sakam apdomat jautajumu par dzivnieku atgriesanu savvala. Musu toreizejais zinatniskais lidzstradnieks Viljams Olivers aizbrauca uz Jamaiku visu sagatavot - izveleties pieme­rotu vietu (piemerotu no hutiju viedokla, ipasi pasargatu no medniekiem) un iesaistit pasakuma Kingstonas Hope zoodarzu. 1985. un 1986. gada laika cetrdesmit cetras no musu Dzersija izaudzetajam hutijam tika nosutitas uz Jamaiku un iekartotas ipasi hutiju gimenem buvetos buros Hope zoodarza. Pa to laiku izraudzitaja vieta tika veikti plasi vegetacijas petijumi, lai parlie­cinatos, ka hutijam netruks baribas. Tad vinas tika aizvestas uz savvala atlaisanas vietu, katra gimene atradas sava pagaidu mitne ar ipasi konstruetu, pa pusei maksligu akmenu kravumu jeb coney alu. Pec nedelas vai divam, kad dzivnieki skita piera­dusi pie jaunajiem apstakliem, zogs tika novakts, un katra gru­pina tika noverota lidz pat trim menesiem.

Pirmie noverojumu rezultati bija arkartigi uzmundrinosi. Sakotneja posma tikai tris dzivnieki nozuda, toties parejie atri kluva patstavigi un jutas lieliski. Mes pamatoti cerejam, ka savvala atlaisanai bus lieli panakumi. Tomer, kad hutiju apdzi­vota teritorija tika apsekota pec ilgaka laika, atradas tikai asto­nas hutijas. Visi astoni dzivnieki (to skaita divi seit ienemti un dzimusi) bija lieliska forma. Toties parejos neizdevas atrast ari pec sesu nedelu ilgiem meklejumiem. Nakamaja gada atradas tikai divi dzivnieki - viens Dzersija dzimusais, otrs, ka likas, savvala raditais. Abi bija laba forma, tacu parejo hutiju atrasa­nas vieta ka bija, ta palika nezinama. Atrastie dzivnieki bija pirms laba laika teicami pielagojusies savvalai un uzvedusies, ka jau hutijam pieklajas. Izveleta vieta likas ideala - ar pietiekamu daudzumu partikas un mednieku neapdraudeta. Tadejadi mums nacas secinat, ka dzivnieku nozusana vainojama slimiba vai savvalas sunu un kaku uzbrukumi. Tomer mes varda tiesa nozime nebijam atmetusi ceribu [19] , jo tobrid sadarbojamies ar hope zoodarzu, lai taja nodibinatu pietiekami lielu pavairosa­nas koloniju un ar Vestindijas universitates studentu palidzibu sos dzivniekus velreiz meginatu atgriezt savvala.

Visas vilsanas, ar kadam gadas sastapties saistiba ar dziv­nieku nonaksanu savvala, vairak neka ar uzviju atlidzina bridis, kad apvienotiem spekiem izdodas sasniegt panakumus - ta tas notika gadijuma ar zeltainajiem lauvtamariniem. Sie apburosie radijumi, mazakie no primatiem, kopa ar saviem tuvakajiem radiniekiem kalitriksiem dzivo Brazilijas piekrastes lietus mezos. Diemzel so ipaso lietus mezu nezeligi un bez apdomas iznicina; atlikusi tikai koku puduri, kas reizem pat neatrodas lidzas cits citam, tadejadi katra puduri mitosie dzivnieki ir izoleti un nevar atjaunot savas sugas genetiskos resursus, parojoties ar sugasbraliem, kas mit tikai dazas judzes talak. Kadreiz Atlantijas piekrastes lietus mezs aiznema simt trisdesmit piecus tukstosus kvadratjudzu lielu teritoriju. Sobrid atlikusi mazak neka pieci procenti sa meza platibas, un ari atlikuso dalu nemitigi noli­dzina ar cirvi, uguni un buldozeru. Meza saskelsana noved lidz izmirsanas robezai ne tikai tamarinus, bet ari citus dzivniekus un augus, kas uztur so neparasto ekosistemu. Nocertot tropu koku, tiek nodarits tads pats posts ka nopostot milzigu pilsetu, jo tiek iznicinati tukstosi radijumu, kas dzivojusi saja koka un ta apkartne.

Zeltainais lauvtamarins ir varbut pat visskaistakais ziditajs pasaule. Dzivnieks ir mazliet lielaks par tikko dzimusu kakenu, tam ir arkartigi gari "makslinieka" pirksti un kuplas krepes, kas izskatas gluzi ka no zelta. Sis apbrinojamais, vizosais kazoks ie­klauj tamarina seju ka pa pusei saslejusas krepes, ta del dziv­nieks izskatas pec lauvas. Ka visi kalitriksi un tamarini, sie radi­jumi kustas arkartigi strauji un reizem parvietojas tada atruma, ka nav iespejams kustibai izsekot ar aci. Zeltainie lauvtamarini ir visedaji, lielakoties tie partiek no augliem un kukainiem, tacu labprat pamielojas ari ar koku vardem un, ka nesen atklajies, var pat dienas laika ierapties koku dobumos un pievienot savai edienkartei tur miega karajosos siksparnus. Vinu balsis loti atgadina putnu civinasanu, spalgos kercienus un trellus.

It ka ar mezu iznicinasanu vien nepietiktu, sie briniskigie mazie dzivniecini ir iecieniti ari ka majas lutekli un biomedici- nas petijumu objekti, tapec sesdesmito gadu beigas un septin­desmito gadu sakuma man kluva skaidrs, ka sugai draud bries­mas. Tika aprekinats, ka vel atlikusajos meza plekisos mitinas ne vairak par simt piecdesmit dzivniekiem. So satraucoso situ­aciju sava gramata briniskigi izgaismojis doktors Adelmars F. Kombra-Filho, Riodezaneiro primatu centra direktors. 1972. gada tika organizeta konference, kuras laika apspriests so dzivnieku nozelojamais stavoklis un meginats izvertet gan savvala, gan nebrive dzivojosas populacijas. Bija neparprotami skaidrs, ka arkartigi nozimigi ir vienlaikus nodibinat populaci­jas nebrive un kerties pie problemas risinasanas savvala. Sis darbs bija sekmigs, galvenokart pateicoties doktores Devras Kleimanes pasaizliedzigajam darbam. No 1972. lidz 1980. ga­dam zeltainie lauvtamarini bija sastopami pavisam nedaudzos zoodarzos, parsvara Amerika. Sie zoodarzi loti rupigi paplasi­naja savas mazas kolekcijas, un rezultati bija teicami. Zeltaino lauvtamarinu populacija piecu gadu laika nebrive pieauga no simt piecdesmit tris lidz trissimt trisdesmit dzivniekiem - ap­meram divreiz vairak neka savvala. Katru gadu piedzima piec­desmit lidz sesdesmit mazulu, tadejadi bija izveidojusies pietie­kami liela, stabila populacija, lai saktu domat par dazu nebrive audzeto eksemplaru palaisanu savvala. Sis projekts vainagojas panakumiem, pateicoties zoodarzu konsorcija izveidosanai sis sugas parskatam.

1978. gada mes sanemam savu pirmo zeltaino lauvtamarinu pari un pievienojamies konsorcijam. Musu zeltaino lauvtama­rinu ierasanas izraisija pamatigu sensaciju. Viena lieta ir redzet sa radijuma zimejumu vai fotografiju, bet pavisam cita - skatit pasu dzivnieku vaiga. Sicinie primati, vizedami ka zelta dub- loni, saudijas pa buri tada atruma, ka atgadinaja lidojosus zelta lietnus. Springodami apkart un petidami jauno majvietu, tie nemas kori ciepstet, spiegt un calot, it ka katrs no viniem ka miniaturs ekskursijas vaditajs stastitu citiem, kur tobrid at­rodas un kam pieverst uzmanibu.

Kad zeltainie lauvtamarini bija iedzivojusies, tie kalitriksu grupa nokluva uzmanibas centra, jo pilnigi noteikti bija pasi spilgtakie un pievilcigakie no sis apburosas primatu saimes. Bei­dzot pienaca diena, kad matite sekmigi davaja dzivibu dvinisiem (parasts metiena lielums sai sugai), diviem siciniem zelta tirrad- nlsiem, kuri katrs varetu erti ierikoties maza kafijas tasite. Sa­kuma, kamer abi bija iekerusies vecaku biezaja spalva un lieliski sapluda ar to, mazuli bija gandriz nesamanami, jo vinu sikas sejinas bija mazakas par piecdesmit pensu monetu. Augdami lielaki, mazie kluva pargalvigaki un pameta droso patverumu, lai uz savu roku izpetitu buri, kaut ari bija gatavi jebkura briesmu bridi traukties atpakal drosiba vecaku skavas. Bija aizraujosi tos verot saules gaisma vajajam taurinus, kas bijusi gana neuzmanigi un ielidojusi cauri bura rezgiem. Pagriezieni, lecieni, atsperieni un steigsanas pakal dancojosajiem kukai­niem bija neticami graciozs baleta prieksnesums, turklat tama- rlnu kazoki saules staros vizeja krasu miriades - no smilsak­mens sarkana lidz blavi zeltainam ka laulibas gredzens. Kaut kada iemesla pec mans ierosinajums nosaukt mazos par Fortu un Noksu visas aprindas tika uztverts ar izteiktu pretestibu, tapec es paliku mazakuma un biju spiests no sis idejas atteikties.

Tostarp plani nebrive audzetos zeltainos lauvtamarinus par­celt savvala turpinaja attistities. Protams, tik plasa meroga pro­jektu vajadzeja uzsakt ar lielu rupibu un pieverst uzmanibu visam detalam. Vajadzeja veikt ekologisku petijumu, lai nover­tetu zeltaino lauvtamarinu populaciju savvala, un, kad tas izda­rits, izraudzities vietu meza, kur nedzivo zeltainie lauvtamarini, bet kas ir piemerota nebrive audzeto dzivnieku palaisanai. Vien­laikus tika izraudziti piecpadsmit tamarini no pieciem ASV zoo­darziem un nosutiti apmacibai uz Rio primatu centru. Dziv­nieks, kas, iespejams, jau tresaja paaudze dzimis nebrive, ir pieradis pie noteiktam barosanas reizem, un vinam nekad nav nacies pasam meklet baribu. Vissvarigakais ir tas, ka nebrives drosiba nav tadu pleseju ka cuskas vai vanagi un ari pret homo sapieris dzivnieki izturas ka pret laipnu, devigu draugu. Tapec dzivnieki, ja tie velas izdzivot, pamazam japieradina pie skarbas dzives realitates mezos. Kada bridi tika atklats, ka tamarinus uztrauc un biede koku zari, kas supojas. Labi konstruetajos zoodarzos, kur dzivnieki lidz sim dzivojusi, zari bija labi pie­nagloti, tadejadi zars, kas neiztur dzivnieka svaru, sagada tam uztraukuma pilnu piedzivojumu, pirms tas iemacas parvaret so problemu. Zeltainajam lauvtamarinam nacas ieklaut sava dieta tadus savvalas auglus, ko vini nekad nebija nogarsojusi; bija apbrinojami redzet, ka jaunakie dzivnieki macibu apguva atrak un ieradija vecakajiem, kas darams.

Sakotneji dzivnieku palaisana briviba noriteja leni, tacu gan dzivnieki, gan projekta iesaistitie cilveki aizvien vairak macijas, un rezultati galu gala bija sekmigi. Kada fotografija redzams nebrive izaudzets dzivnieks edam vardi - sads kumoss vinam Vasingtona nekad nebija ticis piedavats, tatad ir pieradijums, ka dzivnieki iejutusies jaunajos apstaklos. Nakamaja faze bija paredzets nebrive izaudzetos dzivniekus salaist kopa ar sav­valas tamariniem, un ta bija liela diena, kad nebrive dzimusi matite pec parosanas ar savvalas tevinu dzemdeja dvinus. Ap to laiku mes Dzersija bijam tikusi pie vairak neka divdesmit pieciem zeltainajiem lauvtamariniem un varejam piedalities pasakuma ar pieciem saviem dzivniekiem. Vinus ka vienu gi­meni izlaida briviba meza puduri, kur nedzivoja savvalas tamarini, un mes ar lepnumu varejam teikt, ka musu grupina bija pirma, kas projekta ietvaros radija pecnacejus, kuru abi ve­caki bija gan dzimusi, gan augusi nebrive. Sis bija pieradijums (ja tads vispar nepieciesams), ka, visam dazadajam disciplinam stradajot vienotam merkim, sugu pavairosana nebrive var notikt un notiek, un ar tas palidzibu mums varetu izdoties ne­skaitamas sugas paglabt no iznicibas.

Es vienmer atceros lielisko pikniku kopa ar Rodzeru Painu un vina gimeni kad otro reizi apmekleju ASV. Tas, protams, bija Rodzers, kurs veicis tik daudz lielisku petijumu par valiem un kuram pienakas pateiciba par serigi briniskigajam valu dziesmam, kuras tik daudzi cilveki aizgrabti klausas un ilgojas uzzinat, ko sie milzigie, neparastie dzivnieki saka cits citam. Tacu piknika laika Rodzers man vaicaja, ar ko nodarbojas trests, un es centos izskaidrot musu merkus un uzdevumus.

Visbeidzot Rodzers teica: - Domaju, ka saprotu jusu domu - jus vinus pavairojat, lai tie nonaktu seit, ja vien vel ir kada se­jiene, kur dzivniekiem atgriezties. - Sadi vins viena kodoliga teikuma iezimeja vienu no musu programmas problemam: ja vajadzigs labaks apzimejums, nosauksim to par "sejienes sin­dromu". Situacija ar Rodrigesas augledaju siksparniem ir tam lielisks piemers.

Rodrigesa ir maza salina cetrsimt sesas judzes uz austru­miem no Mauricijas. Tas agrinais apdzivotajs Legua so salu aprakstijis ka paradizi ar biezu mezu un briniskigu radijumu parpilnibu. Tur dzivoja solitars - divains garkajains zemes putns, visai lidzigs musdienu Afrikas sekretarputnam. Milzu brunurupucus tur vareja sastapt tados daudzumos, ka nostasti vestija - pa to muguram esot iespejams nostaigat veselu judzi, nesperot kaju uz zemes - gluzi ka vecaja Anglija vavere vareja pa dzivzogiem un meziem veikt celu no Londonas lidz Aberdinai, nenokapjot uz zemes. Saja tropu paradize dzivoja ari tris pedas gars gekons, uz zemes ligzdojoss papagailis un daudz citu brinumu. Sobrid Rodrigesa zilaja jura zem svilinosajiem saules stariem gul sausa, erodeta un izkaltusi, uz tas tik tikko var ie­raudzit kadu zalumu, toties tur mitinas plaukstosa cilveku cilts. Nozudusi garkajainie solitari, zemes papagaili un milzu gekoni, pazudusas ar milzu brunurupucu muguram brugetas ielas. Atlikusi vien dazi niecigi mezu pudurisi, no kuriem lielakaja -

Cascade des Pigeons - dzivo zeltaino augledaju siksparnu ko­lonija, kadi nekur citur pasaule nav sastopami. Mes ar Dzonu Hartliju apciemojam Rodrigesu 1976. gada un no mazas kolo­nijas (simt divdesmit dzivnieku) iemantojam astonpadsmit ek­semplarus pavairosanas kolonijas izveidosanai. Dazi no sikspar­niem tika izmitinati Mauricijas valdibai piederosajos aviarijos Blekrivera (turpat, kur tika tureti ari rozainie balozi), bet tris te­vinus un septinas matites mes aizvedam uz Dzersiju. No siem siksparniem mums izdevas iegut devindesmit mazulus un izveidot satelitkolonijas gan Lielbritanija, gan Amerika. Sik­sparnu nu bija pietiekami daudz, lai saktu domat par to palai­sanu savvala. Bet kur?

Skaidrs, ka Rodrigesa siksparni atbalstu nesanems. Paldies dievam, sakotneja kolonija, no kuras mes ar Dzonu bijam ie­mantojusi dzivniekus pavairosanai, nu bija pieaugusi lidz asto­niem simtiem siksparnu, jo pedeja laika nebija plosijusas lielas, postosas viesulvetras, un ari cilveku iejauksanas Cascade des Pigeons bija samazinata lidz minimumam. Tomer uzskatija, ka astoni simti ir lielakais siksparnu skaits, kads Rodrigesas dabiskajos mezos spej izdzivot. Pat tad, ja pasreizeja mezu at­jaunosanas programma izradisies sekmiga, paies daudzi gadi, lidz jaunizaugusie mezi klus par siksparnu majvietu; ja ari butu iespejams Cascade des Pigeons iemitinat vel vienu kolo­niju, joprojam pastaveja viesulvetru problema. Kad pari maza­jai salinai trauksies nakama postosa vetra un izraustis Cascade des Pigeons kokus, ka norauj salli no pleciem, - tas bija tikai laika jautajums.

Mes bijam iedomajusies par Cagosu arhipelagu apmeram tukstos judzu uz ziemeliem no Rodrigesas. Sis salas ir neapdzi­votas un atrodas iesanus no ciklonu un pasatu parastajiem ce­liem. Drosi vien tiesi sa iemesla pec siksparni nebija sis salas sasniegusi ne lidus, ne viesula nesti un nebija tur nodibinajusi kolonijas. Saja grupa bija tris korallu salas, kas varetu kalpot par siksparnu koloniju patverumu, - Djegogarsija, Perosba- nosa un Salomona. Kadu laiku salas tika audzeta kopra, tacu 1972. gada kolonijas tika pamestas. Dala kolonizatoru ierikoto auglu koku un darzenu stadijumu pamazam pargajusi savvala un varetu salas nometinatajiem siksparniem kalpot par par­tikas krajumiem.

Lieki teikt, ka Djegogarsija, tapat ka daudzas jaukas salas, musdienas kluvusi par militaro bazi, un piekluve tai ir stingri kontroleta. Tacu abas parejas salas varetu uznemt siksparnus, kaut ari svesu radijumu nometinasana jebkada ekosistema ne­kad nav prata darbs. Skaidri redzams, pie kada haosa tas no­ved, - vai runa ir par brieziem Jaunzelande, trusiem Australija vai ezeliem Galapagu salas. Tomer saja gadijuma visa dabiska vegetacija salas tikusi iznicinata, lai atbrivotu vietu koprai. Turklat, tajas bija ievestas zurkas, kaki, cukas un kazas; tagad sie dzivnieki kluvusi mezonigi un pastradajusi visus iespeja­mos postijumus, ko sadi radijumi nodara jebkurai ekosiste­mai. Tadejadi Rodrigesas augledaju siksparnu ievesana situaciju nevaretu padarit vel launaku, toties palidzetu glabt sugas no izmirsanas un varbut pat sniegtu ieguldijumu vegetacijas atjau­notne.

Jau pieradits, ka augledajiem siksparniem ir nozimiga mezu "destitaju" loma, jo tie ir augu apputeksnetaji. Vel vairak - tie ed auglus, kuru seklas iziet cauri siksparnu gremosanas siste­mai un kopa ar izkarnijumiem, siksparniem lidojot no vienas vietas uz citu, nokrit zeme, uzdigst, un ta konkreta auglu koku suga izplatas tala apkartne. Nav gudri pievienoties tiem dau­dzajiem cilvekiem, kas niciga toni vaica par katru augu vai dzivnieku - kads no ta labums? Labums neapsaubami ir, kaut tas varbut nav acumirkli saskatams. Siksparnu darzkopibas ak­tivitates ieverojami palidz citam dzivibas formam, ari cilvekam.

Mes ludzam atlauju ierasties Djegogarsijas sala un sanemam noraidijumu; valdiba ierosinaja pieverst uzmanibu parejam divam salam. Mes ta ari darijam, ceredami atrast patverumu saviem mazajiem, zeltainajiem, lidojosajiem rotalu lacisiem, jo tiesi pec rotalu lacisiem sie siksparni ari izskatas. Ceram, ka taja laika, kad atradisim so patverumu, tas nebus parversts par atombumbas izmeginajumu poligonu. Pasaule, kur nogalina­sana skiet svarigaka par aizsargasanu, viss ir iespejams.

Rodrigesas augledaji siksparni, skiet, cies no "sejienes sin­droma", tomer citi Indijas okeana apkaimes iemitnieki no ta izarstejusies. Sis ir stasts par Raundas salu, kas, es uzskatu, so­brid ir musu ieverojamakais sasniegums: esam izglabusi salu un tas unikalos iemitniekus no pilnigas bojaejas.

Kad mes ar Dzonu Hartliju uzturejamies Mauricija, nodar­bodamies ar rozaino balozu kolonijas dibinasanu, manu uz­manibu saistija problemas, ar kadam saskaras Raundas sala - trissimt piecdesmit akru liels vulkanisks konusveida izvirzi­jums apmeram trispadsmit judzu uz ziemelaustrumiem no Mauricijas. Visneparastakais ir tas, ka uz sa nieciga zemes ple­kisa sastopamas vismaz divas kirzaku, divas cusku un vairakas augu sugas, kadu nav nekur citur pasaule. Vel vairak, ta ir viena no loti reti sastopamajam tropu salam, kura nedzivo zurkas un peles, ta ir ari nozimiga vairosanas apmetne dazadam juras putnu sugam. Pirms daudziem gadiem Raunda bija tada ka Mauricija miniatura: salas kalnainas vietas bija biezi apaugusas ar cietkoksnes koku meziem (piemeram, melnkoka), bet zema­kas nogazes klaja palmu savannas. Devinpadsmitaja gadsimta kads mulkis bija iedomajies palaist sala kazas un trusus - kaiti­gakos no visiem dzivniekiem. Rezultats bija tads pats, ka ieslo- got aitu aploka zobenzobu tigeri. Ko nenoeda kazas, to pie­beidza trusi, un driz vien cietkoksnes mezi nozuda bez pedam, palmu savannas izcinija arjergarda kaujas, un strauji erozijas skarta sala leni, bet nenoversami saka slidet jura. Pirmaja ap­meklejuma sala izskatijas ka grumbu izvagota, sarkandzeltena simtgadiga indiana pecnaves maska, kur atlikusas tikai sur tur izkaisitas palmas, dazi pandani un nikuligs pamezs. Bija skaidrs, ka kaut kas steidzami jadara, lai glabtu rapulus, jo to dabiska vide aizvien vairak samazinajas. Mes ar Dzonu divas reizes ap­meklejam salu, jo Mauricijas valdiba pilniba piekrita, ka jasa­gusta rapuli pavairosanai nebrive - sakuma Dzersija, velak, iespejams, ari Mauricija. Mus informeja, ka trusu un kazu si­tuacijas risinajums tiekot meklets.

Esmu vacis dzivniekus loti daudzas pasaules malas, un ker­sanas process nekad nav bijis viegls. Tacu Raundas sala rapuli lida vai no adas ara aiz velesanas sadarboties. Telfera scinki bija tik palavigi, ka dedzigi pievienojas musu piknikam, ko bijam sarikojusi pandanu plaukstam lidzigo lapu sagadataja niecigaja ena. Sie scinki ir lielas kirzakas ar gludenam zvinam iepeleka grauzdeta cukura krasa, kas saule zaigoja visas vara­viksnes krasas, smailam, sapratigam sejam un biezam, melnam melem. Tie bariem druzmejas mums apkart, rapas mums klepi, dalijas maltite, izsmalcinati mielojoties ar varitam olam, tomatiem un pasioniem, un malkoja alu un kokakolu no musu glazem tik pieklajigi ka ciemata damu barins vikara tejas viesibas. Mes jutamies ka nelietigi nekaunas, kad maltites bei­gas vienkarsi uzlasijam savus uzvedigos viesus un ar galvu pa prieksu sastukejam miksta auduma maisos - gluzi ka Trakais Cepurnieks un Marta Zakis gramata "Alises piedzivojumi bri­numzeme" iestukeja tejkanna Susurinu.

Musu nakamais merkis bija sakert Gintera gekonus - asto­nas collas garas, tuklas kirzakas ar milzigam, zeltainam acim, vedeklveida piesucekniem uz pirkstiem, melniem un pelnu pelekiem lasumiem klatu samtaini mikstu adu. Gintera gekoni nebija tik omuligi ka scinki un labpratak dzivoja atlikusajas palmu savannas, piekerusies kokiem apmeram stumbra vidus­dala. So rapulu kersanai mums nacas izmantot sarezgitaku metodi - makskeresanu. Mes bijam panemusi lidzi bambusa stiebrus, kuriem piestiprinatas smalkas neilona auklas cilpas ar slidosiem mezgliem. Gekoni uzvedas arkartigi pretimnakosi - tie tupeja pavisam rami, kamer parslidinajam cilpu pari to galvai un tuklajam kaklam. Pec tam atlika vienigi nocelt gus­teknus no koka un iebazt maisa. To vajadzeja darit loti maigi un piesardzigi - ja kirzaka peksna panika saktu raustities cilpa, neilons vareja iegriezties kakla ada, plana ka zidpapirs. Mums tomer paveicas, un mes sabazam maisa divdesmit scinkus un sespadsmit gekonus.

Talak keramies pie cuskam. Abu Raundas sala sastopamo sugu cuskas nav indigas un ir attali radniecigas cusku dzimtai, kura ietilpst Amerikas tropu znaudzejcuska, tomer musdienas uzskata, ka tas veido atsevisku dzimtu. Viena no cuskam ir olivkrasa ar gaisakiem raibumiem, apmeram trisarpus pedas gara. Dienas laika ta gozejas sauso lapu vainaga, kas nokarajas lidz latanijas palmu pamatnei - savanna so palmu vel atlicis pavisam nedaudz. Sis cuskas nokert ir pavisam viegli, jo tas vienkarsi gul un lauj, lai tas uzlasa no lapam - grutibas sagada vienigi rapulu ieraudzisana, jo cuskas gul pavisam nekustigi. Toties ar otras sugas cuskam mums nepavisam neveicas. Tas dzivo zem zemes un ir daudz sarezgitak atrodamas. Pedeja sis sugas cuska redzeta 1975. gada - kops ta laika par tam nekas nav dzirdets, un pastav bazas, ka sis cuskas izmirusas. Mes meklejam itin visur, tomer nevienu neatradam un ar nozelu samierinajamies.

Atgriezusies Maurlcija, konstatejam, ka ap trusu un kazu iz­nidesanas planiem Raundas sala virmo neprata kaislibas. Val­dibai bija pazinots, ka vieniga iespejama metode tik sarezgita teritorija ir indesana, un tika izraudzits strihnins. Ta ir nelaga inde, bet diemzel taja laika vieniga iespejama, jo strihninu va­reja dienam ilgi atstat kvelojosaja saule un tas nezaudeja savu iedarbibu. Velak, protams, tika atklats, ka strihnins butu vare­jis noindet ari rapulus, ne tikai kazas un trusus, tadejadi sa na­vekla izvele izradijas vel aplamaka. Tomer tolaik strihnins tika uzskatits par labako izveli un Raundas salas iespejami atraka atbrivosana no postosajiem zaledajiem kategoriski nepiecie­sama. Tad kads projekta iesaistits cilveks sniedza interviju presei un mulkiga karta visparejos vilcienos aprakstija so planu; ar to pasu elle naca vala.

So lietu uztvera visdazadakas dzivnieku aizsardzibas bied­ribas Lielbritanija un nemas riet ka histeriski suni; viens no parstavjiem pat pazinoja seram Piteram Skotam (vins bija me­ginajis darboties ka vidutajs), ka labak redzetu visus Raundas salas kustonus izmirstam, neka pielautu viena vieniga trusa nogalinasanu. Vieteja biedriba, kas aicinaja aizsargat Mauri­cijas dzivniekus no nezeligas izturesanas un lidz sim bija atbal­stijusi indesanas kampanu, tagad parbijas, strauji apmeta ka­zoku otradi un pazinoja, ka trusu un kazu indesana butu tikpat liela nezeliba un ka vini darisot visu iespejamo, lai to noverstu. Mes velti centamies cilvekiem iestastit, ka, turpinot vairoties sada tempa, trusi un kazas vienkarsi iznicinas visus partikas kra­jumus un lena nave nobeigsies no bada, kas tacu ir daudz mo­kosaks gals par atru navi no indes. Kada Anglijas dzivnieku lab­klajibas aizsardzibas biedriba tiesam aizsutija uz salu snaiperi, kurs kadu laiku centas samazinat kazu skaitu ar bises palidzibu; mums par pamatigu izbrinu, tas vinam ari izdevas. Izbrinu tas mums sagadaja tadel, ka sie dzivnieki ir arkartigi tramigi un galvenokart mitinas vulkana kratera mala, kas ir visgrutak sa­sniedzama un bistamaka vieta visa sala. Tomer trusi joprojam turpinaja nemanami postit, ta ka problema palika neatrisinata.

Tiesi saja arkartigi satraucosaja laika notika kads uzjautrinoss starpgadijums, kas mazliet atviegloja musu smago nastu. Cil­veks, kas trusu iznidesanas kampanas sakara mums Anglija sa­gadaja vislielakas grutibas, bija kads doktors Glenfids Balmorals. Tas pilnigi noteikti nebija vina istais vards, tomer gana ne­parasts, lai aizkertos atmina. Mes ar Dzonu Hartliju un manu draugu Vahabu Ovadaliju - Mauricijas galveno mezu aizsar­dzibas specialistu - piedalijamies konference Londonas zoo­darza; parlaizdams pavirsu skatienu dalibnieku sarakstam, es ieraudziju ari sausminosa doktora vardu. Biju parliecinats, ka trijata mums zinama mera izdotos vest doktoru pie prata, ja vien mes spetu parunaties ar vinu privata gaisotne. Mes rupigi izplanojam, ka so nolaupisanu istenot. Pirmkart, es ludzu torei­zejam Londonas zoodarza ziditaju uzraugam Maiklam Brambelam atlauju izmantot vina maju, kas atradas netalu no konferences zales Ridzentparka kanala mala. Tad kada izcili augsta amatpersona stadija mani prieksa doktoram. Vins likas jauks, sapratigs cilveks, un mani parsteidza vina galejie uzskati par ta saukto "trusisu asinspirti". Teicu, ka es un mani kolegi ve­lamies ar vinu kaut ko ipasu apspriest, un uzaicinaju partrau­kuma laika kopa ar mums Maikla maja iedzert kadu glaziti; doktors sajusminats piekrita. Diemzel vins izvelejas tiesi to bridi, kad tika lasita lekcija par lamantinu pavairosanu, - sie dzivnieki man bija loti mili, tomer uzskatiju, ka Raundas salas jautajums ir loti svarigs, tapec japiekapjas. Tas bija viens no dau­dzajiem upuriem, kadus esmu nesis dabas aizsardzibas varda.

Lai ka ari butu, mes aizvilinajam labo doktoru uz Maikla maju, dasni salejam dzerienus, un driz vien musu upuris milzi­gas dzina un tonika porcijas iespaida pavisam atmaiga. Es saku stastit par Raundas salas problemu un tas milzigo nozimi pa­saules meroga. Labais doktors klausijas un piekritosi maja ar galvu. Kad mana runas straume izsika, kancele kapa Vahabs un paskaidroja, ka trusi ir nolemti lenai bada navei. Vins uzbura tik sausminosu izteles ainu, ka mums visiem acis piepluda asaram. Pec tam cina metas Dzons un nolasija zinatniski pama­totu lekciju par Raundas salas biologisko nozimi un uzsvera, ka butu noziegums atstat to trusiem izpostisanai. Visas musu uz­stasanas laika labais doktors piekritosi maja ar galvu un izmeta uzmundrinosas piezimes - "pilnigi pareizi - es piekritu - ja, ja, tas tiesa." Kad beigu beigas mums aptrukas sakama, vins mus pamatigi parsteidza, teikdams - "Bet es nudien nesaprotu, kads tam visam sakars ar mani."

Es samulsis paskatijos uz vinu.

-    jus tacu esat doktors Glenfids Balmorals, vai ne?

-    ja, - musu viesis apjucis apstiprinaja.

-    No Zveru un putnu aizsardzibas biedribas?

-     Ne, ne, - doktors izlaboja, - no Cietsparnu aizsardzibas biedribas.

Tas izradijas nepareizais doktors. Kurs gan butu varejis ie­domaties, ka eksiste divi doktori ar tik neparastu vardu? Vis­lielako sarugtinajumu man sagadaja tas, ka biju palaidis garam lekciju par lamantiniem.

Taja pasa laika no retajam Raundas salas palmam tika ie­vaktas seklas un sekmigi uzdiedzetas Mauricijas botaniskaja darza, savukart mums Dzersija izdevas ar ieverojamiem pana­kumiem panakt no Raundas atvesto rapulu vairosanos. Bija piedzimusi divsimt trisdesmit pieci Gintera gekona pecnaceji, trissimt divdesmit septini Telfera scinki un trisdesmit viens Raundas boa cuskas mazulis - tas drosi vien bija visieveroja­makais sasniegums. Mes bijam aizdevusi scinkus un gekonus pavairosanas koloniju veidosanai zoodarziem ASV, Vacija, Francija, Lielbritanija, Holande un Kanada, tada karta nodro­sinot stabilu populaciju nebrive. Protams, dazas boa cuskas tika nosutitas uz Kanadas Rapulu pavairosanas fondu, kura ipasnieka Dzefa Gahertija arkartigi dasnais ziedojums bija lavis mums Dzersija uzcelt pasiem savu rapulu maju.

Nu mums bija gan palmas, gan rapuli, kurus nogadat at­pakal Raunda, un cela vairs staveja tikai sis nepievilcigo iebru­ceju bars. Mums bija "sejiene", kur no jauna ievest augus un dzivniekus, tacu "sejiene" vel nebija sagatavota.

Kops pirms daudziem gadiem apciemoju Jaunzelandi, es pastavigi uztureju kontaktus ar turienes Savvalas dzivnieku dienestu, kas varbut ir pats labakais pasaule. Viena no savam vestulem es ieminejos par Raundas problemu un ludzu kadu padomu, jo zinaju, ka Jaunzelandes attalakajas salas ari bijusas briesmigas grutibas ar zurkam un meza kakiem. Dons Mer- tons sava atbildes vestule teica, ka, iespejams, vares so musu problemu atrisinat. Vini esot ieviesusi kadu jaunu, ipasi zidita­jiem domatu indi, kas, atskiriba no strihnina, nesagada sapes, turklat saglaba iedarbibu dazadas temperaturas. Dons vel pie­bilda, ka Savvalas dzivnieku dienests varetu uzklausit vina lu- gumu un laut Donam pasam un daziem vina kolegiem panemt atvalinajumu, lai viniem butu iespeja sniegt mums savus ek­sperta pakalpojumus. Tas izklausijas gandriz parak labi, lai butu patiesi, bet pavisam driz Dons un vina draugi tiesam ie­radas Mauricija, sev lidzi atvezdami, Dievs vien zina cik, nave­josas indes, ka ari teltis, brezentus un citu nepieciesamu ekipe­jumu. Mes zinajam, ka darbs bus ilgs, jo musu uzdevums - no­indet visus trusus trissimt piecdesmit akru lielaja, meness vir­smai lidzigaja teritorija - nebus viegls. Visu smago ekipejumu vajadzeja nogadat Raunda ar helihopteru, jo nebutu iespejams piebraukt ar laivam un uzstiept mantas gandriz pilnigi stavajas klintis. Lidzko viss bija sakravats un mes bijam gatavi doties sava nozimigaja misija, saluza valdibas helihopters, uz kuru bi­jam palavusies. Doma, ka varbut naksies pasakumu atlikt uz velaku laiku, dzina mus izmisuma, tomer labveligais liktenis naca talka. Australijas juras speku ekskadras minu kugis bija iegriezies Mauricija draudzibas vizite, un uz kuga klaja atradas lielisks, jauns helihopters. Mes drudzaini metamies zvanit Aus­tralijas sutnim, kurs laipni atsaucas uz musu lugumu un veleja juras spekiem mums palidzet. Vinas Majestates Australijas kugis "Kanbera" nogadaja Donu, vina komandu, aprikojumu, indi un udens krajumus sesam nedelam uz Raundas salu (pasa sala udens krajumi nebija sastopami) un izkrava visu kravu (dzivo un nedzivo) vienigaja salas plekiti, ko varetu nosaukt par lidzenu. Tad Dons un vina komanda ierikoja nometni un keras pie darba.

Vissmagakajos apstaklos vini veica apbrinojamu darbu un pec sesam nedelam bija iznicinajusi, ka Dons uzskatija, visus trusus. Lai butu par to pilnigi drosi, vini tomer pec gada velreiz ieradas sala. Iemesls bija pilnigi skaidrs: ja butu izdzivojis kaut pusducis abu dzimumu trusu, visai indesanai butu bijis tikai ierobezojosas atsausanas efekts, jo izdzivojusie trusi parupetos par populacijas spradzienveida atjaunosanu, un mes atkal butu nonakusi sakumpunkta. Tomer nekur nebija ne minas no trusiem, un Dons man nosutija dazas aizraujosas fotogra­fijas, kuras bija redzams, ka krunkaina, saplaisajusi un noplici­nata Raundas salas zeme jau parklajusies ar trauslu, zalu jauno dzinumu kartinu. Salai tika dota otra izdzivosanas iespeja. Protams, darbs vel nebija gala, jo vel vajadzeja iestadit palmas un, cerams, ari cietkoksnes kokus. Tomer mes ticam, ka piec­desmit gadu laika sala jau ieverojami lidzinasies tai, kada ta bija pirms divsimt gadiem, un sniegs drosu patverumu saviem kadreizejiem ipatnejiem un neatkartojamiem iemitniekiem.

Nesen mus apciemoja ieverojamais aktieris Ricards Adamss, kurs sarakstijis neparasto bestselleru par trusiem ar nosaukumu "Watership Down". Dzeremijs izradija viesim musu kolekciju un, ka jau parasti, arvien vairak aizravas, stastidams par musu darbu un ipasi par ta plaso sazarojumu. Vins dedzigi stastija Adamsa kungam visos sikumos par musu darbu Raundas sala, kad pielava kludu.

-     Ja, - Dzeremijs sajusminats klastija, - un, kad nu kazas bija izsautas, mums izdevas tikt vala no trim tukstosiem tr… tr… tr… - Dzeremijs sastomijas un apklusa. Ka lai pastasta "Watership Down" autoram, ka esam iznicinajusi tris tuksto­sus trusu, un vienlaikus neiemanto vina nepatiku?

Kadu bridi abi klusedami veras viens otra. Dzeremijs arvien kosak pietvika.

-    Viss kartiba, - Ricards Adamss miermiligi teica. - Nezin kapec visi doma, ka man tik loti patik trusi tapec vien, ka esmu par tiem sarakstijis gramatu.

Ta trests ar Mauricijas salas valdibas atbalstu, ar Jaunzelandes Savvalas dzivnieku dienesta un Australijas juras speku palidzibu izglaba Raundas salu. Ka es rakstiju Rodzeram Painam, mes bi­jam izglabusi "sejieni", lai "vinus" varetu no jauna nogadat ma­jas. Bet vel svarigak - es uzskatu, ka ar so sasniegumu mes bijam pacelusi tradicionalo izpratni par "zoodarzu" augstaka pakape. Mes ne tikai bijam nodemonstrejusi pavairosanas nebrives ap­staklos milzigo nozimi, vai ta notiktu Dzersija, vai sugas dzim­taja vieta, bet ari paradijusi, ka "zoodarzs" var palidzet savu dzivnieku dabiskas vides atjaunosana un aizsardziba.

Esmu parliecinats - tas, ko paveicam Raunda, tiks izman­tots par paraugu daudzas pasaules malas, kur sastopamas trauslas ekosistemas un kur tas ir tikpat apdraudetas. Tapec ceram, ka esam pieradijusi zoodarzu progresu no nevertigas Viktorijas laikmeta zvernicas (kaut joprojam sastopami loti daudzi tadu zvernicu paraugi) lidz vera nemamam spekam, kas palidz izdzivot citam dzivibas formam, ar kuram kopa mes apdzivojam so pasauli. Uzskatam, ka tiesi ar to janodarbojas zoodarziem, ipasi bagatakajas valstis; ja finansialu iemeslu del sie zoodarzi nespej sasniegt tik daudz ka izdevies Maskarenas [20] , tie, ja vien rupigak ieskatisies, ieraudzis sev lidzas kadu Raun­das salu, kurai spes palidzet, jo to musdienas prasa neatlie­kama vajadziba aizsargat dabu.

DZIVNIEKU SVETKI

1984. gads kluva par musu divkarso dzimsanas dienu, jo tad apriteja divdesmit pieci gadi kops zoodarza dibinasanas un divdesmit viens gads, kops tas parveidots par Dzersijas Brivas dabas aizsardzibas trestu. Tadejadi mums svinibu karstuma pienacas uzmest piesardzigu skatienu lidz sim sasniegtajam.

Ko esam panakusi? Pirmkart, es domaju, bijam pieradijusi, ka zoodarzs var but un tam jabut nozimigam zobratinam ko­peja dabas aizsardzibas mehanisma. Ja pirms divdesmit pie­ciem gadiem dedzigu dabas aizsargataju klatbutne piemineja dzivnieku pavairosanu nebrive, vini izvairijas no sa jautajuma apspriesanas un skali saka apspriest ko citu, it ka sarunas uzsacejs butu nepiedieniga atklatiba paudis savu parliecibu, ka nekrofilija ir pilnigi pienemams lidzeklis, lai izsargatos no ne­velamas grutniecibas. Tacu pirms trim gadiem IUCN laida klaja vestijumu, kura dzivnieku pavairosanu nebrive uzteica ka butiski nozimigu dabas aizsardzibas lidzekli. Sis dokuments ir interesanta lasamviela, jo gandriz vardu pa vardam cite pa­vairosanas vadlinijas, ko esam izmantojusi jau veselu gadsimta ceturksni un par kuram es tiku runajis kops sespadsmit gadu vecuma! Mus iepriecina, ka sis dabas aizsardzibas panemiens beidzot atzits par cienijamu, tacu kapec tam bija vajadzigs tik ilgs laiks? Tomer nav ko piesieties. Patikami uznemt sava pulka tik ieverojamu papildinajumu, kaut ari ar lielu novelosanos.

Mes esam nodibinajusi apdraudeto sugu pavairosanas ko­lonijas ne tikai Dzersija un dazados piemerotos zoodarzos Ei­ropa un Amerika, bet ari dzivnieku dzimtajas vietas. Ar musu palidzibu ieceretas un istenotas pavairosanas iespejas tadas vietas ka Brazilija, Sentlusija, Mauricija, Maroka un Madagas- kara. Sis pedejais pavairosanas piemers - arkartigi sekmiga in situ pavairosanas kolonija musu gadijuma iezime interesantu novirzi no visparejas normas, jo taja ietilpst pasaules visreta­kais brunurupucis - kijkrutis jeb angonoka, kura musu Dzer­sijas kolekcija nav. Varbut kads paradisies velak nakotne, tacu sobrid vissvarigakais ir palielinat so brunurupucu skaitu, un musu komandas galvenais dabas aizsardzibas specialists Ma- dagaskara Dons Reids ar so uzdevumu loti sekmigi tiek gala. Protams, mes nenodarbojamies ar so projektu pasi vien, mums palidz daudzas organizacijas, piemeram, Vispasaules dabas fonds, tomer Li ir visa pasakuma iedvesmotaja, un pasreizeja attistibas posma to pamatoti var nosaukt par briniskigu pie­meru, ka sadus projektus klajas planot un istenot.

Musu nakamais nozimigais sasniegums ir miniuniversitate - tas pilns nosaukums ir Starptautiskais macibu centrs dabas aizsardzibai un apdraudeto sugu pavairosanai nebrive. Cilveki no jaunattistibas valstim te macas, sanemot stipendiju, un atgriezas majas, lai ieviestu dzive pavairosanas programmas, ko esam iedibinajusi kopigi ar vinu valstu valdibam.

Dzeremijs nesen atgriezas no IUNC sanaksmes Kostarika, kur priecigs bija saticis divdesmit divus musu universitates re­flektantus no tik talam zemem ka Taizeme un Brazilija; visi studenti dedzigi interesejas par sasniegumiem vinu Dzersijas

Alma Mater un aizrautigi vestija pasi savus jaunumus, ka ari uzklausija citu stastijumus. Dzeremijs teica, ka sajuta bijusi li­dziga lielas gimenes kopasanaksanai un esot bijis arkartigi pa­tikami apzinaties, ka tresta macijusies un ierosmi guvusi tik daudzi jauni cilveki no visdazadakajam zemes malam.

Musu macibu centrs tagad kluvis par Lielbritanijas Kentas universitates filiali, tadejadi dodot iespeju studentiem iegut Apdraudeto sugu menedzmenta specialistu diplomu, kas ir pirmais sada veida izglitibas dokuments. Mums lauts izmantot universitates datoru resursus, tadel spejam atri un efektivi uz­krat sev butiskas zinasanas no visas pasaules. Turklat 1989. gada universitate tika nodibinats jauns biologisko zinatnu instituts, un es jutos loti pagodinats, kad man ludza atlauju saistiba ar to izmantot ari manu vardu. Un ta sis instituts - pirma sada veida macibu iestade Lielbritanija - tagad saucas Darela Dabas aiz­sardzibas un ekologijas instituts, saisinajuma DICE. Manuprat, sis saisinajums ir loti trapigs, jo saja gramata jau aprakstiju, ka dabas aizsardziba ir visistaka laimes spele [21] .

Tresta parejie darbibas virzieni gan Dzersija, gan attalakas vietas attistas vienlidz sekmigi. Musu zinatnisko petijumu re­zultati par Dzersijas dzivnieku kolekciju (un milzumdaudziem tas aspektiem saistiba ar veterinarmedicinu, barosanu un pa­vairosanu) un sugu uzvedibu un ekologiju savvalas apstaklos ir pieejami bibliotekas visa pasaule. Musu izglitosanas centieni strauji paplasinas - gan Dzersijas skoleniem, gan Madagaska­ras iedzivotajiem, lai tie skolas un itin visur sabiedriskas vietas varetu redzet lemuru un kilkrusu brunurupucu attelus.

Musu darbu ieverojami atbalsta tresta biedri visa pasaule, ipasi Ziemelamerika. Ka jau mineju, es uz ASV aizbraucu 1973. gada, un ar Toma Lavdzoja un citu manu amerikanu draugu nenovertejamo palidzibu tika nodibinats Starptautiskais brivas dabas aizsardzibas trests. 1986. gada Saimons Hikss pali­dzeja izveidot Kanadas brivas dabas aizsardzibas trestu. So divu organizaciju izveidosana ne tikai paplasina Dzersijas tresta darbibas loku, bet ari lauj musu atbalstitajiem Amerika un Ka­nada gut nodoklu atlaides, maksajot biedru naudas un sniedzot savus dasnos ziedojumus, kas abi atbalsta tresta pulinus dabas aizsardziba visa pasaule.

Visbeidzot, mes esam sakusi saskatit sava darba auglus - ne­brive audzetie dzivnieki sekmigi atgriezas savvala. Tadi reti sa­stopami dzivnieki ka rozainie balozi un zeltainie lauvtamarini ierikojusies uz jaunu dzivi mezos un sakusi ari pasi vairoties. Ta ir briniskiga sajuta - pec daudziem rupiga darba gadiem, vei­dojot pavairosanas kolonijas, laut dzivniekiem atgriezties to is­tajas majas un redzet tos laimigus.

Tadejadi visi uzdevumi, ko sev izvirzijam tresta dibinasanas laika, tiek risinati - dazi sekmigak, citi ne tik sekmigi, tacu me­hanisms vismaz strada un ir gatavs uznemt aizvien jaunus ap­griezienus. Protams, ir patikami uzklausit apsveikumus, un viens no visjaukakajiem naca no doktora Vorena Ailifa, Dalasas zoodarza direktora un kadreizeja Amerikas zoodarzu un akva­riju asociacijas prezidenta. 1988. gada vins, uzstadamies Dien­vidu metodistu universitate Teksasa, teica: "Ja cilvekiem ludz nosaukt labako zoodarzu pasaule, dazi nosauc Sandjego, citi Bronksu. Bet, ja so jautajumu uzdod ar zoodarziem saistitiem profesionaliem, tie visi, ari zoodarzu direktori, nosauc Dzer- siju." Sads kompliments no Atlantijas okeana otra krasta, kur, naudas kalnu balstiti, darbojas milzigi zoodarzi, ir nudien ieve­ribas verts.

Ka jau teicu, mums paveicies ari taja zina, ka esmu sarak­stijis gramatas, kas iemantojusas popularitati un palidzejusas mums piesaistit biedrus, atklajusas cilvekiem dzivnieku pavairosanas nebrive lielo nozimi un atverusas daudzas durvis, laujot man satikt cilvekus, ar kuriem citos apstaklos nebutu varejis iepazities; tas bija skaidri redzams, kad planojam savas jubilejas svinibas.

Musu trests ir maza organizacija, tapec "puisi" (ta es, pa­siem par nepatiku, deveju Dzeremiju, Dzonu, Saimonu un To­niju) pievakare biezi nak uz musu dzivokli, lai kopa iedzertu pa glazitei. Vini to dara ari dienas laika, ja mums apspriezami kadi svarigi jautajumi, pirms sniedzam savus ierosinajumus direktoru valdei vai padomei. Sada veida mes atsijajam labu tiesu pelavu no graudiem un aiztaupam daudzas stundas, kas sanaksmes paietu debates. Ja es gatavoju ko edamu (man patik nodarboties ar kulinariju), puisi sez ap virtuves galdu, ja ne, mes sezam viesistaba; pusei puisu nakas sedet uz gridas, papiri un piezimes skiet izkaisiti visapkart pilniga haosa, tomer patie­siba ir salikti preciza kartiba.

ipasos gadijumos - piemeram, kad piedzimis gorillas ma­zulis vai saderinajies zeltaino lauvtamarinu paris - mes dzeram sampanieti; steidzos piemetinat, ka tas nak no mana personiga vinu pagraba, nevis pirkts par tresta naudu. Saja rita mes korka izsausanu griestos uzskatijam par pilnigi pamatotu, jo tikko bi­jam sanemusi zinu par princeses Annas planoto viziti uz Dzer- siju, lai piedalitos musu jubilejas svinibas. Nu vairs atlika vie­nigi visu pienacigi izplanot.

- Princese piekritusi atklat macibu centru, - Saimons teica, izstiepies uz paklaja un satveris roka sampaniesa glazi, - tas ir teicami. Ar to varetu sakt. - Kaut ari musu miniuniversitate darbojas jau vairakus gadus, ta lidz sim nebija "oficiali" atklata, tapec mes pilnigi dabiski velejamies, lai to izdaritu musu patro­nese.

-    Un pec tam? - es vaicaju, jo lielaka dala pasakumu organi­zesanas bus Saimona parzina.

-    Pusdienas, - Saimons atteica. - Loti izmekletai sabiedribai. Tikai biedriem.

-     Runas? - Dzons mineja.

-    Ceru, ka to teiks Dzerijs un princese teiks atbildes uzrunu, - Saimons atbildeja.

-   Ak, kungs, Saimon, tu zini, ka es neciesu runu teiksanu. Vai man tas tiesam jadara?

-     Obligati, - Saimons apgalvoja. - Nevar pielaut situaciju, ka princese saka runu un tresta dibinatajs tikai kluse.

-     Tikai dazus vienkarsus vardus, - Dzons uzmundrinosi piemetinaja.

-     Ja jau vardiem jabut vienkarsiem, tu man varetu tos uz­rakstit, - es ierosinaju.

-    Ja es tev kaut ko uzrakstu, tu tik un ta saki ko citu, - Dzons sasutis aizradija.

-     Tapec, ka tu neproti rakstit, - es cirtu preti. - Turpini, Saimon, ko darisim vakara?

-    Vakaram man ir spoza ideja, - Saimons aizrautigi iesaka, zilas acis zibinadams. Mes novaidejamies, un Dzeremijs aizvera acis, vina seja iegula sapju pilna izteiksme, vel vairak palielinot vina lidzibu ar Velingtonas hercogu, kad tas cietis sakavi. Mes zinajam, kadas medz but Saimona spozas idejas.

-   Mans ierosinajums, - Saimons turpinaja, nenemdams vera musu vienpratigo sausmu izteiksmi, - ir svinibam noiret Go- rejas pili.

Si spoza ideja parspeja visu, ko lidz sim bijam no Saimona dzirdejusi. Goreja bija trispadsmitaja gadsimta celta pils, kas sle­jas virs skaistas, mazas zvejas ostas pusmeness formas lici. Ma­jestatiskie muri skita tikko celti, sienas, tornus un mura robus nebija sapostijusi lielgabalu savini. Pils izskatijas ka nupat uz­slieta Holivudas vajadzibam, un prozektoru gaisma ta vien likas, ka uz muriem kuru katru bridi cela gaita izsolos Erols Flinns. Pils ir Dzersijas ieverojamakais objekts un atradas sera Valtera Relija parzina, kad tas 1600. gada bija salas parvaldnieks. Doma par tik varena ipasuma noiresanu bija valdzinosa, tacu, ka es ar skumjam sapratu, nerealizejama.

-    Noiret Gorejas pili! - Tonijs sausmas iesaucas. - Tu tacu nevari noiret pili\

-     Nu, ja ipasnieks zinas, kam tas vajadzigs, vins to varbut pat atlaus izmantot bez maksas, - Saimons teica, ignoredams so piezimi. - Un es domaju, ka viesibam jabut viduslaiku stila. Mes, liekas, varetu uznemt kadus divus tukstosus cilveku. Sa­gerbsimies viduslaiku terpos, cepsim versi uz iesma un ari…

-    Divus tukstosus cilveku! - Li iekliedzas. - Kas vinus visus apkalpos?

-    Viesmili, - Saimons paskaidroja, juzdamies parsteigts, ka Li pati nav radusi atbildi uz tik vienkarsu jautajumu.

-     Kur tu grasies vinus dabut? Visa sala tik daudz viesmilu neatrast, - Dzeremijs aizradija.

-    Mes vinus ievedisim, - Saimons atbildeja, aizravies ar so ideju, - vienkarsi atvedisim ar lidmasinu.

-    Un kur vini gules? - Dzeremijs aizkaitinats nerimas.

-    Teltis, - Saimons atteica, - mes pils darza uzcelsim teltis.

Es skaidri iztelojos veselu baru ignu portugalu un spanu vies­milu, gerbusos Elizabetes laikmeta terpos ar kruzulotam apkaklem un spalvam rotatas cepures, lietum gazot, loznajam pa teltim.

-     Un ka bus ar tualetem? - vaicaja Tonijs - musu galvenais administrators un veterinars, kurs vel vakar bija pavadijis vai­rakas nepatikamas stundas, risinadams ar damu tualeti saistitu problemu, tadel bija tendets saskatit netikamas nianses.

-    Jaizrok atejas bedres, - Saimons nekavejoties paskaidroja.

-     Kas tas izraks? - Dzeremijs vaicaja.

-    Brivpratigie, - Saimons teica.

-     Un ja nevienu brivpratigo neatradisim? - Dzeremijs ne­rimas.

-    Liksim viesmiliem izrakt, - Dzons ierosinaja.

-     Un kur tu doma nemt versi? - vaicaja Tonijs, laujot gut virsroku savas esibas veterinarajai pusei.

-    Nopirkt, - Saimons atteica.

-    Veselibas aizsardzibas organizacija neatlaus visapkart pilij rakt atejas bedres, - Dzeremijs aizradija.

-    Nemaz nerunajot par higienu - tas tacu smird, - Tonijs ar baudu piebilda.

-    Labak banketu ar zalumiem neka apdegusu versi, - es teicu, aplami citedams Bibeli.

-    Bankets ari bus, - Saimons klastija, neatlaizdamies no savas idejas, - briezgala un tamlidzigas lietas.

-    Mes varetu izkauset kadu drusku svina un no torniem uz­liet uz galvas saviem nemiluliem, - Dzons pakalpigi ierosinaja.

-    Svins ir sausmigi dargs, - Dzeremijs aizradija, uztverdams so ierosinajumu nopietni.

Jutu, ka sanaksmes vadiba man slid ara no rokam, tapec at­korkeju vel vienu pudeli sampaniesa.

-    Paklau, - es iesaku, - doma par pili ir aizraujosa, tomer pro­blemu bez sava gala, un man nav ne mazakas velesanas skaidrot, kapec uznemu princesi pili, kur vejs gaudo un lietus pliksk vien, visur metajas puscepti versi, no torniem list kausets svins un vesels bars arzemju viesmilu zelojas, ka netiek novertetas vinu biksu klapes vai ari ka tas bijusas neertas.

-    Tu gribi teikt, ka mana ideja tev nepatik? - Saimons no­makts noprasija.

-     Teicama ideja, bet to mes istenosim citreiz, - es atteicu. - Mii/i gan ir kada ideja. Ka butu, ja sarikotu tadus ka dzivnieku svetkus un ielugtu visas mums zinamas slavenibas, kas saistitas ar dabas aizsardzibu, un tad katrs varetu pastastit, cik dzivnie­kiem ir liela nozime vinu dzive?

>

Saimons atplauka.

-     Tu doma kaut ko lidzigu izradei? - vins uzvedinosi jau­taja. Redzeju fanatisku liesminu no jauna iedegamies vina acis.

-    Nu, ja, - es nedrosi piekritu. - Domaju, aktieri un aktrises varetu lasit dzeju par dzivniekiem, varbut uzvest kadu baleta gabalu, piedabut Jehudi Menuhinu nospelet kaut ko lidzigu "Dzivnieku karnevalam" - nu, tada gara.

-      Ja, ja, lieliski, - Saimons murminaja, blenzdams izpla­tijuma, it ka visu jau redzetu. - Mes to sarikosim Sentheljeras Fortridzenta. Tur ir milziga skatuve un viss aprikojums, apgais­mosana, milzigs filmu projektors, kvadrofoniska skana. Ak, ja, tas bus spidosi. Lieliski!

Ta radas musu "Dzivnieku svetki". Dalibnieku saraksts bija iespaidigs un interesants, jo lielako dalu so slavenibu es daudz­kart biju saticis ieprieks.

Dzejas lasijumiem es velejos divas atskirigas balsis - sievie­tes un viriesa. No visiem teicamajiem aktieriem, kadus pazinu, vienam bija izcila balss - seram Maiklam Hordenam. Klausi­ties vinu bija ka izdzirdet vecu, teicamu portvinu iegustam runas spejas - balss bija suliga, skaniga un krasna. Es vinu ne­pazinu, tacu zinaju, ka vins lasijis manas gramatas un tas vinam patikusas, tapec loti priecajos, ka vins uzaicinajumu pienema.

Par sievietes izveli dzejas lasisanai man nekadu saubu nebija. Dinu Seridanu es kveli un nevaldami iemileju jau toreiz, kad pirmo reizi redzeju vinu telojam aizraujosaja filma "Zenevjeva" par antiko automobilu sacikstem no Londonas uz Braitonu. Velak es vinu redzeju filma "Maitasputni turp nelido", un vina manu sirdi sagustija vel pamatigak. Tomer es zinaju, ka Dina ir precejusies, un tadam taisnpratigam un cienijamam cilve­kam ka es sis fakts liedza vinu sameklet un nolikt savu sirdi vinai pie kajam. Vel viens iemesls, protams, bija tads, ka ari es biju precejies. Tapec, ne bez pulem, tomer samierinajos ar dzivi bez Dinas Seridanas.

Un tad tiesi pirms lielas jubilejas atgadijas divi notikumi. Es braucu uz Londonu un atklaju, ka no jauna uzvesta "Present Laughter" - loti jautra luga, ko sarakstijis mans vecais draugs Noels Kovards, kurs vairakus gadus bija ari viens no musu piln­varotajiem arzemes. Viena no aktrisem uzveduma, ka es sajus­minats atklaju, bija ari Dina Seridana, tapec nolemu doties turp un, ka saka, skatit savu elku vaiga. Lidojuma laika es izklaidigi skirstiju zurnalu un ieraudziju interviju ar mis Seridanu. Visu to parasto, bezjedzigo jautajumu pludos, kadus ikvienam neiz­begami uzdod sadu interviju laika, paradijas ari jautajums: kadu kompanjonu vina izveletos, ja butu izmesta neapdzivota sala. Dina bija atbildejusi - Dzeraldu Darelu. Es nespeju ticet savam acim.

-   Dievs debesis, vina velas but izmesta uz neapdzivotas salas kopa ar mani, - es teicu Li.

-     Kas tad? - mana sieva aizdomigi noprasija.

-     Dina Seridana.

-    Kapec vinai tas vajadzigs? - Li atkal vaicaja noniecinosa toni, kads raksturigs sievam.

-   Tapec, ka esmu lielisks, uzticams puisis ar augstiem mo­rales principiem, - es paskaidroju.

- Ja vina ta teikusi, tad pilnigi skaidrs, ka vina tevi nekad nav satikusi, - Li iznicinosi teica.

Bet Li nespeja mani satriekt. Dina butu varejusi izveleties to nekaunu Atenboro vai akstu Piteru Skotu, bet ne - vina izvelejas mani. Tapec nopirku duci rupigi izveletu dzeltenu rozu, kuru ziedus nebija skarusas laputis, musas, spilastes, kapracu vaboles vai tamlidzigi kaitekli, un nosutiju vinai aizkulises kopa ar kartiti: "Visskalak aplaudesu tiesi es. Vai varam satik­ties pec izrades?" Atbilde bija - "Ja".

Kovarda aspratiba savienojuma ar Dinas spozo telojumu padarija so vakaru neaizmirstamu. Velak, malkojot skotu vis­kiju vinas gerbtuve, es atzinos sava ilggadigaja pielugsme, un mes, par spiti Li, nolemam tikties biezi. Kad Dina to atstastija savam viram Dzekam, tas atsutija man zimiti, kura skarbos vardos apsudzeja mani sievas atvilinasana, izmantojot parspi­letus glaimus un dzeltenas rozes, un izsauca uz dueli Haid- parka. Es izaicinajumu pienemu, vienigi aizradiju, ka man ka izaicinatajam pienakas ieroca izvele. Es ierosinaju sauties ar sampaniesa korkiem no piecdesmit pedu attaluma. Sada veida laimigi sakas musu draudziba, un toreiz, kad meklejam aktrisi saviem Dzivnieku svetkiem, nebija saubu par Dinas izveli.

Jehudi Menuhinu es pirmo reizi satiku Francija, kur vins bija ieradies viesos pie mana vecaka brala Larija. Musu mazais namins atrodas apmeram divdesmit piecas judzes no ciemata, kura dzivo mans bralis (divdesmit piecas judzes ir nepieciesa­mais attalums, kada jaturas no vecaka brala), un mes ar Li braucam ieturet pusdienas kopa ar Lariju un Menuhiniem - tas bija liksms notikums, jo Jehudi un vina sieva bija apburosi cilveki. Pusdienas ievilkas garuma, bija papilnam ediena un vina; ap cetriem mes visi sakam ilgoties pec gultas un sarunas gaita saka neskaidri iezimeties vards "diendusa". Par laimi, La- rija maja ir milzigi liela, gulamistabu taja papilnam, tapec mes ar Li vienu no tam izvelejamies un driz vien bijam aizmigusi. Kad pamodamies, izdzirdejam vijoles skanas.

-     Kurs tur spele gramofonu? - Li vaicaja.

-    Jehudi vingrinas, - es paskaidroju.

Mes izstreipulojam kapnu laukumina un klausijamies no netalas gulamistabas plustam virtuoza uzburto saldo vijoles melodiju. Mani dzive no diendusas modinajusas visdazadakas skanas - putnu dziedasana, perkona dardi, strauta calosana un udenskrituma zidainas salkas tacu nekad - kaut kas tik bri­niskigs ka tagad.

Protams, mes ieludzam Lariju un Menuhinus nakamaja diena pie sevis pusdienas. Uzzinajis, ka Jehudi garso lecas, risi, zirni un tamlidzigas edmanas, es uzburu milzu porciju ipasa Menuhina karija. Grasijamies ieturet maltiti iekspagalma pie gara galda. Bija paredzets servet milzum daudz dazadu pie­devu, tapec Li, veledamas ietaupit laiku galda klasanai, rupigi sakartoja karotes, daksinas, nazus, kausus un visu parejo uz lielas paplates. Viesi ieradas, mes iedzeram kadu glaziti, un tad Li devas uz virtuvi pabeigt pusdienu gatavosanu. Pec neilga briza Jehudi sekoja vinai un veroja manu sievu cakli rosamies pa virtuvi.

-     Lauj tev palidzet, - vins piedavajas un, nenogaidijis Li at­bildi, satvera paplati ar galda piederumiem; pirms Li paguva vinu aizturet, musu viesis iznesa paplati ara pagalma. Starojosi smaididams, vins piegaja pie galda un sagaza visu paplates ru­pigi sakartoto saturu liela, mirdzosi skindosa kaudze uz galda. Es ieraudziju sausmu pilno izteiksmi Li seja, tapec apsedinaju Jehudi kresla, iespiedu vinam roka vel vienu dzeriena glazi un devos paliga savai apjukusajai sievai izskirot galda piederumu mudzekli.

-    Es tik ilgi nonemos ar kartosanu, - vina nocuksteja.

-    Nenem galva. Paskaties uz to visu no gaisas puses. Ne kura katra namamate varetu lielities, ka vinas galdu saklajis jehudi Menuhins, - es vinu mierinaju.

Ta nu es uzrakstiju Jehudi vestuli, un vins, budams augst­sirdigs un jauks cilveks, atbildeja, ka ar prieku palidzesot musu pasakumam un kaut ko nospelesot kopa ar Dzersijas jauniesu

orkestri.

>

Nu mums jau bija slavens aktieris un ieverojama aktrise dzejas lasijumiem, orkestris un plasi pazistams vijolvirtuozs. Tomer bija vel daudz citu veidu, kada dzivnieku pasaule baga­tina musu dzivi, un tos visus es velejos paradit. Piemeram, deja, dziesma, televizija, gleznieciba. Musu draugam Dzeremijam Dzeimsam Teiloram, kurs piekrita producet uzvedumu, bija kontrakts ar Karalisko baleta teatri, un ta vadiba, man par lielu prieku, piekrita atsutit mums daudzsolosu studentu trupu, kas varetu piedalities izrade.

Pirms vairakiem gadiem es biju uzstajies berniem veltita te­levizijas uzveduma kopa ar dzivespriecigo Aislu Sentkleru. Me­ginajumu laika vina daudz runaja par musu aktivitatem un skita dzili ieintereseta par musu darbu - patiesiba pat tik loti, ka pielava liktenigu kludu. Vina teica - ja jebkad nakotne man ievajadzesoties vinas palidzibu, lai tikai dodot zinu. Biju dzir­dejis vinas jauko, saldo balsi, un ta bija mani sajusminajusi, ta­pec nolemu, ka Aisla butu ideala izvele, lai parstavetu dziv­niekus vokalaja maksla. Es vinai piezvaniju, atgadinaju doto so­lijumu un uzaicinaju ierasties Dzersija. Vina teica, ka loti prie­casoties un pat zinot jauku, mazu dziesminu par zoodarzu.

Pec tam pienaca bridis pardomam. Es pratoju, ko iesakt ar augiem. Galu gala dzivnieki bez augiem nevaretu pastavet. Pro­tams, bija tikai viens aurojoss, nevaldams augu valsts aizstavis -

Deivids Belami. Tad man prata iesavas neratna doma. Flan- derss un Svans sava teicamaja divu aktieru teatri "At the dvop ofa Hat" [22] bija dziedajusi dziesmu ar nosaukumu "Nevienlidzi­gas laulibas". Ta bija par sausserdi un titeni, kas iemilejusies, bet nevareja preceties, jo viens griezas pulkstena raditaju virziena, otrs - preteji, tapec abi "izrava saknes un nokalta". Ar kukulo­sanas palidzibu piedabuju Aislu un Deividu nodziedat so dzies­minu dueta - si kombinacija bija gluzi neticama, jo Deivida balss (esmu parliecinats, ka sis salidzinajums vinu neaizvainos) atgadinaja romantiska valzirga milas aurus.

Izveleties dzivnieku parstavi televizija nebija nekadu gru­tibu, jo kurs gan butu labaks par Deividu Atenboro?

Pazinu Deividu kops tiem laikiem, kad vins vel bija BBC ie­sacejs producents. Mus iepazistinaja kroga, kur abi pavadijam omuligu rita celienu, diskutedami par dzivniekiem un celo­sanu. Paris gadu velak Deivids man piezvanija un ierosinaja kopa ar vinu veidot radio raidijumu par zoodarzu. Es ar prieku piekritu, un mes norunajam tiksanas laiku.

Tajos laikos mums vel piedereja Camlijs un Lulu - sim­panzu paris ar visai apsaubamu tikumibu. Kad devos apciemot Camliju, vins vispirms sveica mani ar histerisku rita saucienu; maniakali spiegdams, atsedzis zobus, Camlijs supojas surpu turpu pa kratinu, tad apsedas un nemas rupigi dalit apelsinu, seju savilcis tik koncentreta izteiksme ka slavens Harlijstritas specialists, kas veic lobotomiju premjerministram. Lulu, kas lieliski apzinajas sava vira nevainojamas manieres saskarsme ar vajo dzimumu, nezaudeja ne mirkli: kamer laulatais draugs bija aiznemts ar izradisanos, vina piestukeja muti ar vinogam, sagraba pec iespejas vairak auglu un uztupas tiem virsu cere­dama, ka Camlijs to nepamanis. Kad nu Camlijs bija pabeidzis apelsina secesanu, vins augli apeda un svieda Lulu ar mizu, pa­rasti trapidams vinai pa pakausi. Camlijs nebija ipasi veiksmigs kriketa speletajs, tacu vina metienu precizitate bija apbrino­jama. Sada veida informejis sievu par savu maigo piekeribu, vins negaidot uzleca tai virsu, iebelza pa pakausi un kercosu aizvilka vinu prom no pasleptas auglu kaudzites. Tad vins pats notupas, iestukeja mute bananu, sakoslaja putra, iesplava to sauja un nemas bakstit ar resno raditajpirkstu, it ka skirotu mo­netas, ko iemest sikprecu automata.

Viena zina uz Camliju vienmer vareja palauties - vins iz­raisis maksimali daudz apmulsuma. Vajadzeja man tikai para­dities tuvuma augstu stavosu personu sabiedriba, un Camlijs viena mirkli bija gatavs sadarboties. Vins, likas, saprata, ka sie cilveki ir nozimigi un ka no vina tiek gaidita vislabaka uzve­diba. Kamer Camlijs noverteja situaciju un izpratoja labako strategiju haosa radisanai, vina acis iedzirkstijas launpratigs mirdzums. Parasti vins nemas iekaustit Lulu, rava vinu aiz spalvam vai nogruda gar zemi un lekaja sievai pa virsu. Camlijs ta rikojas divu iemeslu del. Pirmkart, Lulu speja spiegt skalak un griezigak par jebkuru simpanzi, kadu jebkad biju dzirdejis, - skana bija kaut kas videjs starp planpratigas vilciena lokomo­tives svilpsanu un naza asmens svikstinasanu pa skivi. Otrkart, vins bija atklajis, ka nekas tik pilna mera nepiesaista publikas interesi, ka mazs gimenes skandals. Parliecinajies, ka ieman­tojis auditorijas nedalitu uzmanibu, vins turpinaja uzstasanos, izvarodams sievu vai notupdamies uz zara un ar lielu baudu nododamies varda nenosaucamam pasapmierinasanas aktam, ta ka klatesosas damas kosi pietvika un nemas vedinaties ar cel­veziem. Velak, kad visi daudzmaz bija zaudejusi uztveres asumu vina maniga stinguma del, Camlijs medza atvemt pilnu sauju putra saskaiditu auglu un dasni izsvaidit so velti puli, kas spiedzot un kliedzot muka prom no bura ar lipigiem auglu ga­baliem notraipitam drebem. Sada pula izklidinasana Camlijam sagadaja istenu baudu - vins apzinajas, ka sasniedzis savu am­biciju augstako punktu un neko patikamaku dzive vairs nespes panakt.

Kaut ari biju vadajis svarigas personas pa zoodarzu jau dau­dzus gadus, pie Camlija bura es tos vedu, allaz juzdams arkar­tigu satraukumu, turklat tas vienmer izradijas pamatots. Tadel ari man spilgta atmina saglabajusies ta diena, kad Deivids Aten- boro ieradas zoodarza veidot radio raidijumu.

Raidijuma programma bija pavisam vienkarsa - mes ar Dei­vidu viegla soli apstaigajam burus, stastidami jocigus atgadiju­mus par dzivniekiem, kurus esam satikusi dazadas pasaules malas. Musdienas kaut kas tads vairs "neietu krasta", jo audi­torija pieprasa krasainus apspriesto dzivnieku tuvplanus. Tacu tajas senajas, laimigajas dienas, kad vel darbojas antikais radio, publika nebija tik prasiga. Pirmam kartam vajadzeja izradit Deividam kolekciju, lai mes varetu izveleties programma ie­klaujamos dzivniekus un vienoties, kurs no mums par katru no tiem stastis. Tas bija Deivida pirmais apmeklejums, un, kaut ari zoodarzs vel tikai spera pirmos solus, vinu bija nepratigi saval­dzinajusi musu kolekcijas dzivnieki un nospraustie merki. Mes tik loti bijam aizravusies, ka man, tuvojoties Camlija miteklim, satraukums nebija ne prata. Ieraudzijis pertikus, Deivids prieka iekliedzas un steidzas burim klat. Sagadijas, ka tiesi tonedel mus bija varda tiesa nozime appludinajis eksotisku auglu bi­rums. Simpanzes bija skala sajusma rijusi savu bagatibas dalu, un rezultata augli bija radijusi istu haosu vinu gremosanas sistema. Rezultata vinu buris bija, saudzigi izsakoties, parpilns ar visai lipigam granatam. Camlijs sajusminats ieraudzija tu­vojamies upuri, kas vai staroja nevainiba. Savacis divas pilnas saujas municijas, vins nogaidija, lai Deivids pienak tuvak bar­jerai, un tad ar nemaldigu precizitati raidija metienus. Savini trapija, ta sakot, pasa centra, un Deivida nevainojamais, baltais krekls parvertas meslos. Deivids staveja, ka zeme iemiets; to­starp Camlijs, panakumu sparnots, raidija vel divas saujas mu­nicijas, kas sasniedza merki tikpat nekludigi. Kad es beidzot at­tapos Deividu izglabt, vins izskatijas pec staigajosas meslu cupas. Parparem atvainodamies, es vinu steigsus ieravu muizas eka, kur tas vareja nomazgaties, un aizdevu tiru kreklu. Iebau­dijis seviski pravu glazi dzeriena, Deivids skita mazliet nomie­rinajies, tomer es ieveroju, ka visu atlikuso pastaigas dalu vins tuvojas buriem visnotal aizdomigi un pec iespejas biezi lava man iet pirmajam.

Ceredams, ka laiks bus gaisinajis sis atminas, es piezvaniju Deividam, atgadinaju, ka ta ari neesmu dabujis atpakal savu kreklu, un izteicu velesanos, lai vins ierastos pie mums un de­monstretu apburoso seriju no programmas "Dziviba uz ze­mes" - saja visaizkustinosakaja epizode vins sedeja meza, kalnu gorillu ielenkts. Lai pastiprinatu Deivida interesi, es pastastiju, ka musu ilggadejais draugs Kriss Parsonss (BBC dabaszinibu nodalas vaditajs tolaik, kad tika uznemta si programma) jau piekritis ierasties un tikt gala ar projekcijas tehniskajam pro­blemam. Deivids tulit pat piekrita un vardu tureja, lai gan manu kreklu ta ari neatveda.

Tapat ka dzivnieki televizija, ari dzivnieki maksla proble­mas nesagadaja, jo kurs gan tos varetu raksturot labak ka Dei­vids Seperds? Budams briniskigs gleznotajs, Deivids jau izsenis bija nepratigi iemilejis Afrikas dabu, ipasi zilonus. Dzivigie, apbrinojamie biezadainu un citu dzivnieku gleznojumi bija vinam sagadajusi pieludzejus visa pasaule, un ari sava darba nopelnito naudu Deivids ieguldija pasa izveidota Afrikas dziv­nieku aizsardzibas fonda. Vel pirms iepazisanas ar vinu man tika stastits, ka ar so cilveku man noteikti jasatiekas, jo mes abi esot viens par otru trakaki. Kad satikamies, es pielavu, ka pa­stav zinama lidziba musu starpa, tomer joprojam apgalvoju, ka Deivids mani parspej, jo es jau nu nebutu tads stulbenis, lai ar paleti roka sekotu BBC filmesanas grupai ar merki uzglez­not savvalas zilona portretu. Neatminos, cik reizu si smiekliga un bistama procesa laika filmetajiem nacas piedzivot uzbruku­mus, tacu zinu, ka producents Kriss Parsonss no Afrikas at­griezas ar sirmam skipsnam matos un vajata cilveka skatienu. Tomer Deivids piekrita ierasties, paradit filmas fragmentu, kura redzams, ka vinu vaja zilonis, un pastastit par brivas dabas nozimigumu vispar un maksla jo ipasi.

Dzonijs Moriss daudzus gadus bija televizijas programma "Animal Magic" telojis diezgan stulbu Viktorijas laikmeta zoodarza kopeju. Es vinu pazinu jau daudzus gadus - vins bija pieklajigs, jauks cilveks, kuram piemita ieverojamas un neie­domajami komiskas mimikrijas spejas. Reiz, kad Dzonijs vei­doja filmu Kornvola, es vinam aizdevu savu suni (to ari sauca Dzonijs) par uzskates lidzekli un minizvaigzni, tapec uzskatiju, ka esmu pelnijis, lai man atdaritu pakalpojumu. Dzonijs teica, ka ar prieku ieradisoties un sava parastaja zoodarza kopeja loma pastastisot jocigu atgadijumu par ziloni.

Viss likas daudzmaz nokartots, tomer Saimons joprojam skraidija apkart ka planpratigs. Vajadzeja pasutit viesnicu, is­tabas novietot pukes un parupeties par simtiem citu sikumu. Meteorologijas skarbie fakti vina darbu vieglaku nepadarija. No rugtas pieredzes mes zinajam - ja vien kaut kur Atlantijas okeana (piemeram, Folklendu salu apkaime) gadas vetra, ta nenoversami pagriezisies uz Dzersijas pusi, lai sagadatu mums problemas, ja vien kaut kur starp Dienvidpolu un Lamansu paradas kaut viena miglas verpete, ka pukains tejas silditajs ta ar apbrinojamu precizitati virzisies tiesi uz Dzersiju, lai tikai lidmasinas nevaretu nosesties. Parasti tas gadijas brizos, kad mes izklaidejam kadu garlaicigu tipu, no kura izmisigi veleja­mies tikt vala, vai ari tad, kad gaidijam tuva drauga ierasanos. Saja konkretaja gadijuma puta specigs sanvejs, un paris stun­das pirms uzveduma Deividu Atenboro un vel kadu ipasi nozimigu pasakuma sastavdalu veji dzenaja surpu turpu virs salas; pilots apgalvoja, ka nespejot nosesties, Saimons savukart uzstaja, ka vinam tas tomer jaizdara. Galu gala lidmasina no­sedas, pirms vel Saimona rudie mati kluva sirmi.

Tagad visas svarigas personas bija nonakusas uz zemes un izvietotas dazadas viesnicas; Saimonam vajadzeja tam sagadat ipasas caurlaides uz gigantisko zali Fortridzenta, jo princesi, protams, apsargaja vesels karaspeks. Saimons tik dedzigi cen­tas tikt gala ar visiem siem daudzveidigajiem uzdevumiem, ka aizmirsa sagadat caurlaidi ari sev - rezultata musu zvaigznes ie­kluva zale, bet pasu Saimonu drosibnieki aiztureja uz slieksna. Kadu bridi vins centas parliecinat, ka ir pasakuma rezisors, tacu sargu sejas izteiksmes palika akmenscietas, vini bija nepielu­dzami. Bez caurlaides tikt zale nebija iespejams. Visbeidzot, kad Saimons jau bija uz nervu sabrukuma robezas, kads vinu pa­zina un arkartigi negribigi ielaida.

Beidzot svetki sakas. Atklajot pasakumu, es paskaidroju uz­veduma merki: paradit dzivnieku nozimigumu uz sis planetas un uzsvert, ka dzivnieki visdazadakajos veidos ietekme musu dzivi. Runas laika man abas puses staveja Saimona burvigas dvi- nites (tolaik vinam bija cetri gadi), gerbusas rupigi darinatos dodo kostimos - bazijos, vai tie prozektoru karstuma meitenes nenosmaces. Pirms palaist abas nost no skatuves, es paskaid­roju, ka dodo ir musu simbols un tadel pilnigi pielaujams, ka divi putni atrodas kopa ar mani uz skatuves, kaut ari tie diem­zel nevar veidot pari sugas turpinasanai.

Vakars riteja pilna spara, un bija skaidri redzams, ka musu zvaigznes gust no piedalisanas tadu pasu baudu ka skatitaji. Verodams savus draugus ar tadu prieku un atdevi demonstre­jam savus daudzveidigos talantus, es pardomaju so dienu. Ta bijusi gara un sarezgita, ari laiks nebija labveligs. Ikreiz, kad mums laimejas uznemt viesos savu patronesi, salu nekavejoties saka patagot skaudras vetras un lietus gaza tadam straumem, kadas arpus musonu zonas parasti nemaz nav piedzivojamas. Tas, protams, nozimeja, ka pedeja mirkli japarkarto pasakumi un briva daba ieplanotie janotur telpas. Tomer papildus nemi­ligajam laikam bija gadijusas vel citas un trakakas nelaimes, par kuram man netika stastits.

Japiemin kaut vai gadijums ar Motabas galvu. Varetu do­mat, ka karaliskas personas vizite tapat jau ir gana sarezgits pa­sakums, tadejadi pilnigi varetu iztikt bez gorillas galvas radi­tajam problemam; tacu, ka mineju sis gramatas sakuma, dzive pusotra tukstosa dzivnieku sabiedriba ik mirkli var sagadat vis­dazadakos parsteigumus. Japierod ar to sadzivot vai jacensas to pienemt ka normalu dzives sikumu. Bet, ja gadas princesi ne­glabjami iesaistit traci ar gorillas galvu, uzmacas saubas, vai dzive vispar valda taisniba.

Priecajos, ka es par so notikumu neko nezinaju, kamer pa­vadiju princesi pa teritoriju, bet situacija bija sada. Pa to laiku, kad iepazistinajam princesi ar musu macibu centra daudzkra­sainajiem, daudzvalodigajiem un no daudzam pasaules malam nakusajiem studentiem, lietus uz bridi aprima, lai sakopotu spe­kus. Pec tam bija paredzets iegriezties muizas eka, lai princese varetu parakstities apmekletaju gramata, un tad doties pastaiga pa zoodarzu - tai tiesi vienpadsmitos vajadzeja beigties pie go­rillu mitnes. Karaliskas personas vizitei bija janorit loti precizi, neierasanas pie gorillu kompleksa tiesi vienpadsmitos varetu izjaukt turpmakos planus.

Ricards Dzonstons-Skots - neapsaubami labakais un piere- dzejusakais lielo pertiku kopejs pasaule - bija novertejis laika kaprizes un nospriedis, ka nevelas savus karsti milotos aprupe­jamos izradit princesei samirkusus plasaja brivdabas aploka. Pertikus vajadzeja princesei paradit iekstelpas. Genialitates uz­pluda Ricards bija uzkonstruejis tadus ka "saliekamos dzunglus". Vins bija piekravis pertiku gulamtelpas ar musu ozolu, kastanu un liepu zariem. Rezultats bija iespaidigs, un gorillas, ielaisti ieksa, bija rukajusi un nurdejusi ka vulkani - sis skanas vien­mer liecina par gorillu apmierinatibu.

Tobrid princesi Annu ieveda muizas eka un nolika vinai prieksa apmekletaju gramatu. Mums vajadzeja ierasties pie go­rillu kompleksa pec cetram minutem.

Tiesi saja mirkli Motaba bija izpratojis iekilet galvu starp rezgiem virs gorillu gulamistabas. Sie rezgi kalpoja diviem mer­kiem - nelava parlieku darbigam rokam noraut griestus un tika izmantoti par vingrosanas rikiem, lai jaunie pertiki varetu supoties, karaties un maksimali izkusteties. Motaba bija atradis vietu, kuri rezgi bija mazliet plataki, un, protams, iebazis sprauga galvu.

Ricards bija satraucies, tomer ne vairak ka Motabas vecaki - Nendija un Dzambo. Gadijums nepatikams ari neatkarigi no princeses vizites. Ka to sados apstaklos butu darijis jebkurs berns, Motaba bija sacis spiegt un vaimanat, tadejadi vel vairak uzbudi­not savus vecakus.

Tolaik viena no brivpratigajam pie mums bija briniskiga, mila kundzite no Velsas - misis Heivarda. Ieverojusi so traci, vina bija nolemusi, ka labakais saja situacija butu par Motabas nedienam informet zoodarza direktoru Dzeremiju. Protams, Dzeremijs tobrid atradies kopa ar karalisko delegaciju. Misis Heivarda izskrejusi no gorillu kompleksa, aizleksojusi garam rozainajiem baloziem un Palavanas pavu fazaniem, izraisot pa­matigu sajukumu putnu sabiedriba, tad, putnu trauksmaino skatienu pavadita, pa uzberto celu skersojusi flamingu diki, pa galveno piebraucamo celu aizsteigusies garam augstajai granita sienai un, uztraukuma smagi elsodama, cauri piecpadsmita gadsimta granita arkai iemetusies pagalma, kur vinu sagrabusi muskulota roka un pret ribam atduries revolveris.

-    Kur tad nu jus ta sataisijusies? - drosibnieks labsirdigi ap­vaicajies.

-    Pastastit misteram Malinsonam par gorillas galvu, - misis Heivarda iespiegusies.

-    Ticams stasts, - drosibnieks noteicis.

-     Bet ta ir patiesiba, - kundzite elsdama apgalvojusi, - go­rilla iespiedis savu nabaga mazo galvinu rezgos, un tikai misters Malinsons var vinu glabt!

-    Nu, vini visi ir traki aiznemti ar to parakstisanos, - drosib­nieks paskaidrojis. - Nesatraucieties. Gaidiet seit, kamer sie iz­naks ara un tad varesiet pastastit par savu gorillas galvu. - Par­liecinajies, ka sieviete ir tikai neapbrunota, nekaitiga vajpratiga, drosibnieks iebazis saujamo atpakal maksti.

Tostarp situacija gorillu mitne no sarezgitas kluvusi pavisam traka. Savas atvases spiedzienu skubinati, Nendija un Dzambo pulejusies vinu atbrivot, raujot lejup. Ricards sausmas iedoma­jies, ka vecaki, labu gribedami, var salauzt Motabam sprandu, tapec steigsus meties uz kompleksa jumta un noravis jumta lodzinu, zem kura Motaba karajies. Visi musu gorillas dievina Ricardu tapat, ka Ricards dievina vinus, tacu stresa brizos lielie pertiki, tapat ka cilveki, medz uzvesties divaini. Kad Ricards noravis lodzinu, Dzambo milziga, muskulota roka un prava plauksta izsavusies cauri rezgiem, un Ricards atmuguriski novelies uz jumta, tadejadi izvairidamies no belziena, kas butu notriecis no kajam pat Muhamedu Ali, nemaz nerunajot par vajakas miesas buves cilveku. Kamer Ricards atkal pieslejies kajas, Dzambo aizslidinajis Motabu talak, kur Ricards to vairs nespejis sasniegt. Vinam nacies noraut vel vienu logu, tacu tas atkal atduries pret gorillu teva sargajoso roku. Ricards spejis vienigi klusi un mierigi sarunaties ar Dzambo, kurs, budams sapratigs dzivnieks, tostarp bija sapratis, ka raustit Motabu nav pareizi, tapec ar vienu masivo roku pieturejis sava mazula pecpusi.

Lietum gazot, Ricards ieraudzijis lietussargu rindu ka kus­tigu senu dobi virzamies pa uzberto celu - tas nozimejis, ka karaliska procesija tulit bus klat. Peksni vins parsteigts konsta­tejis, ka Motaba vairs neregojas starp rezgiem. Teva milzigas rokas balstits, mazulis bija atradis to pasu vietu starp rezgiem, kur bija varejis izbazt galvu, un nu ievilcis to atpakal. Milzigi atvieglots, Ricards norapies no jumta un devies parlukot go­rillu gulamistabu. Vinu parnemusas sausmas.

Stresa situacijas lielie pertiki vienmer milzu apmeros nemas tuksot gan zarnas, gan urinpusli; ta bija noticis ari soreiz, tadel Ricarda rupigi veidotie "saliekamie dzungli" izskatijusies pec meslu kaudzes. Neko iesakt vins vairs nav iespejis, jo karaliska delegacija bijusi jau klat. Kad vins man nakamaja diena visu pastastija, es pratoju, ka es butu spejis uzturet sarunu ar musu patronesi.

- O, ja, - es butu teicis, - mes vienmer laujam saviem go­rillam dzivoties lidz celiem meslos, skiet, ka viniem tas patik. Un tas mazais zellis, kas tur karajas starp rezgiem ka karatavas? Nu, gorillas ta biezi dara. Tas ir tads ka… nu, tads ka vinu paradums. Ja, nudien, loti savadi.

Par laimi, pateicoties Ricarda un vina draugu apvienotajiem puliniem, si druma saruna tika aiztaupita.

Velak ipaso, tresta biedriem rikoto pusdienu laika man, protams, nacas teikt runu. Ta bija viena no tam runam, kuru pabeidzis, runatajs velas, kaut vispar nebutu to sacis. Kad biju izbarstijis publika pedejas banalas frazes, es atviegloti atsligu kresla. Un tad musu patronese mani pamatigi parsteidza. Vina piecelas un teica burvigu, glaimojosu atbildes runu, kuras bei­gas pagriezas pret mani un sacija:

- Bet ipasi es sveicu cilveku, kurs padarijis Dzersijas zoo­darzu un Dzersijas Brivas dabas aizsardzibas trestu cienitus un apbrinotus visa pasaule, un ka pateicibas zimi ar lielu prieku pasniedzu vinam mazu davaninu no zoodarza personala. Nav nepieciesams paskaidrot, cik si davana vinam nozimiga, toties esmu parliecinata, ka mes visi labprat pievienotu savu pateicibu un laba velejumus nakotnei.

Vina pasniedza man nelielu samta maisinu. Atveris to, es ie­raudziju mazu sudraba Bryant&May serkocinu karbinu. Pirma doma bija - kapec gan vini man davina serkocinus, ja skaidri zina, ka jau gadiem ilgi vairs nesmekeju? Atveris karbinu, es visu sapratu, jo ieksa atradas apzeltita skorpionu matite ar ma­zuliem. Tas, protams, atsauca atmina mana gramata "Mana gi­mene un citi zveri" aprakstito epizodi, kad mans bralis Larijs pusdienojot nevilsus atvera serkocinu karbinu, kura es ieprieks biju ieslodzijis skorpionu ar mazuliem, - katrs var iedomaties, kads tracis sacelas pie galda un cik nepopulars es kluvu savas gi­menes loka. Es pastastiju publikai, kas atrodas karbina, - lielaka dala klatesoso bija gramatu lasijusi un milzigi uzjautrinajas par piemeroto davanu.

Velak, verodams Dzivnieku svetkus, es jutu mazo, cetrkan­taino serkocinu karbinu smokinga kabata. Es nodomaju, ka esmu neparasti laimigs cilveks - man visapkart ir draugi, kas palidzejusi parverst manas bernibas serkocinu karbinas lie­luma zoodarzu par istu organizaciju, kas var palidzet un ari turpmak palidzes dzivniekiem, kas parvers so pasauli par tik apbrinojamu vietu, kura mums visiem jamil un jasarga.

NOBEIGUMAM

Serkocinu karbina ar mazo skorpionu bija aizkustinosa un simboliska davana, jo manas bernibas un jaunibas zoodarzs no serkocinu karbinas bija partapis par trestu - vienu no pasaules ieverojamakajiem pieradijumiem, ka pavairosana nebrives apstaklos var palidzet dabas aizsardzibai, par uzticigas un aiz­rautibas pilnas komandas veidotu organizaciju ar diviem masas uznemumiem (vienu - Amerika, otru - Kanada), veselu virkni pavairosanas projektu un macibu programmas apguvejiem visa pasaule. Mes esam daudz paveikusi, tomer sasniegtais re­zultats, salidzinot ar vel paveicamo, joprojam ir piliens okeana, viena lapa meza. Esmu biezi uzsveris, ka mana karstaka vele­sanas butu slegt Dzersijas zoodarzu un izformet trestu, ja pec tiem vairs nebutu vajadzibas. Diemzel baidos, ka lidz sai dienai vel talu. Tacu es ceru, ka mes augsim un zalosim, un palidzesim saglabat vienigo pasauli, kada mums ir.

Ja esat izlasijusi so gramatu ar interesi un ta jus iepriecinajusi, es ceru, ka esmu spejis paradit, cik gruti un sarezgiti ir gut pana­kumus saja, manuprat, vissvarigakaja darba, kads mums, cilve­kiem, javeic, - musu planetas glabsana. Ja piekritat un velaties mums piebiedroties, mes jus sagaidisim ar atplestam rokam. Jo vairak musu organizacija bus biedru, jo skalaka klus musu balss, un attiecigi lielaks bus musu speks, ko veltit dabas aizsar­dzibai. Mes jau esam no maza projektina izaugusi par pasaules nozimes speku, tacu esam to paveikusi vienigi ar savu biedru palidzibu visa pasaule. Ja si gramata jums sagadajusi prieku un, iespejams, likusi aizdomaties, vai drikstu jus aicinat klut par vienu no musu atbalstitajiem? Mes ticam, ka daram svarigu darbu. Ceram, ka ta rikosieties ari jus, tapec rakstiet mums:

Jersey VVildlife Preservation Trust Jersey Zoological Park Trinity, Jersey,

Channel Islands vai

VVildlife Preservation Trust International

34th Street and Girard Avenue

Philadephia,

Pennsylvania 19104

USA

vai

VVildlife Preservation Trust Canada

219 Front Street East

Toronto,

Ontario M5A 1E8 Canada.

SATURS

Vinas Karaliskas Augstibas  princeses Annas ievadvardi………………………………………………………. 7

Autora piezime …………………………………………………………………………. 9

Prieksvards………………………………………………………………………………. 11

Muizas rasanas……………………………………………………………………….. 17

Ubaga tarba ……………………………………………………………………………. 49

Dabas aizsardzibas grutibas…………………………………………………… 85

Saliekamo bildisu strategija…………………………………………………… 115

Atgriesanas savvala ………………………………………………………………. 145

Dzivnieku svetki ……………………………………………………………………. 176

Nobeigumam…………………………………………………………………………. 201

PASKAIDROJUMI

* Normandijas salu grupa, kura ietilpst Dzersijas sala, kops normanu iekaro­jumu laikiem (11. gs.) piederejusas Britanijai, tomer tas nav oficiala Apvienotas Karalistes sastavdala. Tris lielakajas salas (Dzersija, Gernsija un Oldernija) ir savi parlamenti (States), vieteja pasparvalde un tiesa.

[1] "Cannotget a quart into a pintpot"- tatad nevar izdarit neiespejamo. 1 anglu kvarta - 1,137 litri, 1 anglu pinte - 0,568 litri.

[1] cleres - kantons normandija.

[1] the good housekeeping seal of approval - ironiska atsauce par slavena amerikanu zurnala "Good Housekeeping" (1885) pasparne 1900. gada dibinato Pateretaju interesu aizstavibas instituta "atzinigo novertejumu", kadu pieskir ipasi drosam un pateretajiem draudzigam precem un pakalpojumiem.

[2] 4'8" = 142,34 centimetri.

[3] dz. Cosers (ap 1340-1400) - anglu dzejnieks, anglu literaras valodas pamatlicejs.

[4] great fire oflondon - postoss ugunsgreks, kas sakas 1666. gada 2. septembri un piecu dienu laika iznicinaja visu Londonu.

[5] guy fawkes bonfire - ugunosana, kas katru gadu 5. novembri notiek visur Anglija, pieminot parlamenta un Dzeimsa I izglabsanos no Gaja Foksa un vina sa­biedroto 1605. gada rikotas sazverestibas (pazistamas ar nosaukumu "Gunpowder Plot"). Svetku laika ugunskuros tiek dedzinatas pec Gaja Foksa veidola darinatas lelles.

[5] fort knox-ipasi nepieejams forts asv Menas stata, celts 19. gadsimta vidu ar merki aizkavet iespejamo britu armijas uzbrukumu.

[5] aubrey beardsley (1872-1898) - anglu makslinieks modernists, jugendstila parstavis.

[6] dzivss (feeves) - ideala kalpotaja tels p. g. Vudhauza (1881-1975) komiskajos romanos.

[7] in loco parentis (lat.) - vecaku vieta, t. i., ka aizstajejs.

[8] nouveau riche (fr.) - jaunbagatnieks.

[9] 1 stouns = 6,35 kilogrami.

[10] amour propre (fr.) - pasciena.

[11] dazus gadus velak, analizejot piekrastes zvirbulu DNS, tika atklats, ka Skota zvirbuli nav tik tuvu rada tumsajiem piekrastes zvirbuliem ka dazu citu piekrastes zvirbulu sugu parstavji. Tomer sis fakts nemaina manu turpmako stastijumu par so gadijumu, toties pierada, ka dabas sargiem un DNS petniekiem vajadzeja sadarbo­ties jau agrak. (Autora piezime.)

[12] coup de grace (fr.) - burtiski - "zelsirdibas duriens (sitiens)", ar ko nonave ievainotu dzivnieku vai cilveku, lai tas nemocitos.

[13] lidz 2002. gadam citEs parakstijusas jau 158 valstis.

[14] in situ (lat.) - uz vietas, atrasanas vieta.

[15] marmite - tumsi bruns alus razosanas blakusprodukts - ierauga pasta ar specigu, iesalu garsu, lielisks B vitaminu avots, lieto ziesanai uz maizes.

[16] "no, no, Nanette"- muzikala Brodveja izrade (pirmo reizi uzvesta 1925. gada).

[17] ruritanija - izdomata maza karaliste sensenos laikos, taltala zeme, kur dzivo dailas damas un celi kungi, notiek bruninieku turniri un aizraujosi piedzi­vojumi.

[18] atsauce uz anglu rakstnieka Pelhema Grenvila Vudhauza (P.G. Wodehouse, 1881-1975) gramatu seriju par apsviedigo kalpu Dzlvsu un vina jauno saimnieku Bertiju Vusteru, kura dikdienlgo dzivi pastavigi apgrutina kada no daudzajam, ne­ciesamajam tantem.

[19] vardu spele: hope (angl.) - ceriba.

[20] the mascarenes - salu arhipelags astonsimt judzu uz austrumiem no Mada­gaskaras. Taja ietilpst gan Mauricija, gan Rodrigesa, par kuram stastits saja nodala.

[21] dice - durrell Institute of Conservation and Ecology; dice (angl.) - meta­mais spelu kaulins.

[22] svana un flandersa divu aktieru teatra izrade pirmoreiz notika 1956. gada vec­gada vakara Londona.